HUMANI GENERIS
Pāvesta Pija XII enciklika
PAR DAŽIEM MALDĪGIEM UZSKATIEM,
KAS APDRAUD KATOLISKĀS MĀCĪBAS PAMATUS
1950. gada 12. augusts
CIENĪJAMAJIEM BRĀĻIEM PATRIARHIEM, PRIMASIEM, ARHIBĪSKAPIEM, BĪSKAPIEM
UN
CITIEM ORDINĀRIJIEM, KAS PALIEK MIERĀ UN VIENOTĪBĀ AR APUSTULISKO
KRĒSLU
Cienījamie brāļi – Apustuliskais sveiciens un svētība
1. Pretrunas un maldi reliģijas un morāles jomā, kas pastāv cilvēku starpā, visiem godīgiem cilvēkiem, bet it īpaši uzticīgiem un
patiesiem Baznīcas dēliem vienmēr bijis dziļu sāpju avots un iemesls, it īpaši mūsu laikos, kad redzam, ka no visām pusēm notiek
uzbrukums pat fundamentālām kristīgās kultūras patiesībām.
2. Protams, nevajadzētu brīnīties, ka pasaulē ārpus Kristus ganāmpulka vienmēr pastāvējušas pretrunas un reliģiskās un morālās
maldu mācības, jo, kaut gan cilvēka prāts ar savām dabiskajām spējām un gaismu principā var nonākt pie reāli patiesas un drošas
vienīgā Dieva trijās Personās pazīšanas, kurš caur savu Apredzību gādā un valda pār pasauli, kā arī var izzināt dabisko likumu,
ko Radītājs ielicis mūsu dvēselēs, tomēr nav maz to šķēršļu, kas apgrūtina prātu sekmīgi un auglīgi izmantot šo iedzimto iespēju.
Viss, kas attiecas uz Dievu un skar attiecības starp cilvēkiem un Dievu, pieder pie patiesībām, kuras pilnīgi pārsniedz šīs
pasaules lietu kārtību un, kad šīs patiesības tiek īstenotas dzīves praksē, tās pieprasa uzupurēšanos un pašaizliedzību. Taču
cilvēka prāts, tiecoties pēc šīm patiesībām, saskaras ar grūtībām, kas veidojas maņu orgānu un iztēles ietekmē, vai arī ļauno
tieksmju pēc, kas rodas no iedzimtā grēka. Tas ir iemesls tam, ka cilvēki šajās lietās labprāt sev iestāsta, ka nav patiess vai
vismaz ir nedrošs tas, ko viņi negrib atzīt par patiesu.
3. Tāpēc jāsaka, ka Atklāsme ir morāli nepieciešama, lai pašreizējā cilvēces stāvoklī visi varētu uzzināt pašas par sevi prātam
pieejamas reliģiskās un morālās patiesības pilnīgi, ar nesatricināmu pārliecību un bez maldu piemaisījuma. (sal. Vatikāna I koncils,
DB [Denzinger-Bannwart] 1876, Konstitūcija De fide catholica 2. nod., De revelatione).
4. Papildus tam, cilvēka prāts dažreiz var sastapties ar grūtībām arī tad, kad tas veido sevī noturīgu spriedumu par katoliskās
ticības “ticamību”, – neskatoties uz to, ka Dievs ir devis tik daudz un tik neparastas ārējās zīmes, ar kuru palīdzību iespējams
bez nekādām šaubām pierādīt, pat paša dabiskā prāta gaismā, kristīgās reliģijas Dievišķo izcelsmi, – jo cilvēks, vai nu vadoties
pēc aizspriedumiem, vai kaislību un ļaunas gribas ietekmē var ne tikai atmest ārējo zīmju acīmredzamību, bet arī pretoties iekšējai
apgaismošanai, ko sniedz Dievs.
5. Katrs, kas cītīgi paskatīsies uz pasauli ārpus Kristus ganāmpulka, viegli pamanīs galvenos domu virzienus, kuriem seko ne mazums
zinātnieku. Tātad ir tādi, kas, neapdomīgi un bezkritiski pieņemot evolūcijas sistēmu, kas līdz šīm nav neapgāžami pierādīta pašu
dabaszinātņu jomā, skaidro ar tās palīdzību visu lietu izcelsmi, vieglprātīgi sliecoties uz monistisko un panteistisko visuma
nepārtrauktas evolūcijas hipotēzi. Tieši šo uzskatu labprāt izmanto komunisma piekritēji, lai sekmīgi sludinātu dialektisko
materiālismu ar mērķi atņemt cilvēkiem jebkādu izpratni par Dievu.
6. Šāds evolucionisms, kas atmet absolūtos, pastāvīgos un nemainīgos jēdzienus un realitātes, sagatavoja pamatus jaunai
maldīgai filozofijai, kuru sauc par eksistenciālismu, kas, sacenšoties ar ideālismu, immanentismu un pragmatismu, nodarbojas
ar atsevišķu indivīdu eksistenci, neņemot vērā lietu nemainīgo būtību.
7. Varam arī sastapties ar nepatieso vēsturicismu, kas, aprobežojoties vienīgi ar cilvēka dzīves faktu pētīšanu, iedragā
katras absolūtas patiesības un absolūta likuma pamatus kā attiecībā uz filozofiju, tā uz kristīgajām dogmām.
8. Notika jēdzienu sajaukšana, bet tajā ir arī savā veidā priecīga ziņa, jo ne reti senākie racionālisma piekritēji
pašlaik cenšas atgriezties pie Atklātās patiesības avotiem, kā arī pieņemt un atzīt par teoloģijas pamatu Dieva vārdu,
kas iekļauts Svētajos Rakstos. Vienlaikus ir sāpīgi, ka daudzi no viņiem jo cītīgāk izsakās par labu Dieva vārdam, jo vairāk
mazina cilvēka prāta nozīmi un jo dedzīgāk izceļ Dieva Atklāsmes autoritāti, jo sīvāk nicina Baznīcas Maģistērija varu –
Baznīcas, kuru Kristus dibināja, lai tā sargātu un skaidrotu Dieva atklātās patiesības. Šāda nostāja ne tikai ir klajā
pretrunā ar Svētajām grāmatām, bet arī dzīves pieredze norāda uz tās maldīgumu, jo bieži notiek, ka tie, kuri atvienojušies
no patiesās Baznīcas, atklāti žēlojas par savstarpējām domstarpībām dogmatiskajos jautājumos, un tādējādi pretēji savai gribai
sludina dzīvā Baznīcas Maģistērija nepieciešamību.
|