HUMANI GENERIS
Pāvesta Pija XII enciklika
PIRMĀ DAĻA
KATOLISKĀ BAZNĪCA MŪSDIENU MALDU PRIEKŠĀ
Teologu un filozofu loma
9. Katoļu teologiem un filozofiem, kuriem sava amata dēļ ir pienākums sargāt Dievišķo un cilvēcisko patiesību, kā arī
iedēstīt to cilvēku dvēselēs, nedrīkst nezināt vai vieglprātīgi attiekties pret šiem uzskatiem, kas vairāk vai mazāk
novirzās no patiesības ceļa. Gluži pretēji, tie ir labi jāiepazīst gan tāpēc, ka bez slimības analīzes nav iespējams
pareizi izārstēt slimo, gan tāpēc, ka reizēm šajos maldīgajos uzskatos slēpjas patiesības graudi, gan tāpēc, ka tie
piespiež cītīgāk izstudēt un pārdomāt kādas filozofiskas vai teoloģiskas patiesības.
10. Ja mūsu filozofi un teologi patiešām censtos caur uzmanīgu pieminēto mācību pētīšanu iegūt labumus, tad nebūtu
iemesla tam, lai Baznīcas Maģistērijs izteiktos. Kaut gan labi zinām, ka katoļu zinātnieki pamatā turas tālu no šiem
maldiem, tomēr jāatzīst, ka mūsdienās, līdzīgi kā apustuļu laikos, netrūkst tādu cilvēku, kuri, dzenoties pakaļ
jaunumiem vai baidoties no pārmetumiem par mūsdienu zinātņu sasniegumu nezināšanu, gribētu atteikties no Baznīcas
Maģistērija vadības, šādi sevi apdraudot ar pakāpenisku attālināšanos no Atklātās patiesības un ar citu cilvēku maldināšanu.
11. Pamanāmi ir arī citi draudi, turklāt bīstamāki, jo apsegti ar cēluma ilūziju. Daudzi, žēlojoties par strīdiem
cilvēku starpā un apjukumu prātošanā, neapdomīgas pastorālās dedzības ietekmē kaislīgi vēlētos iznīcināt mūrus, kas
atdala taisnīgos un godīgos cilvēkus. Tātad viņi sludina irenismu, aicinot likt malā strīdu lietas, kas atdala cilvēkus,
un kopīgiem spēkiem censties ne tikai pārvarēt ateisma draudus, bet pat saskaņot pretrunas dogmatiskajos jautājumos.
Tāpat kā savā laikā tika pārmests, ka Baznīcas apoloģētikas metodes tradicionālā skatījumā drīzāk ir šķērslis nekā palīdzība
dvēseļu iegūšanā Kristum, līdzīgi arī mūsdienās netrūkst diskusiju – kuras iet pārāk tālu – par to, ka vajadzētu ne tikai
pilnveidot teoloģijas metodi un programmu, kas saistošas semināros saskaņā ar Baznīcas normām, bet arī tās reformēt ar mērķi
sekmīgāk izplatīt Kristus Valstību visā pasaulē dažādu kultūru un dažādu reliģisko pārliecību cilvēku vidū.
12. Nebūtu iemesla šaubām, ja runa būtu par Baznīcas augstskolās noteikto priekšmetu un to metožu attiecīgu pielāgošanu
mūsdienu apstākļiem un vajadzībām, ieviešot dažas izmaiņas mācību programmā. Diemžēl šķiet, ka daži neapdomīgi irenisma
piekritēji par šķēršļiem brālīgas vienotības atgūšanai uzskata to, kas izriet no Kristus dotajiem likumiem un principiem
un no Viņa dibinātajām institūcijām, vai arī to, kas ir ticības neaizskaramības aizsardzība un balsts, – tomēr, ja tas
viss tiks sašūpots, tad apvienošana notiks, bet tikai uz kopīgām drupām.
13. Pieminētie jaunie uzskati, kas veidoti vai nu peļamā jaunumu gribēšanā, vai cēlu mērķu dēļ, ne vienmēr to autoriem
tiek formulēti vienādā veidā, vienādi skaidri vai vienādā vārdu kārtībā, tāpat ne vienmēr vienprātīgi. Jo to, ko vieni
šodien izklāsta atturīgi, lietojot dažādus iebildumus un izšķirības, to rīt citi, drosmīgāki, sludina atklāti un bez
jebkādām robežām, tādējādi kaitējot, īpaši jaunākai garīdzniecībai, un iedragājot Baznīcas autoritāti. Arī, ja diezgan
uzmanīgi tiek rakstīts drukātās publikācijās, tad daudz drosmīgāk tiek diskutēts privāti izplatītās brošūrās, lekcijās
un saietos. Bet šādi uzskati tiek izplātīti ne tikai laicīgās un ordeņu garīdzniecības vidū, semināros un ordeņu augstskolās,
bet arī laju vidū, it īpaši skolotāju un jaunatnes audzinātāju vidū.
Dogmatiskā relatīvisma drauds
14. Teoloģijas jomā dažiem cilvēkiem ir vēlme maksimāli novājināt dogmu būtības saturu, bet pašai dogmai atņemt gan sen
Baznīcā pieņemtos formulējums, gan filozofiskos jēdzienus, kas valda katoliskajā mācībā, lai katoliskās doktrīnas izklāstā
atgrieztos pie Svēto Rakstu un Baznīcas tēvu izteikumiem. Jo šie cilvēki cer, ka dogmu, kurai atņemti elementi, kas, viņuprāt,
sveši Dieva Atklāsmei, būs iespējams noreducēt līdz dogmatiskajiem uzskatiem, kas ir cilvēkiem, kuri paliek ārpus Baznīcas
vienotības; tādā veidā pakāpeniski varētu nonākt līdz katoliskās dogmas un atkritēju uzskatu savstarpējai asimilācijai.
15. Viņi arī domā, ka pie šādas katoliskās doktrīnas uztveres būtu iespējams sagatavot pamatus tam, lai dogmu varētu izteikt
ar mūsdienu filozofisko sistēmu jēdzieniem, piemēram, immanentisma, ideālisma, eksistenciālisma, saskaņā ar mūsdienu domāšanas
vajadzībām. Vēl drosmīgāki cilvēki saka, ka to var un vajag izdarīt, jo ticības noslēpumus, viņuprāt, nekad nebūs iespējams
izteikt viennozīmīgi pietuvinātos un laikā mainīgos jēdzienos, kuri kādā pakāpē izsaka patiesību, bet to arī neizbēgami deformē.
Tāpēc viņi neuzskata par maldīgu, bet pat par nepieciešamu seno teoloģijas jēdzienu aizvietošanu ar jauniem, atkarībā no dažādām
filozofijām, kuras teoloģija izmanto kā darba rīku gadsimtiem ilgi, tomēr viņi to grib tāpēc, lai vienmēr vienādās Dieva patiesības
pasniegtu ar dažādiem jēdzieniem, pat kaut kādā mērā pretrunīgiem, lai gan viņi saka, ka tie esot ar vienādu nozīmi. Viņi piebilst,
ka dogmu vēsture izpaužas kā dažādu dogmu attīstības posmu formulējumi, kuros Atklāto patiesību ietērpa gadsimtu gaitā mainīgās
doktrīnas un filozofiskie uzskati.
16. No tā skaidri redzam, ka līdzīgas tendences ne tikai ved uz dogmatisko relatīvismu, bet patiesībā jau to ietver.
To veicina arī cieņas trūkums pret tradicionālo mācību un tās terminoloģiju. Neapšaubāmi, terminoloģiju, ko lieto gan
skolas, gan Baznīcas Maģistērijs, var pilnveidot un precizēt. Zināms arī, ka Baznīca ne vienmēr konsekventi to lietojusi.
Acīmredzams arī tas, ka Baznīca nedrīkst saistīties ar kādu īslaicīgu filozofisko sistēmu; skaidrs, ka katoļu zinātnieku
daudzu gadsimtu pūļu vienprātīgie sasniegumi dogmas izpratnes jomā nebalstās uz tik vājiem pamatiem. Gluži pretēji, tie
balstās principos un jēdzienos, kas izriet no radīto lietu patiesas izzināšanas, bet šo patiesību apgūšanai cilvēka prātu
kā zvaigzne apgaismojusi Dieva Atklātā patiesība, kura dota ar Baznīcas starpniecību. Tieši tāpēc daži no šiem jēdzieniem
tikuši izmantoti Vispārējos Koncilos un pat sankcionēti tā, ka nedrīkst no tiem atkāpties.
17. Tātad ir augstākās vieglprātības izpausme, ja tiek neievēroti, atmesti vai nenovērtēti svarīgie jēdzieni, termini un
definīcijas, kurus ar gadsimtu pūlēm izstrādājuši neparasta prāta un svētuma cilvēki Maģistērija gādībā ar Svētā Gara gaismu
un vadību, lai arvien labāk un precīzāk formulētu ticības patiesības, bet to vietā tiek likti hipotētiski jēdzieni un kaut kādi
nepastāvīgi un netverami jaunās filozofijas formulējumi, kuri kā lauku zieds šodien ir, bet rīt novīst. Sholastisko teologu
lietoto terminu un jēdzienu neievērošana noved pie spekulatīvās teoloģijas tiešas iznīcināšanas, jo, pēc novatoru domām, ja
šī teoloģija balstās teoloģiskā prātošanā, tad tai nav īsta drošuma.
Baznīcas autoritāte
18. Diemžēl notiek arī tā, ka jaunumu entuziasti viegli pāriet no sholastiskās teoloģijas panicināšanas līdz Baznīcas Maģistērija,
kurš nicināto teoloģiju ar savu autoritāti tik lielā mērā apstiprina, neņemšanai vērā vai pat tā zaimošanai. Viņuprāt, Baznīcas
Maģistērijs ir progresa bremzes un zināšanu šķērslis. Daži nekatoļi uzskata Maģistēriju par nelikumīgiem iemauktiem, ar kuriem
gaišākiem teologiem neļauj revidēt teoloģiju. Bet taču katram teologam par vistuvāko un vispārējo patiesību normu ticības un
morāles jomā jābūt Baznīcas Maģistērijam, jo Tam Kungs Kristus uzticēja glabāt, sargāt un skaidrot visu ticības depozītu, tas
ir, Svētos Rakstus un Dievišķo Tradīciju. Tomēr reizēm tiek aizmirsts, ka ticīgajiem saistoši ir arī izvairīties no kļūdām, kas
mazākā vai lielākā pakāpē ved pie maldu mācības, tātad saistoši ir “ievērot konstitūcijas un dekrētus, kuros Apustuliskais Krēsls
nopēla un aizliedza šādus nepatiesus uzskatus” (Kanonisko tiesību kodekss no 1917. gada, kanons 1324; sal. Vatikāna I koncils,
DB 1820, Konstitūcija De fide catholica, 4. nod. De fide et ratione, pēc kanoniem). Diemžēl daži apzināti neievēro Pāvestu
Encikliku skaidrojumus par Baznīcas raksturu un veidošanos, uzskatot par svarīgākiem kādus miglainus jēdzienus, kas it kā balstās
Baznīcas tēvu, īpaši Austrumu, teiktajā. Viņi (šie daži katoļi) vairākkārt izteikušies, ka Pāvesti negrib teikt galējo vārdu teologu
diskusijās, tāpēc jaunas konstitūcijas un Baznīcas Maģistērija spriedumi jāskaidro, atgriežoties pie pirmatnējiem avotiem, saskaņā
ar agrīnās kristietības rakstnieku tekstiem.
19. Kaut gan tas var likties pārliecinoši un veikli formulēts, tomēr šī argumentācija nav bez maldiem. Tā ir taisnība, ka
Pāvesti vispārīgi dod teologiem brīvību jautājumos, kurus zīmīgākie doktori risinājuši dažādi. Bet, no otras puses, vēsture
pamāca, ka daudzi jautājumi, kas kādreiz brīvi diskutēti, vēlāk nedrīkstēja būt par jebkādas diskusijas priekšmetu.
20. Nedrīkst arī domāt, ka Encikliku saturs pats par sevi neprasa paklausību, jo tajās Pāvesti neizpilda savu augstāko mācīšanas
varu. Enciklikas māca uz Baznīcas Maģistērija vispārējas sūtības pamata – Maģistērija, uz kuru attiecas vārdi: “Kas jūs klausa,
tas mani klausa.” (Lk 10,16) Visbiežāk tas, ko Enciklikas izklāsta un izceļ, jau iepriekš (no citurienes) pieder pie katoliskās
doktrīnas. Tātad, ja Augstākie Priesteri savās runās izsakās, pēc iepriekšējas izpētīšanas, par kādu līdz zināmam laikam brīvi
iztirzātu jautājumu, tad visiem ir skaidrs, ka pēc Pāvestu gribas un nodoma šāds jautājums vairs nevar būt brīvas teologu diskusijas
priekšmets.
21. Tā ir patiesība, ka teologiem vienmēr jāsmeļ no Dievišķās Atklāsmes avotiem, jo viņu uzdevums ir uzrādīt, kādā veidā tas,
ko māca Baznīcas Maģistērijs, “atrodas tieši vai netieši Svētajos Rakstos un Tradīcijā” (Pijs IX, Inter gravissimas, 28. okt.
1870, Acta, 1. sēj. 260 lpp.). Turklāt abi Atklātās doktrīnas avoti iekļauj tik daudz pārpilnu patiesības dārgumu, ka tos nekad
neizsmelt. Tāpēc, pateicoties šo avotu studēšanai, teoloģiskās zinātnes nemitīgi atjaunojas, turpretim – kā to zinām no pieredzes –
spekulācija (prātošana), ja tā atstāj novārtā padziļinātus visa depozīta pētījumus, kļūst neauglīga. Tomēr šo iemeslu dēļ nedrīkst
likt vienādības zīmi starp pozitīvo ideoloģiju un vienīgi vēsturisko mācību, jo kopā ar svētajiem avotiem Dievs deva Baznīcai dzīvas
Mācīšanas Varu, lai skaidrotu un izdabūtu (izsecinātu) no ticības depozīta to, kas tajā iekļauts neskaidrā un it kā netiešā veidā.
Autentisku šī depozīta skaidrošanu Pestītājs uzticēja nevis atsevišķiem ticīgajiem, un pat ne teologiem, bet tikai Baznīcas
Maģistērija Varai (Mācošās Baznīcas Varai). Bet, ja Baznīca jau daudzkārt gadsimtu gaitā pildījusi šo (mācīšanas) amatu vai
nu parastā, vai neparastā (svinīgā) veidā, tad ir acīmredzami, ka metode skaidrot to, kas gaišs, ar to, kas tumšs, ir pēc būtības
nepareiza. Jāpielieto tieši pretēja kārtība. Tāpēc Mūsu priekštecis, mūžīgas piemiņas cienīgais Pijs XI, mācot, ka teologu
visbiežākais uzdevums ir norādīt, kādā veidā Baznīcas noteiktā doktrīna iekļaujas avotos, ne bez nopietna iemesla pielika vārdus:
“tomēr tādā nozīmē, kādā to definēja Baznīca”.
Svēto Rakstu autoritāte
22. Atgriežoties tomēr pie pieminētajām jaunajām teorijām, jāpiemin pāris uzskati, kas pausti atklāti vai dažu zinātnieku ieteikti,
kuri mazina Svēto Rakstu Dievišķo autoritāti. Tātad, Vatikāna I koncila definīcijas jēgu par Dievu, Svēto Rakstu Autoru, nekaunīgi
sagrozot, tiek pausta daudzkārt jau nolādētā doma, ka Svēto Rakstu nekļūdīgums attiecoties vienīgi uz to, kas tiek teikts par Dievu,
morāli un reliģiju. Vēl jo vairāk, viņi nepareizi izprot Svēto Rakstu cilvēcisko jēgu, sakot, ka vienīgi nemaldīga ir Dievišķā jēga,
kas slēpjas zem cilvēciskā. Svēto Rakstu skaidrošanā viņi absolūti negrib ņemt vēra “ticības analoģiju” un Baznīcas tradīciju.
Viņuprāt, drīzāk vajadzētu pārbaudīt Baznīcas tēvu un Baznīcas Maģistērija mācību Svēto Rakstu gaismā, kas skaidroti vienīgi ar
cilvēciskā prāta spēkiem, nekā komentēt Svētās grāmatas saskaņā ar Baznīcas izpratni – Baznīcas, kuru Kungs Kristus noteica par
sargu un skaidrotāju visam atklātās ticības depozītam.
23. Papildus tam, pēc viņu maldīgajām idejām, Svēto Rakstu tiešajai jēgai un Bībeles hermeneitikai, ko Baznīcas gādībā izstrādājuši
tik daudzi ekseģēti, būtu jādod vieta jaunai ekseģēzei, kuru viņiem labpatīk saukt par simbolisku un garīgu. Pateicoties tai, Vecās
Derības Svētās grāmatas, kas šodien ir kā aizvērts, aizzīmogots avots, beidzot kļūtu visiem pieejamas. Caur šo metodi –
kā viņi tālāk skaidro – pazustu visas grūtības, ar kurām nevar tikt galā tikai tie, kas ir Svēto Rakstu tiešās jēgas piekritēji.
24. Nav grūti pamanīt, cik tas viss ir attālināts no hermeneitikas principiem un normām, kurus pareizi noteica Mūsu priekšteči:
Leons XIII Enciklikā Providentissimus Deus, Benedikts XV Enciklikā Spiritus Paraclitus un beidzot arī Mēs paši Enciklikā
Divino afflante Spiritu.
|