Pāvesta Pāvila VI vēstule sv. Akvīnas Toma nāves 700. gadadienai

Lumen Ecclesiae
(Baznīcas gaisma)

I daļa

Manam dārgajam dēlam Vincentam de Coeusnongle, Sludinātāju (dominikāņu) ordeņa Ģenerālim, sveiciens un apustuliskā svētība.

1. Par Baznīcas un visas pasaules gaismu pamatoti nosauktajam sv. Akvīnas Tomam atdodam godu jo īpaši septiņsimtajā viņa nāves gadadienā. Viņš nomira 1274. gada 7. martā Fossa Nova klosterī, kad pēc mana priekšteča Gregora pavēles bija ceļā uz Lionas II koncilu. Sakarā ar šo gadadienu ar jaunu degsmi tika uzsākti zinātniskie pētījumi, izdoti dažādi raksti, organizēti saieti daudzās universitātes un zinātniskajos centros – īpaši šajā svētajā pilsētā, Romā, kur brāļi no Sludinātāju ordeņa, kura audzēknis bija Toms, noorganizēja lielo Kongresu. Mūsu prātā joprojām paturam Pāvesta universitātes lielās aulas tēlu, kas nosaukta sv. Akvīnas Toma vārdā, piepildītu ar izciliem zinātniekiem no visas pasaules. Uzrunājot viņus, mudinājām turpināt šo cēlo darbu, kuru ļoti novērtējam, un viņu priekšā izteicām godu šim lielajam Baznīcas doktoram. Nedaudz vēlāk pievērsām uzmanību tam, ka notika negaidīta, bet izcila sv. Toma “atgriešanās”, kas apstiprina to, ko Baznīcas Maģistērijs gudri pasludināja, “atzīstot Tomu par tik svarīgu vadoni filozofiskajās un teoloģiskajās studijās, ka neviens cits nevar viņu aizvietot”¹. No daudzām zīmēm esam pazinuši, cik ļoti viņa mācība, arī mūsdienās, pamudina prātus un izsauc ieinteresētību.

2. Pašlaik vēlamies plašāk paskaidrot mūsu vārdus, izgaismojot tos daudzos Akvīnas Toma mācībā esošos principus, kuriem ir liels svars Dievišķās atklāsmes aizstāvībai un padziļināšanai un pateicoties kuriem Baznīca ieteica un mūsdienās nepārstāj ieteikt sv. Tomu kā meistaru prātošanas mākslā mūsdienu cilvēkiem, kā mēs viņu paši nosaucām², un kā vadoni filozofisko jautājumu harmonizēšanā ar teoloģiskajiem, kā arī – varam papildināt – zinātnes kopumā augstākā nostādīšanā un tās pareizā un sekmīgā sakārtošanā.

Tāpēc gribam atzīt par pareizu to cilvēku sacīto, kuri slavē Svēto doktoru arī pēc viņa nāves septiņsimtās gadadienas ne tikai kā vislielāko pagātnes ģēniju un doktoru, bet arī tāpēc, ka viņa principi, mācība un metode mūsdienās saglabā savu vērtību visā pilnībā. Vēlamies izgaismot iemeslus, kāpēc Baznīcas Maģistērijs un tā institūcijas atzina viņa zinātnisko nozīmīgumu un kāpēc mūsu priekšteči nešaubījās nosaukt Tomu par Kopīgo doktoru [Doctor Communis] jau 1318. gadā³.

Atzīstam, ka uz šīs tik ilgstošās un cieņpilnās Baznīcas Maģistērija tradīcijas apstiprināšanu un atjaunošanu, līdzās cieņai pret mūsu Priekšteču sacīto, mūs mudina trīs iemesli. Pirmais – vērtības, kura raksturo Akvīnas Toma mācību, objektīva izpētīšana. Otrais – sasniedzamie ieguvumi – kā mēs to zinām no personīgas pieredzes, studējot viņa darbus un meklējot tajos padomus. Trešais – pārliecināšanas un cilvēciskā gara veidošanas spēks, ar kuru Toms iespaido studentus, īpaši jaunākus, kā mēs to paši esam pamanījuši mūsu pastorālās kalpošanas gados universitāšu jauniešu vidū, kuri mūsu Priekšteča Pija XI iespaidā veltījās Eņģeliskā doktora mācībai⁴.

3. Mēs zinām, ka mūsdienās ne visi piekrīt mūsu teiktajam. Tomēr apzināmies, ka ļoti bieži neuzticību Akvīnas Tomam un pretošanos viņam izraisa virspusīgums un nekonsekvence viņa mācības studēšanā, un dažreiz arī viņa darbu nezināšana, kad tie vispār nav lasīti un atstāti novārtā. Tāpēc arī mēs, līdzīgi kā to izdarīja Pijs XI, tos visus, kuri vēlas iegūt nobriedušu apziņu, kā vajag uz šo lietu attiekties, aicinām ar vārdiem: “Ejiet pie Toma!”⁵ Studējiet un lasiet viņa darbus – labprāt par to atgādinām – ne tikai, lai to gara pārpildītajās bagātībās atrastu drošu barību, bet, vispirms, lai apzinātu mācības, kas tajos iekļauta, izcilo dziļumu, auglīgumu un svarīgumu.

4. Lai varētu pareizi novērtēt Akvīnas Toma mācības vērtīgumu Baznīcai un izglītoto cilvēku videi, nepieciešams ne tikai tieši un pilnīgi pārzināt viņa tekstus, bet arī ņemt vērā vēsturiski-kulturālo kontekstu, kādā viņš dzīvoja un attīstīja savu mācībspēka un rakstnieka darbību. Šeit mēs vēlamies vienkārši kopskatā atgādināt to laiku zīmīgos elementus, lai šajos rāmjos izceltu Svētā Doktora pamatdomas reliģijā un teoloģijā, kā arī filozofijā un sociālajās mācībās. Daži domā, ka šis laiks bija Renesanses pirms-ausma zinātnē, un patiešām: šīs straumes, kas vēlāk visā savā spēkā atklāja savu ietekmi, “burbuļoja” starp 1225. un 1274. gadu, tas ir, laikā, kad dzīvoja Akvīnas Toms.

5. Labi ir zināmas sabiedriskās un politiskās pārmaiņas, kas pilnīgi pārveidoja Eiropas tēlu: itāļu pilsētu pašpārvaldes uzvara pār viduslaiku Impērijas, kas tuvojas krišanai, antīko valdīšanu; “Lielās Tiesību hartas” pasludināšana Anglijā; Hanzas Brīvo pilsētu izveidošana Ziemeļeiropā, kas atviegloja kuģošanu un tirdzniecību; Franku karalistes pakāpeniska pārveidošana; industriālo pilsētu (piemēram, Florences) ekonomiska attīstība; zinātņu attīstība lielākajās universitātēs, kā teoloģijas skolā Parīzē, civilā un kanoniskā likuma skolā Bolonijā vai medicīnas skolā Salernā; spāņu arābu zinātnisko izgudrojumu un filozofisko sasniegumu izplatīšanās un kontakti ar Austrumiem pēc krusta karu beigām.

Šajā nemierīgajā laikā, kas pārņēma kā pilsētas, tā dažādu tautu karalistes, sakņojas zinātnes un politikas straumes, kas XIV–XV gs. izraisīja valstu iekārtu izveidošanu, kas pastāv mūsdienās. Kristīga republika, kas Eiropā balstījās reliģiskajā ticībā, lēnām atkapās nacionālo apziņu priekšā, kas, arvien pieaugot visā eiropeisko tautu saimē, noteica dzīves apstākļus un notikumu gaitu pilnīgi citā veidā nekā tas bijis Viduslaikos, kad galvenā loma bija divu lielāko autoritāšu – pāvesta un ķeizara – līdzdarbībai, kuru veicināja savstarpējas saistības un atbalsts. Pēc Akvīnas Toma nāves vēl Dante Aligieri mēģināja parādīt šo autoritāšu līdzdarbību kā publisko lietu kārtošanas paraugu, tomēr veltīgi.

Tieši XIII gadsimtā ir pamanāma īpaša dziņa pēc “autonomijas”, saprastas kā laicīgas kārtības atbrīvošana no sakrālās un garīgās, kā arī valsts atdalīšanas no Baznīcas, jo gandrīz visās cilvēciskās dzīves un kultūras jomās pamodās kaislīga materiālo labumu meklēšana un materiālās realitātes izcelšana, vienlaikus mēģinot prātu padarīt neatkarīgu no ticības vadības. Tomēr, no otras puses, tajā pašā laikā, pateicoties ubagotāju ordeņu izplatībai, arvien pieauga garīgās atjaunotnes straume, kas, izplatoties un smeļot iedvesmu, kā arī virzienu no evaņģēliskās nabadzības un dedzības Evaņģēlija sludināšanā, veicināja to, ka kristīga tauta stiprāk apzinājās nepieciešamību atgriezties pie patiesa un īsta Evaņģēlija gara.

Sv. Toms, dzīvojot humānistisko un teoloģisko disputu vidū un uzmanīgi skatoties uz politisko attiecību veidošanu, nešaubījās atzīt to laiku jaunos apstākļus un meklēja vispārējo principu “zīmes” – principu, kas attiecas uz prātu un ticību –, lai to gaismā salīdzinātu un vērtētu cilvēku darbus un notikumus. Viņš atzīst šīs zemes labumu un laicīgo institūciju daļējo autonomiju, tomēr bez jebkādām šaubām apgalvo galējā mērķa transcendentālo vērtību un pārākumu. Visam šajā pasaulē jābūt pakārtotam un pakļautam šim galējam mērķim (tas ir, Dieva valstībai), kas nosaka ceļu cilvēka pestīšanai un kas ir cilvēka cieņas un brīvības pamats⁶.

6. Šī nostāja vispārīgi atklājas mācībā par attiecībām starp kultūru un reliģiju, starp prātu un ticību. Toms uztvēra šo mācību tādā veidā, lai tā atbilstu jaunajiem jautājumiem un jaunajām filozofijas un teoloģijas prasībām saskaņā ar to laiku sabiedriskās un zinātniskās dzīves progresu, jo tas bija laiks, kad arvien vairāk nostiprinājās princips pētīt ar prātu jaunā, dialektiskā veidā, ko ieviesa Abelars Parīzes Universitātē. Agrāk par pienākumu bija pieņemt tradicionālas autoritātes, bet iestājās laiks, kad autoritāšu teiktais tika konfrontēts ar prāta sasniegumiem, notika diskusijas par dažādiem uzskatiem, tēžu pierādīšana ar loģiskās metodes palīdzību, kritiskā jautājumu izvirzīšana, smalka valodnieciska analīze, kas veikta tik cītīgi un metodiski, ka kļuva par vēstnesi semantiskajam zinātnes pētīšanas veidam, kā to šodien saucam.

Pateicoties šāda veida apstākļiem, notika progress tajās zinātnēs, kas, nenoliedzot Dieva klātbūtni un Dieva darbību pasaulē, centās izskaidrot redzamās pasaules parādību gaitu dabisko iemeslu gaismā, kā to var pamanīt pie daudziem to laiku kristīgajiem rakstniekiem. Viņu vidū pirmo vietu ieņem sv. Toma meistars, sv. Alberts Lielais, kuru mūsu Priekštecis Pijs XII pasludināja par aizbildni tiem, kas nodarbojas ar dabaszinātnēm⁷.

7. Kaut gan tolaik dabas pētīšanā tikko bija sākuši lietot eksperimentālo metodi un vēl nebija pieejami rīki, kādus vēlāk paredzēja Rodžers Beikons [Roger Bacon] ar mērķi tos pielietot dabas pārveidošanā cilvēku vajadzībām, tomēr izveidojās pārliecība, ka prāts ir varens attiecībā uz radīto lietu pētīšanu un vispasaules skaidrošanu. Šī iemesla dēļ no jauniem zinātnes centriem [piemēram, spāņu arābi] labprāt pieņēma Aristoteļa darbus, kurus arābi izplatīja, bet jaunie kristīgie rakstnieki – pie tiem pieder Vilhelms Moerbeke, pāvesta biktstēvs, sv. Toma ordeņbrālis un līdzdarbinieks⁸ – pārtulkoja, jo Stagirita [Aristoteļa] darbos atklājās tāda dabas izjūta un veselīgs spriedums par lietām jeb reālisms, kas, pēc daudzu domām, deva vērtīgus darba rīkus un lika stiprus pamatus metodiskai filozofijai un zinātnes pētījumiem.

8. Tieši šeit parādījās grūts jaunās metodes jautājums par prāta un ticības attiecībām, bet, ejot tālāk, – kā jau to atzīmējām – zemes realitātes un reliģisko patiesību kopu attiecībām, īpaši skatoties uz kristīgo sūtību. Atklājas divu klaji pretrunīgu draudu veidi: no vienas puses, naturālisms, kas izmet Dievu no pasaules, it īpaši no cilvēka kultūras; no otras – supernaturālisms jeb fideisms, kas ar mērķi neļaut pagrimt zinātniskajai un garīgajai kultūrai, mēģina uzspiest iemauktus prāta likumīgajām prasībām un cieņas pret autoritātēm vārdā nobremzēt dabisko progresu, tādējādi izstumjot prātu ārpus tam īpašas Jēzus Kristus atklātu ticības patiesību jomas – patiesību, kas ir nākamās dzīves sporas un pārsniedz cilvēka prāta robežas. Šie dubultie draudi atkārtojās laikos pirms sv. Toma un pēc viņa. Arī mūsdienās daži iekrīt vienā no šīm kļūdām, neapdomīgi ķeroties pie neskaitāmiem jautājumiem par attiecībām starp prātu un ticību un dažreiz atsaucoties uz sv. Toma inovatīvo drosmi attiecībā uz viņa laikiem, tomēr viņiem nav ne prāta asuma, ne līdzsvara, kuri piemita šī Doktora ģeniālajam prātam.

Patiesi, Tomam ir raksturīga drosme patiesības meklējumos, gara brīvība jaunu jautājumu iztirzāšanā un prāta godīgums, piemītošs tiem, kas, neļaujot laicīgai filozofijai saindēt kristīgo patiesību, tomēr neatmet šo filozofiju priekšlaicīgi. Tāpēc kristīgās mācības vēsture pieskaita viņu pionieriem, kas iezīmē jaunus ceļus filozofijai un zinātnei kopumā. Galvenā tēma, kas ir it kā kodols viņa mācībā par prāta un ticības attiecībām, ģeniāli uztverta ar visaugstāko, it kā pravietisku asumu, ir pasaules laicīguma saskaņošana ar grūtajām un stingrajām Evaņģēlija prasībām – saskaņošana, kas ir tāla no nedabiskas tieksmes nicināt pasauli un tās labumus, bet vienlaikus ne par soli neatkāpjas no cēlajiem un nemainīgajiem pārdabiskās kārtības principiem. Visa Toma būvētā zināšanu celtne balstās tajā zelta principā, kuru viņš māca jau no pirmajām Teoloģijas summas lappusēm: ka žēlastība nevis iznīcina dabu, bet to pilnveido, daba ir pakļauta žēlastībai, prāts ticībai, bet cilvēciskā mīlestība – pārdabiskajai mīlestībai⁹. Dieva dotā žēlastība, esot mūžīgas dzīves pamats, ņem vērā tikumu un spēju plašo lauku, tas ir, pastāvēšanu, prātu, mīlestību, kuros attīstās cilvēka dabas dzīvinošā straume¹⁰, kas stiprināta ar jauniem spēkiem¹¹. Tātad pati dabiskā cilvēka pilnība īstenojas pārdabiskā kārtībā caur pestījošās attīrīšanas un svētdarošās paaugstināšanas procesu. Kaut gan šis process noslēgsies debesu laimībā, tomēr jau tagad, šajā dzīvē virs zemes, tas aicina skaistai un patiesi atbilstošai labumu kārtībai, kas grūta sasniegšanai – līdzīgi kā kristīgā dzīve –, bet ļoti pievilcīga.

9. Var teikt, ka Toms, pārvarot kādu pārspīlētu supernaturālisma veidu, kas viduslaikos pieauga spēkā, un atspēkojot laicismu, kas Aristoteļa mācības naturālistiskās skaidrošanas pēc izplatījās Eiropas skolās, skaidri parādīja, kā ar zinātnisko argumentēšanu, tā ar savu pētīšanas piemēru, ka viņa mācība saskan ar dzīvi, ka pilnīgo un absolūto uzticību Dieva Vārdam iespējams saskaņot ar nostāju, kas atvērta pasaulei un tās patiesajiem labumiem, bet tieksme atjaunot un pilnveidot zinātni saskaņojama ar mēģinājumiem uzbūvēt zinātnes ēku uz solīda pamata. Toms centās izzināt ne tikai jaunās idejas, jaunās problēmas, kas vērstas pret ticību, bet arī – un tas ir primāri – centās padziļināt zināšanas par Svētajiem Rakstiem (kurus skaidroja jau savas pasniegšanas Parīzē pirmajos gados), tad par mācību, kuru sniedza Baznīcas tēvi, kristīgie rakstnieki, teoloģiskā un juridiskā Baznīcas tradīcija, bet vienlaikus arī jebkādi seno un jauno laiku filozofiskie virzieni – ne tikai aristoteliķu, bet arī platoniķu, neoplatoniķu, romiešu, kristiešu, arābu, jūdu. Savos pētījumos viņš netaisījās saraut saites ar pagātni, jo tas viņam nozīmētu atrauties no tā, kas ir it kā kultūras sakne, tā ka pareizi ir teikt par viņu, ka savā būtībā viņš pārveidoja sv. Pāvila vārdus: “Ne tu nes sakni, bet sakne tevi.” (Rom 11,18) Šī iemesla dēļ viņš pilnīgi pakļāvās Baznīcas Maģistērijam, kurš sargā un skaidro ticības principus¹² visiem ticīgajiem, bet vispirms teologiem, jo Baznīcas Maģistērijs darbojas spēkā, kas dots no Dieva, un Maģistērijam ir klātesoša Svētā Gara palīdzība, kuras Baznīcai nekad nepietrūks saskaņā ar Kristus apsolījumu Viņa ganiem¹³. It īpaši Romas bīskapa maģistērijā sv. Toms saskatīja visaugstāko un galējo autoritāti ticības jautājumu skaidrošanā¹⁴, tāpēc pirms savas nāves tā spriedumam atdeva visus savus rakstus – varbūt tieši tāpēc, ka pats apzinājās sava domāšanas atjaunošanas veikuma nozīmīgumu un drosmi¹⁵.

10. Sevis nodošanu patiesības meklējumiem un kalpošanu tai ar visiem saviem spēkiem sv. Toms atzina par savas dzīves tiešo uzdevumu. Ar savu mācību un rakstiem šo uzdevumu viņš izpildīja izcili, tā ka ir pareizi viņu saukt par patiesības apustuli un likt viņu par paraugu visiem, kas pilda mācībspēku pienākumus. Vēl jo vairāk, mūsu acīs sv. Toms spīd kā kristīgā zinātnieka ideāls, jo viņš nedomāja, ka jauno virzienu pētīšanai un pielāgošanai kultūras attīstībai ir jāatkāpjas no ticības – no ceļa, kuru norāda Tradīcija un Baznīcas mācība, kura deva viņam senatnes bagātības un apdāvināja ar Dieva patiesības zīmogu. Uzticība šai Dieva Patiesībai neprasa atmest gan sen, gan mūsdienās izzinātas patiesības arī tāpēc, ka šīm patiesībām, vienalga, kurš tās sludinātu, avots ir Svētajā Garā. Sv. Toms pats rakstīja: “Vienalga, kura cilvēka sludināta, patiesība nāk no Svētā Gara, kas ir prāta gaismas dabiskais avots, kā arī patiesības saprašanas un sludināšanas avots.”¹⁶

11. Drīzāk ir jāatzīst, ka tieši tik stipra iesakņošanās dievišķajā ticībā atturēja sv. Tomu no verdziskās atkarības no jaunajiem un senajiem meistariem, ieskaitot Aristoteli. Akvīnieša prāts bija atvērts jebkādam patiesības atklāšanas procesam, vienalga, kas būtu tā avots. Šī atvērtība ir pirmā viņa universālisma raksturīpašība. Otrā – kura nav mazāk patiesa un kura vēl vairāk izceļ viņa ģenialitāti un personību – ir augstākā līmeņa brīvība un vieglums, ar kādu viņš piegāja jebkuram rakstniekam, neļaujot sevi sasaistīt nevienai šīs zemes autoritātei. Šī brīvība un gara neatkarība filozofijas jomā ir viņa kā domātāja lieluma izpausme, jo filozofijā viņš bija paklausīgs vispirms patiesībai un visu vērtēja “nevis to cilvēku, kuru domas sludināja, autoritātes dēļ, bet pašu domu vērtības dēļ”¹⁷. Tāpēc viņš ar vislielāko brīvību attiecās pret Aristoteļa, Platona vai citu domātāju tēzēm un nekļuva ne aristoteliķis, ne platoniķis šo vārdu tiešākajā nozīmē. Pateicoties šai prāta “autonomijai”, kura pietuvināja viņu īpaši tiem filozofiem, kuri izmanto eksakto zinātņu metodes, Akvīnietis spēja atrast un pārvarēt averroismā paslēptos slazdus, novērst trūkumus un nepilnības Platona un Aristoteļa mācībā, ka arī izveidot tādu gnozeoloģiju un ontoloģiju, ka tās ir objektivitātes un līdzsvara meistardarbi¹⁸.

Savas jūtas attiecībā uz cilvēku domu meistariem viņš pauda trijos veidos: sajūsmā par milzīgo zinātnisko mantojumu, kuru šie meistari, savstarpēji papildinot cits citu, apvienoja un nodeva tālāk cilvēcei¹⁹; viņu sasniegumu vērtības un nozīmīguma, bet vienlaikus arī robežu atzīšanā²⁰; sava veida līdzjūtībā pret tiem, kuriem nebija ticības gaismas, kā, piemēram, senatnes filozofiem, un kuri bija bezspēcīgi visaugstāko cilvēka dzīves jautājumu priekšā, tādu kā, piemēram, cilvēka galējais mērķis²¹, kamēr vienkārša lauku sieviete, kurai dotas kristīgās ticības patiesības, ir brīva no šīm mokām un bauda Dieva gaismu daudz vairāk nekā šie lielākie ģēniji²².

12. Kaut gan patiesības meklējumos ar sava prāta asumu sv. Toms pacēlās cilvēciskā prāta virsotnē, tomēr cēlo un neizsakāmo ticības noslēpumu priekšā viņš uzvedās kā bērns: nometies ceļos krucifiksa vai altāra priekšā, viņš lūdza gaismu prātam un sirdsšķīstību, jo kā viens, tā otrs nepieciešams skaidram ieskatam Dieva noslēpumos²³. Viņš atzinās, ka savas zināšanas ieguva, vairāk pateicoties lūgšanai nekā studijām²⁴; viņš tik izteikti saglabāja Dieva transcendences dzīvo sajūtu, ka par galveno teoloģiskās iztirzāšanas noteikumu atzina principu, ka šajā dzīvē jo pilnīgāk iepazīstam Dievu, jo labāk saprotam, ka Viņš ir pāri visam, kas sasniedzams mūsu prātam²⁵. Šis teikums ir ne tikai pamatprincips un it kā bāze šai pētīšanas metodei, kuru sauc par “apofātisko” teoloģiju, bet arī sv. Toma prāta pazemības un pielūgsmes (adorācijas) gara izpausme.

Nav ko brīnīties, ka, pateicoties iegūtajai saskaņai starp cēlo kristīgo garu un zinātniskā pētījuma vērību, kas atvērts jebkādiem gan senatnes, gan jauno laiku sasniegumiem, XIII gs. krīzes vislielākajā pieaugumā Toms gudri atrada ceļus attiecību noteikšanai starp prātu un ticību, priekšlaicīgi novērsa teoloģijas noklīšanu no ceļa jauno filozofisko ideju ietekmē, likvidēja jebkādu divdomību prāta un atklāsmes patiesību pielāgošanā, pārvarēja mācību par tā saucamo divējādo, šķietami pretrunīgo prāta un ticības patiesību, kuru kristieši dažādu iemeslu dēļ varētu pieņemt. Šīs idejas piekritēji jauca kristieša iekšējo vienotību un jau tajos laikos, atmetot sv. Toma sasniegto līdzsvaru, uzdrošinājās slavēt šādus it kā zinātniskus strīdus, kuri saplēsa visas Eiropas kultūru²⁶.

13. Šī darba, kurā viduslaiku kristīgā mācība paceļas savas godības virsotnē, īstenošanā sv. Toms nebija citu pamests. Daudzi slaveni zinātnieki pirms un pēc viņa darbojās tajā pašā virzienā. Viņu starpā jāpiemin sv. Bonaventūra, kura nāves 700. gadadienu atzīmējam vienlaikus, jo viņš nomira tajā pašā gadā, kad sv. Toms; sv. Alberts Lielais, Aleksandrs no Hales, Jānis Dunss Skots. Tomēr, neapšaubāmi, pēc Dieva Apredzības plāna sv. Toms paceļas augstākajā virsotnē sholastiskajā teoloģijā un filozofijā, bet viņa darbi ir pamatu pamats gan to, gan vēlāko laiku kristīgās mācības uzplaukumam un drošai attīstībai. Tātad viņam kā Kopīgajam Baznīcas doktoram atdodam godu 700. viņa nāves gadadienā, lai izteiktu mūsu pateicību par tik daudz laba, ko viņš izdarīja visiem kristīgiem ļaudīm, un lai publiski atzītu un uzslavētu viņa nemirstīgo diženumu.

© OJOP; web © DETA 2018