HUMANI GENERIS
Pāvesta Pija XII enciklika
TREŠĀ DAĻA
TICĪBA UN POZITĪVĀS ZINĀTNES
35. Tagad Mums atliek izteikties par tiem jautājumiem, kuri, lai gan attiecas uz pozitīvo zinātņu jomu, tomēr
lielākā vai mazākā mērā ir saistīti ar kristīgās ticības patiesībām. Ne mazums cilvēku uzstājīgi pieprasa, lai
katoļu reliģija pēc iespējas vairāk rēķinātos ar šīm zinātnēm. Protams, tas būtu slavējami gadījumos, ja ir
darīšana ar skaidri pierādītiem faktiem. Tomēr, ja ir runa par kādu hipotēzi, kurai ir kaut kāds zinātnisks
pamatojums, bet kura skar mācību, kas ietverta Svētajos Rakstos vai Tradīcijā, jāizrāda īpaša uzmanība. Ja šādi
hipotētiski uzskati tieši vai netieši ir pretrunā ar Dieva atklāto mācību, tad prasība tos atzīt nekādā gadījumā
nav pieņemama.
Bioloģija un antropoloģija
36. Sakarā ar to Baznīcas Maģistērijs neaizliedz pētījumus un diskusijas par evolūcijas teoriju, ja vien tie skar
jautājumu, vai cilvēka ķermenis ir izveidots no iepriekš eksistējošas organiskas matērijas – jo mūsu katoliskā
ticība liek turēties pie tā, ka dvēseles tiešā veidā rada Dievs –, un ja tas tiek darīts, ņemot vērā mūsdienu
dabaszinātņu un teoloģijas stāvokli, iesaistot pieredzējušus speciālistus abās jomās, teorijas uzskatu piekritējus
un pretiniekus. Turklāt argumentiem, kas šo teoriju apstiprina vai apgāž, jātiek analizētiem un izvērtētiem ar
pietiekamu nopietnību un mēra izjūtu. Tomēr, iesaistoties šādos pētījumos un diskusijās, jābūt gataviem pakļauties
Baznīcas spriedumam, jo tieši Baznīcu Kristus ir pilnvarojis autentiski skaidrot Svētos Rakstus un aizstāvēt ticības
dogmas (sal. Uzruna Zinātņu akadēmijas locekļiem 1941. g. 30., AAS, sēj. XXXIII, 506. lpp.). Diemžēl daži pārkāpj
diskusiju brīvības robežas, rīkojoties tā, it kā jau būtu pierādīts, ka cilvēka ķermenis ir radies no iepriekš
eksistējošas organiskas matērijas, ar faktiem, kas atklāti līdz šim, un argumentāciju, kas izriet no šiem faktiem,
ignorējot, ka Dievišķajā Atklāsmē ir kaut kas, kas liek dotajā jautājumā izturēties ar lielu uzmanību un savaldību.
37. Tomēr, kad ir runa par citu hipotēzi, ko dēvē par poligēnismu, Baznīcas bērniem nav šādas diskusiju brīvības,
jo ticīgie nevar pieņemt uzskatus, kuru aizstāvji apgalvo, ka vai nu pēc Ādama virs zemes pastāvējuši īsti cilvēki,
kas nav cēlušies no viņa kā no pirmtēva dabiskas vairošanās ceļā, vai arī Ādams ir daudzu pirmvecāku apzīmējums.
Šādus uzskatus nekādi nav iespējams saskaņot ar Atklātās Patiesības avotiem un ar Baznīcas Maģistērija dokumentiem
par pirmgrēku jeb iedzimto grēku, kas nāk no grēka, kuru reāli izdarīja viens Ādams, un kas tiek nodots no paaudzes
paaudzē, kļūstot par katra cilvēka personīgo grēku (sal. Rom 5, 12 –19, Tridentes koncils, V sērija, kan. 1-4).
Vēsture un Svētie Raksti
38. Līdzīgi kā bioloģijas un antropoloģijas zinātnēs, arī vēstures zinātnēs ir cilvēki, kas nekaunīgi pārkāpj rāmjus
un ierobežojumus, ko noteikusi Baznīca. Īpaši skumdina pārāk brīva Vecās Derības vēsturisko grāmatu interpretācija.
Šīs idejas piekritēji bez nekāda pamata atsaucas uz vēstuli, kuru Pontifikālā Komisija Svēto Rakstu lietās nesen
nosūtīja Parīzes Arhibīskapam (1948. g. 16. janvārī: ASS, sēj. XL, 45.–48. lpp.). Patiesībā šis vēstījums skaidri
norāda, ka pirmās vienpadsmit Radīšanas grāmatas nodaļas, kaut arī gluži neatbilst vēsturiskajai metodei, kuru
izmantoja grieķu un latīņu autori vai izmanto kompetenti mūsdienu autori, tomēr savā patiesajā jēgā, kura gan vēl
ir dziļāk jāstudē un jānoskaidro ekseģētiem, pieder vēsturiskajam žanram. Šīs nodaļas, kā sacīts vēstulē, vienkāršā
un tēlainā veidā, kas pielāgots tautai, kas vēl ir zemā civilizācijas attīstības līmenī, sniedz pamatpatiesības, uz
kurām balstās mūsu pestīšana; tās arī viegli uztveramā veidā apraksta cilvēces un izvēlētās tautas izcelsmi. Ja arī
senie autori kaut ko ir paņēma no izplatītiem tautiskajiem nostāstiem (kam varētu piekrist), nekad nedrīkst aizmirst,
ka viņi to darīja, Dieva iedvesmas vadīti, kura viņus sargāja no jebkādām kļūdām, izvēloties un lietojot šos avotus.
39. Tādēļ nekādā gadījumā nedrīkst šos tautiskos nostāstus, kuri iekļauti Svētajos Rakstos, pielīdzināt mītiem u.
tml. lietām, kas drīzāk ir iztēles auglis nekā patiesības un vienkāršības mīlestība, kura Svētajos Rakstos, ieskaitot
Veco Derību, ir tik acīmredzama, ka mūsu seno laiku autori ir jāvērtē daudz augstāk par senatnes pagānu autoriem.
|