HUMANI GENERIS
Pāvesta Pija XII enciklika
OTRĀ DAĻA
IEDZIĻINĀŠANĀS MŪSDIENU KĻŪDĀS
Teoloģijā
25. Nav nekāds pārsteigums, ka līdzīgi jauninājumi devuši saindētus augļus gandrīz visos teoloģijas atzarojumos.
Tiek apšaubīta iespēja pierādīt Dieva esamību ar argumentiem, kas smelti no radītām lietām, bez Dieva Atklāsmes un
Dieva žēlastības palīdzības. Tiek runāts pretī patiesībai, ka pasaulei ir sākums. Tiek spriests, ka pasaules radīšana
bijusi nepieciešama, jo tā (pasaule) izriet no Dieva mīlestības nepieciešamās labvēlības. Tiek noliegts, ka Dievam ir
iepriekšēja, pirms-mūžīga un nemaldīga zināšana par cilvēku brīvajiem darbiem. Tas viss ir pretrunā Vatikāna I koncila
mācībai (sal. Vatikāna I koncils, Konstitūcija De fide catholica, 1. nod., De Deo rerum omnium creatore).
26. Daži vēl uzdod jautājumus, vai Eņģeli ir būtnes-personas un vai matērija būtiski atšķiras no gara. Citi atkal
sagroza pārdabiskās kārtības reālas dāvināšanas principu un saka, ka Dievs nevarēja radīt prātīgas būtnes, neparedzot
tās un neaicinot aplaimojošai vīzijai (debesīs). Bet tas vēl nav viss. Atmetot Tridentes koncila mācību, viņi sagroza
iedzimtā grēka jēdzienu, grēka kā Dieva zaimu jēdzienu vispār, kā arī Kristus gandarīšanas par mums jēdzienu. Netrūkst
arī tādu, kas domā, ka mācība par Transsubstanciāciju, kas balstās it kā novecojušos filozofiskos jēdzienos, jāmaina
tādā nozīmē, lai Kristus klātesamību Vissvētākajā Sakramentā novestu līdz kādam simbolismam un konsekrēto Miesu un
Asinis uzskatītu vienīgi par Kristus garīgās klātbūtnes un Viņa iekšējās vienotības ar ticīgajiem iedarbīgām zīmēm –
ticīgajiem kā Viņa Mistiskās Miesas locekļiem.
27. Citi atkal domā, ka tiem nav saistoša mācība, kas pirms pāris gadiem izklāstīta Mūsu Enciklikā un kas balstās
Atklāsmes avotos, ka Kristus Mistiskā Miesa un Romas-katoļu Baznīca ir viens un tas pats
(sal. Enciklika Mystici Corporis Christi, A.A.S., vol. XXXV, 193. lpp.). Daži uzskata, ka nepieciešamība piederēt īstajai
Baznīcai, lai sasniegtu mūžīgo pestīšanu, ir tikai maznozīmīga formula. Vēl citi neatzīst prāta pieradījumus kristīgās
ticības ticamībai.
28. Diemžēl šādi un līdzīgi uzskati iezagušies daudzu Mūsu dēlu starpā, kurus maldos ievedusi neapdomīga pastorālā
dedzība vai neīstas zināšanas. Ar skumjām Mums viņiem jāatkārto labi zināmas patiesības un ne bez rūpēm jānorāda
acīmredzamas kļūdas vai maldīšanās draudi.
Filozofijā
29. Vispārīgi zināms, ka Baznīca ļoti augsti vērtē cilvēka prātu sakarā ar tā spēju pārliecinoši parādīt, ka eksistē
viens Dievs trijās Personās; spēju no Dieva zīmēm ar neapgāžamiem argumentiem pierādīt kristīgās ticības pamatus;
spēju pareizi formulēt likumu, ko Radītājs ir ielicis cilvēku dvēselēs; un, beidzot, spēju daļēji, bet ļoti auglīgi
saprast noslēpumus (sal. Vatikāna I koncils, DB 1796). Tomēr šos uzdevumus prāts var pareizi un droši izpildīt,
ja tas ir attiecīgi izveidots, pateicoties tai veselīgajai filozofijai, kura no seniem kristietības laikiem nodota
kā mantojums un kurai ir augstāka ranga autoritāte, jo pats Baznīcas Maģistērijs Dieva Atklāsmes gaismā izveidojis
tās principus un galvenās tēzes, kuras pakāpeniski secinājuši un formulējuši cilvēki ar neparastām prāta spējam.
Šī filozofija, kuru Baznīca atzinusi un pieņēmusi, aizstāv patieso cilvēka prāta vērtību, metafizisko principu
nesatricināmību pietiekama pierādījuma veidošanā, cēlonībā un secināšanā, un, beidzot, spēju nonākt pie drošas un
nemainīgas patiesības.
30. Protams, tajā ir daudz problēmu, kas ne tieši, ne netieši neattiecas uz ticības un morāles patiesībām, un
tādēļ tās ir atstātas brīvai speciālistu diskusijai. Bet attiecībā uz citiem jautājumiem, īpaši uz minētajiem
principiem un galvenajām tēzēm, līdzīga brīvība nepastāv. Kaut gan arī šos jautājumus drīkst ietērpt attiecīgākās
un bagātākās “drēbēs”, stiprināt tos ar atbilstīgākiem apzīmējumiem, atmest mazāk piemērotus jēdzienus, kā arī
bagātināt, tomēr bez pārgalvības un ar cilvēka prāta progresējoša darba veselīgiem sasniegumiem. Tomēr nekad
nedrīkst šo filozofiju apšaubīt vai saindēt ar maldīgiem principiem, vai arī uzskatīt to par nozīmīgu, tomēr
nelietderīgu atavismu. Jo nevar nemitīgi mainīties ne pati patiesība, ne tās filozofiskie skaidrojumi, īpaši,
ja runa ir par acīmredzami skaidriem cilvēka prāta principiem vai par tēzēm, kas balstās kā gadsimtu gudrībā,
tā Dieva Atklāsmē. Jebkāda jauna patiesība, ko prāts ar cītīgu piepūli spētu sasniegt, nevar būt pretrunā ar
līdzšinējo, jo Dievs, kas ir augstākā Patiesība, radīja cilvēka prātu un to vada, nevis lai tas katru dienu
pastāvīgiem sasniegumiem liktu priekšā pretrunīgus jaunumus, bet, drīzāk, lai tas, novēršot piezogošās kļūdas,
būvētu patiesību uz patiesības vienādā sastāvā un struktūrā, kāda pastāv dabā – patiesības avotā. Lai kristieši,
it īpaši filozofi un teologi, nepieņem steidzīgi un pārgalvīgi visādas jaunākas idejas, bet lai tās ar lielu cītību
vērtē un kritiski pārbauda, lai nepazaudētu vai neizkropļotu jau sasniegto patiesību, kas būtu liels zaudējums un
kaitējums ticībai.
31. Ja šīs lietas būs labi pārdomātas, tad kļūs skaidrs, kāpēc Baznīca prasa, lai topošos priesterus filozofiskajās
mācībās mācītu “saskaņā ar Eņģeliskā Doktora metodi, doktrīnu un principiem” (Kanonisko tiesību kodekss no 1917.
gada, Kan. 1366, 2), jo gadsimtu pieredze saka, ka sv. Toma no Akvīnas metode vislabāk noder gan apmācībai skolās,
gan grūti sasniedzamu patiesību pētījumos un ka tomisms saskan ar Dieva Atklāsmi un ir visefektīvākais līdzeklis
ticības patiesību nostiprināšanai un veselīga progresa sasniegumu lietderīgai un drošai piemērošanai.
32. Pieminēto iemeslu dēļ jo vairāk ir skumīgi, ka mūsdienās daži nicina šo Baznīcas pieņemto un atzīto filozofiju,
bezkaunīgi apgalvojot, ka tā ir novecojusi formā un racionālistiska – kā viņi saka – prātošanas metodēs. Viņi bieži
saka, ka mūsu filozofija nepamatoti aizstāv absolūti patiesas metafizikas pastāvēšanas iespēju, bet vienlaikus,
viņuprāt, patiesības, īpaši transcendentās, ir iespējams precīzi izteikt vienīgi dažādās savstarpēji papildinošās
sistēmās, pat ja tās kaut kādā mērā būtu pretrunīgas. Viņi piekrīt, ka filozofija, kas mācīta mūsu skolās, ar tās
jautājumu skaidro aprakstīšanu un atrisināšanu, ar jēdzienu precīzo definēšanu un skaidrajām izšķirībām var būt
lietderīga ievadam sholastiskajā teoloģijā un ka tā bija labi pielāgota viduslaiku domāšanai, bet tā neatbilst
mūsdienu kultūras filozofiskajam garam un tās vajadzībām. Viņi pārmet, ka “mūžīgā filozofija” nodarbojas vienīgi
ar lietu nemainīgu būtību, bet mūsdienu prātam drīzāk vajadzētu interesēties par indivīdu eksistenci un dzīvi,
kas nemitīgi mainās. Viņi kritizē sholastisko filozofiju, bet uzslavē citas, senas un jaunas, Austrumu un Rietumu,
it kā liekot saprast, ka katru filozofiju, pēc dažiem labojumiem un papildinājumiem, ir iespējams saskaņot ar katolisko
dogmatiku. Nevienam katolim nedrīkst šaubīties par šādu uzskatu nepatiesumu, īpaši, ja runa ir par immanentismu, ideālismu,
vēsturisko vai dialektisko materiālismu, kā arī ateistisko eksistenciālismu vai eksistenciālismu, kas noliedz metafiziskas
domāšanas vērtību.
33. Beidzot, viņi pārmet, ka izzināšanas procesā sholastika ņem vērā tikai prātu, bet ne gribu un jūtas, taču tā nav
patiesība. Jo kristīgā filozofija nekad nav noliegusi labo cilvēka dvēseles spēju (dispozīciju) lietderīgumu un nozīmi
pilnā izzināšanā un reliģisko patiesību un morālo principu pieņemšanā. Gluži pretēji – tā vienmēr mācījusi, ka šādu
spēju trūkums var kļūt par iemeslu prāta aklumam – prāta, kas, kaislību un velnišķīgas gribas ietekmēts, nespēj redzēt
skaidri. Arī sv. Toms uzskata, ka prāts (intelekts) kaut kādā mērā spēj pamanīt augsta līmeņa ētiskās kārtības vērtības,
dabiskas vai pārdabiskas, tā kā dvēselē sajūt “jūtu saskaņu” ar šīm vērtībām, vienalga vai šī “jūtu saskaņa”
būtu vienīgi dabiska vai žēlastības dota (sal. sv. Toms, Teoloģijas summa II-II, 1, 4, ad 3 un 45, 2, in c).
Nav grūti pamanīt, ka šāda pieredze, kaut gan neskaidra un zemapziņā, var palīdzēt prātam pētījumos. Tomēr viens
ir atzīt gribas dispozīcijas nozīmi, palīdzot prātam iegūt pārliecinošākas un stingrākas zināšanas par morālajām
patiesībām, bet pavisam kaut kas cits ir runāt, kā saka šie novatori, ka gribai un jūtām ir zināmas it kā intuitīvas
saprašanas spējas un ka cilvēks, nespējot ar prātu droši izsecināt, kas ir patiesība un kas būtu jāpieņem, vēršas pie
gribas, ar kuras palīdzību izvēlas vienu no pretējiem viedokļiem, – jo vienkārši šie novatori neizšķir izziņas procesu
un gribas aktu.
34. Nav brīnums, ka šie uzskati apdraud tās filozofijas nozares, kuras pēc savas dabas ir cieši saistītas ar teoloģiju,
proti, teodiceju un ētiku. Novatori uzskata, ka šo priekšmetu uzdevums būtu saistīts nevis ar drošiem pierādījumiem par
vienu Dievu trijās Personās un citām transcendentālām būtnēm, bet drīzāk ar parādīšanu, ka ticības mācība par vienu Dievu
trijās Personās un Viņa baušļiem brīnišķīgi saskan ar dzīves vajadzībām, tieši tāpēc visiem tā jāpieņem, lai izvairītos
no izmisuma un sasniegtu mūžīgo dzīvi. Tas viss ir pretrunā ar Mūsu Priekšteču Leona XIII un Pija X rakstiem, un to nav
iespējams saskaņot arī ar Vatikāna I koncila mācību. Nevajadzētu raizēties par šīm novirzēm no patiesības, ja vien arī
filozofijas jomā visi ar pienācīgu cieņu ņemtu vērā Baznīcas Maģistēriju, kuram taču ir uzdevums ne tikai sargāt un skaidrot
Dievišķās ticības depozītu, bet arī gādāt par filozofiskām mācībām tā, lai katoliskās dogmas neciestu zaudējumus nepatiesu
uzskatu dēļ.
|