Viss, kas ir ielikts kvadrātiekavās – [..] –, ir tulka papildpaskaidrojums.

[1. Šis teksts tika uzrakstīts pirms vai 1976. gadā, bet tas nekā nemazina teksta nozīmīgumu.]

[2. Lūdzu, lasot šo tekstu, pievērst uzmanību dažādu pieminēto cilvēku dzīves laikiem – piemēram, Toma dzīves laiks ir 1223/5-1274.]

Lasītājs, kas ņems rokās šo Akvīnas Toma Summas sējumu [5. „– Eņģeļi-pasaule”], uzreiz aptvers, ka no zinātniskā viedokļa tas ir mazāk vērtīgs nekā pārējie un šī sējuma saturam drīzāk ir vēsturiska nozīme. No 65. līdz 74. iztirzājumam sv. Toms sniedz Aristoteļa mācību par visumu, kuras garā cenšas uztvert pasaules radīšanas aprakstu, kas sniegts Svētajos Rakstos. Daudzi lasītāji var būt pārsteigti par to, kāpēc Toms tik daudz vietas velta šim jautājumam un kāpēc viņš tik bieži atsaucas uz Baznīcas tēvu autoritāti, nevis pielieto racionālus argumentus. Tomēr jāatceras, ka Tomam, ieviešot aristotelismu [Aristoteļa mācība] kristīgajā filozofijā un teoloģijā, vajadzēja to vispirms apskatīt Svēto Rakstu gaismā. Šī iemesla dēļ sv. Toms bija neērtā situācijā, jo tajos laikos aristotelisms tika uzskatīts par mācību, kas ir naidīga Baznīcas mācībai. Katoliskā teoloģija balstījās neoplatonisma filozofijā, bet arābu filozofu Avicennas (980-1037) un Averoesa (1126-1198), kā arī jūdu filozofu Avicebrona (1020-1070) un Majmonida (1126-1204) Aristoteļa interpretācija deva daudzus argumentus, kas apdraudēja Baznīcas nostāju. [Tomam] vajadzēja pierādīt ne tikai to, ka aristotelismu ir iespējams pareizi pielāgot ticības patiesību un Svētajos Rakstos aprakstīto faktu par pasaules radīšanu skaidrošanā, bet arī pierādīt, ka jaunie jēdzieni ir atrodami Baznīcas tēvu mācībā, un tādā veidā izvairīties no sadursmes ar ortodoksālo katolisko teoloģiju.

Tomēr nedrīkst uztvert šajā sējumā iekļauto sv. Toma mācību kā viņa laikos dzīvojušo aristoteliķu uzskatu verdzisku atstāstīšanu. Toms vispirms ir teologs un filozofs nevis dabaszinātnieks, tāpēc viņš citādāk skatās uz Aristoteļa mācību par visumu, uztverot tajā iekļautos jēdzienus kā izejvielu, kas noder filozofijas jēdzienu izpratnes padziļināšanai.

Lūk, Toma domu gājiena pārfrāzēta jēga: katrai mācībai savus pētījumus vajadzētu uzsākt no vispārzināmām un visvairāk pašsaprotamām lietām, un tad pakāpeniski iet uz mazāk zināmām. Dažādu lietu starpā viena no visvieglāk pamanāmajām, tātad arī visvairāk zināmajām, ka arī jēdzieniski bagātākajām, ir vietēja kustība, bet pēc tam seko citi kustību veidi. Tāpēc jēdzieni, kas saistīti ar šo vietējo kustību, – pēc dažām modifikācijām – noder atrautu [abstraktu] jēdzienu attēlošanā. Saskaņā ar šo principu sv. Toms smeļ no Aristoteļa mācības par astronomiju un veselu virkni jēdzienu pēc savas metodes pārveido un pielāgo dažādām teoloģiskām un filozofiskām tēzēm, it īpaši teodicejai [tas ir mēģinājums paskaidrot – no kurienes ir Dievs]. Šeit ir runa par tādiem jēdzieniem kā, piemēram, pirmais iekustinātājs – motors; lietu nejaušība [akcidentalitāte] un nepieciešamība; savstarpējā saistība starp kustināmo un kustinātāju; augstākstāvošo un pakļauto cēloņu saistība utt. Droši vien šo un līdzīgu jēdzienu veidošanu ietekmēja ne tikai aristotelisms, bet arī viss Baznīcas mācības kopums, cieši saistīts ar Baznīcas tēviem un Svētajiem Rakstiem. To ietekmēja arī babiloniešu izpratne par pasaules uzbūvi, kuru pārņēma jūdi un kura atspoguļota Vecās Derības grāmatās. Tāpēc es domāju, ka iepazīšanās ar seno laiku astronomiskajiem uzskatiem, kā jūdu, tā Aristoteļa vai Ptolemaja – tādā veidā, kā tos saņēma Toms – lielā mērā var palīdzēt saprast ne tikai traktātus, kas iekļauti šajā Summas sējumā, bet visu Summu vispār, kā arī daudzus grūti saprotamus teoloģiskus un filozofiskus jēdzienus citos sv. Toma darbos.