Leons XIII

VĒSTULE
TESTEM BENEVOLENTIAE
(LABVĒLĪBAS PIERĀDĪJUMS)

Mūsu mīļotajam Dēlam Jēkabam Gibonsam (James Gibbon), kardinālam-prezbiteram pie Svētās Marijas aiz Tibras, Baltimoras bīskapam!

Šo vēstuli sūtām Tev kā Mūsu labvēlības pierādījumu, kuru Mūsu ilgajā pontifikātā attiecinām uz Tevi, Taviem bīskapiem-kolēģiem un visu Amerikas tautu, un nekad neesam izlaiduši iespēju to izteikt, labprāt izmantojot katru iespēju, ko sniegusi vai nu Jūsu Baznīcas laimīga attīstība, vai nu Jūsu noderīgā un prātīgā darbība katoliskās lietas aprūpē un izcelšanā. Protams, bieži Mēs esam pamanījuši un uzslavējuši Jūsu tautas nostāju, kas gatava viscēlākajiem darbiem un tam, lai izpildītu to, kas var nest labumu visai cilvēcei un labklājību valstij.

Šīs vēstules mērķis nav uzslavu atkārtošana, kuras daudzkārt Jums esam apliecinājuši, bet norādīt uz dažām lietām, no kurām jāpasargājas vai kuras pienākas izlabot; Mums ir pamatota cerība, ka pieņemsiet šo vēstuli kā jaunu Mūsu mīlestības pierādījumu uz Jums, jo tā ir uzrakstīta tās pašas apustuliskās mīlestības dēļ, kuru vienmēr esam attiecinājuši uz Jums un bieži to esam apliecinājuši. Vēl jo vairāk gaidām, ka tas notiks, jo vēstules īpašs mērķis ir novērst dažas nesaprašanas, kuras nesen izveidojušās Jūsu vidū un traucē – ja ne visu, tad noteikti daudzu – dvēseļu mieram.

Tev ir zināms, Mūsu mīļais dēls, ka grāmata par Izāka Toma Hekera (Isaac Thomas Hecker) dzīvi ir izraisījusi daudz pretrunu, galvenokārt tās komentētāju un tulkotāju pēc, sakarā ar dažādu uzskatu par kristīgas dzīves veidu izpausmēm. Tātad Mēs, kā Mums to pavēl apustuliskās virsvadības amats, ar mērķi saglabāt neaizskartu ticību un sargāt ticīgo drošību, gribam plašāk uzrakstīt Tev par visu šo lietu.

Šie jaunie uzskati, par kuriem ir runāts, attiecas apmēram uz to, ka, lai vieglāk pievilktu citādāk ticīgos katoliskās ticības atzīšanai, Baznīcai vajadzētu vairāk tuvināties cilvēcei, kura jau nonākusi pie pilnas izaugsmes, un, atmetot agrāko stingrību, vairāk piekāpties mūsdienu tautu tieksmēm un uzskatiem.

Daudzi domā, ka tam vajadzētu būt pielietotam ne tikai attiecībā uz dzīves stingrību, bet arī attiecībā uz mācību, kas iekļauta ticības dārgumā. Viņi domā, ka ar mērķi pievilkt spītīgos būtu labi paklusēt par dažām ticības patiesībām, kuras it kā ir mazāk svarīgas, vai vismaz tik daudz tās novājināt, lai tās nenoturētu nozīmi, kādu Baznīca vienmēr tām piedēvējusi.

Nav vajadzīgs garš izklāsts, Mūsu mīļais Dēls, lai pierādītu šo ideju maldīgumu, – pietiek atgādināt mācības pamatu un sākumu, kuru mums sniedz Baznīca. Vatikāna (I) koncils sakarā ar to saka: “Ticības mācība, kuru atklāja Dievs, nav dota, lai cilvēka prāts to tālāk attīstītu, kā tas notiek ar filozofiskiem uzskatiem, bet lai tā ir kā Dieva dārgums, uzticēts Kristus Līgavai uzticīgai sargāšanai un nemaldīgai skaidrošanai. Svēto dogmu izpratne jāsaglabā tāda, kā to vienu reizi noteica Svētā Māte Baznīca, un no šīs izpratnes nekad nedrīkst atkāpties, izliekoties vai aizbildinoties ar to dziļāku saprašanu.” (1)

Mēs nevaram uzskatīt par nevainīgu tādu klusēšanu, kas apzināti noved pie atsevišķu katoliskās doktrīnas principu izlaišanas vai aizmiršanas, jo visi principi nāk no tā paša Autora un Meistara, kurš ir “Viendzimušais Dēls, kas ir Tēvā klēpī” (Jņ 1, 18). Un tas, ka šie principi attiecas uz visiem mūžiem un visām tautām, izriet no paša Kristus vārdiem apustuļiem: “Ejiet un māciet visas tautas (...), mācīdami tās pildīt visu, ko Es jums esmu pavēlējis un, lūk, Es esmu ar jums līdz pasaules galam.” (Mt 28, 19nn) Tāpēc tas pats Vatikāna (I) koncils saka: “Ar Dievišķo un katolisko ticību jātic visam tam, kas ietverts rakstītā vai sludinātā Dieva vārdā un ko Baznīca kā Dieva atklātu sniedz ticībai vai nu caur svinīgo pasludināšanu, vai nu caur parasto vispārīgo mācību.” (2) Tātad lai neviens neiekrīt kārdinājumā jebkāda iemesla pēc kaut ko noklusēt vai atņemt no Dieva dotās mācības, jo, ja kāds to darītu, tad drīzāk gribētu katoļus atdalīt no Baznīcas neka atdalītos pievilkt Baznīcai. Neko citu tik ļoti nevēlamies, kā to, lai Baznīcā atgriežas visi, kuri maldās attālumā no Kristus Ganāmpulka, taču ne pa kādu citu ceļu kā vienīgi to, kuru pats Kristus tiem norādījis.

Kas attiecas uz katoļu dzīves stingrību, tad tā nav tādas dabas, lai atmestu jebkādu izšķiršanu attiecībā uz dažādu laiku un vietu nepieciešamībām. Baznīca ir saņēmusi no sava Dibinātāja labestības un žēlsirdības garu, tāpēc arī no savas pastāvēšanas sākuma labprāt dara to, ko stāstīja par sevi apustulis Pāvils: “Visiem es kļuvu viss, lai visus izglābtu.” (1 Kor 9, 22) Vēsture liecina, ka Apustuliskais Krēsls, kuram uzticēts ne tikai mācīšanas amats, bet arī visas Baznīcas pārvaldīšanas amats, vienmēr pastāvējis “tajā pašā mācībā, tajā pašā izpratnē un tajā pašā formulā” (3); bet, kas attiecas uz dzīves stingrību jeb disciplīnu, Baznīca vienmēr pārvaldījusi tā, lai, neaizskarot Dieva likumu, ņemtu vērā dažādo tautu, kura Tā aptver, ieražas un tieksmes. Kurš varētu šaubīties, ka arī pašlaik Baznīca izdarītu to pašu, ja to prasītu dvēseļu labums? Taču tas nevar notikt pēc privāto personu domām “man šķiet” veidā, kuri ar labuma šķietamību ir viegli pavedināti, bet saskaņā ar spriedumu, kuru pieņems Baznīca: un šim spriedumam jāpakļaujas visiem, kas negrib iekrist cenzūrās [sodos], kurus noteicis Mūsu priekštecis, Pijis VI, kurš Pistojas sinodes 78. piedāvājumu atzina par “zaimojošu Baznīcai un Dieva Garam, Kurš to pārvalda, jo tas pakļauj diskusijai Baznīcas noteikto disciplīnu, it kā Baznīca varētu noteikt nevajadzīgu stingrību un tik smagu, ka tā kļūtu kristīgai brīvībai nepanesama”.

Tēma, par kuru runājam, Mūsu mīļais Dēls, slēpj vēl lielāku bīstamību un ir kaitīgāka katoliskai mācībai un disciplīnai. Šo jauninājumu sekotāji domā, ka Baznīcā vajadzētu ieviest kādu brīvību, kas izpaustos tajā, ka pēc Baznīcas varas un modrības ierobežošanas katram no ticīgajiem drīkstētu darboties brīvāk, saskaņā ar paša uzskatiem. Viņi saka, ka vajadzētu ieviest tādu brīvību, uz kuras balstās mūsdienu civilie risinājumi gandrīz visās valstīs. Par šo brīvību Mēs plaši runājām Mūsu rakstā visiem bīskapiem par valstu iekārtu; tur Mēs parādījām atšķirību, kāda ir starp Baznīcu – Dievišķu iestādījumu – un jebkādu cilvēcisko sabiedrību, kas pastāv cilvēku gribas pēc.

Tātad jāpievērš īpaša uzmanība uzskatam, uz kura pamata daži dod padomu ieviest lielāku brīvību katoliskajā pasaulē: viņi saka, ka Romas Pontifikam [jeb pāvestam] pēc svinīgā lēmuma par viņa nemaldību mācīšanā, kas pasludināts Vatikāna [I] koncilā [1870. gadā], nekas vairs nav vajadzīgs; tātad, ja viņš jau ir pilnīgi nosargāts, tad viņš var dot katram cilvēkam lielāku iespēju domāšanai un rīcībai. Šis prātošanas veids ir tiešām dīvains: vienīgais, ko var izsecināt no Baznīcas nemaldības fakta, ir tas, ka nevienam nevajadzētu no tās atkāpties un katram vajadzētu ļaut Baznīcai sevi pārvaldīt un vadīt, lai vieglāk pasargātos no sava sprieduma maldiem.

Papildināsim, ka tie, kuri šādā veidā prāto, atkāpjas no Dieva Apredzības gudrajiem nodomiem, jo Tā gribēja, lai Apustuliskā Krēsla mācības nozīmīgums būtu svinīgi noteikts tā dēļ, lai sekmīgāk sargātu no mūsu laiku draudiem ticīgo dvēseles. Gandrīz visur brīvības un visatļautības sajaukšana, tieksme runāt un pārrunāt visu, iespēja spriest par visu un vieglums drukā sludināt jebkādus uzskatus pārpludina prātus ar tādu tumsu, ka šodien vairāk nekā senāk ir lietderīgi un nepieciešami patverties pie Baznīcas mācīšanas autoritātes ar mērķi pasargāt no sirdsapziņas un uzvedības maldiem.

Mēs nepavisam netiecamies atmest visu, ko mūsdienu prāts sasniedzis; patiešām, labprāt uzslavējam visu, kas tiecas pēc zināšanu patiesības atklāšanas, pēc sabiedrības labklājības uzlabošanās. Taču, lai no tā būtu pastāvīgi labumi, lai būtu īsta pastāvēšana un izaugsme, jāizpilda nosacījums, ka tiek atzīta Baznīcas gudrība un autoritāte.

Izskatīsim tagad, kādi izriet secinājumi no jau pieminētajām tēzēm, un pārliecināsimies, ka, pat ja šo ideju sludinātāju nodoms, kā domājam, bija labs, tad tomēr pati lieta noteikti atklājas kā aizdomīga. Pirmām kārtām, tie, kuri grib tiekties iegūt kristīgo pilnību, atmet jebkādu ārējo vadību kā nevajadzīgu un pat mazāk lietderīgu; viņi uzskata, ka pašlaik, vairāk nekā iepriekšējos laikos, Svētais Gars izlej savas dāvanas dvēselēs pārpilnāk un pilnīgāk, un bez nekādiem starpniekiem - Viņš māca un darbojas viņos ar kāda noslēpumaina instinkta spēku. Tā ir ne maza nekaunība gribēt mērīt pakāpi, kādā Dievam jākomunicē ar cilvēkiem; tas ir atkarīgs vienīgi no Viņa gribas, un Viņš pats pilnībā pārvalda savu dāvanu sniegšanu. “Gars pūš kur grib.” (Jņ 3, 8) “Katram no mums ir dota žēlastība tādā mērā, kādu Kristus mums to dāvinājis.” (Ef 4,7)

Pārdomājot apustuļu gaitas, pirmatnējās Baznīcas ticību, varonīgo mocekļu cīņas un mokas, iepriekšējo gadsimtu auglīgumu augsta svētuma vīros un salīdzinot to ar pašreizējiem laikiem, kurš uzdrošinātos spriest, ka iepriekšējos laikos Svētais Gars izlējis mazāk žēlastību pār cilvēkiem nekā pašlaik? Pat neskatoties uz to, neviens nenoliedz, ka Svētais Gars ar noslēpumainu ietekmi darbojas taisnīgo dvēselēs un pamudina tās ar iedvesmu un uzmundrinājumu; bez tās [ietekmes] nekādas ārējās ietekmes, nekāda palīdzība, nekāda mācība neko nevarētu izdarīt. “Tas, kurš domā, ka no Evaņģēlija stāstītā var sasniegt pestījošās sekas bez Svētā Gara apgaismošanas, Kurš katram dod patiesības izzināšanas un ticības tai saldumu, ir saindēts ar herēzes garu.” (4) Turklāt pieredze pamāca, ka šīs Svētā Gara iedvesmas un uzmundrinājumi visbiežāk notiek ar ārējās mācības sagatavošanas palīdzību. Sv. Augustīns saka šādi: “Viņš (Svētais Gars) līdzdarbojas augļu ievākšanā no labajiem kokiem, jo Viņš no ārpuses laista un kultivē tos caur cilvēku ārējo darbību un Pats dāvā iekšējo izaugsmi.” (5)

Tas sakrīt ar Dieva Apredzības vispārējo likumu, kas nosaka, ka cilvēki caur cilvēkiem ir pestīti; un tos, kurus Dievs aicinājis augstākai svētuma pakāpei, Viņš atkal ved caur cilvēkiem, lai mēs, kā saka sv. Hrizostoms, “būtu mācīti no Dieva caur cilvēkiem” (6). Šajā lietā pamācošs piemērs mums ir Baznīcas pašā rītausmā: kaut gan “Sauls (..) sēja draudus un dega kārē nonāvēt”, dzirdēja paša Kristus balsi, un jautāja Viņam: “Kungs, kas Tu esi?”. Tomēr Kungs sūtīja viņu uz Damasku pie Ananija: “Ej pilsētā, un tur tev pateiks, kas tev jādara.” (Apd 9, 1-6) Turklāt jāpamana, ka tie, kas meklē šo lielāko pilnību, iestājoties šajā vairākumam nezināmajā ceļā, ir vairāk apdraudēti ar apmaldīšanos, tātad viņiem vairāk nekā citiem ir nepieciešams vadītājs un meistars. Šāds rīcības veids vienmēr ticis praktizēts Baznīcā; šo principu vienprātīgi sludinājuši visi, kas gadsimtu gaitā izcēlušies ar gudrību un svētumu; bet tie, kas to neatzīst, pakļauj sevi nesaprātīgai un bīstamai pārliecībai.

Nopietnāk pārdomājot šo jautājumu, pēc jebkādas ārējas [garīgo] vadītāju intervences novēršanas nevar pamanīt, kur ved šī it kā Svētā Gara pārpilnā izliešanās, kuru tik daudz izceļ jauninājumu veicinātāji.

Bez šaubām, Svētā Gara palīdzība ir absolūti nepieciešama tikumu praktizēšanai, bet jauninājumu piekritēji pārgalvīgi izceļ dabiskos tikumus, it kā tie vairāk atbilstu mūsdienu ieražām un vajadzībām un it kā būtu lietderīgāk tos iegūt, jo tie padara cilvēku par spējīgāku enerģiskai darbībai.

Grūti saprast, kā cilvēki, kas piepildīti ar kristīgo gudrību, var augstāk vērtēt dabiskos nekā pārdabiskos tikumus un piedēvēt tiem [tas ir, dabiskajiem] lielāku iedarbīgumu un auglīgumu. Vai tad daba, stiprināta ar žēlastību, būtu vājāka nekā daba, atstāta saviem spēkiem? Vai tad vissvētākie cilvēki, kurus Baznīca godina un kuriem atdod publisko godu, būtu vāji un nejēdzīgi dabas lietās, tāpēc ka tie mērķējuši kristīgajos tikumos? Kaut gan dažreiz izdodas būt sajūsmā par kādiem dabisko tikumu darbiem, tomēr cik būs to cilvēku, kuriem ir šie parastie tikumi? Kurš neizdzīvo šausmīgus iekšējus nemierus? Lūk, šo nemieru pārvaldīšanai, kā arī visu dabas likumu ievērošanai ir nepieciešama Dieva palīdzība. Bet attiecībā uz atsevišķajiem darbiem, kurus minējām, pēc to cītīgākas izpētīšanas izrādīsies, ka tiem piemīt tikai tikuma šķietamība nevis pats tikums.

Un pat ja tie būtu īstie tikumi – ja kāds negrib cīnīties veltīgi un negrib aizmirst par laimību, kurai mūs paredzējusi Dieva labvēlība, tad kāds mums labums no dabiskajiem tikumiem bez Dieva žēlastības dāvanas un spēka, kurus tā dod? Pareizi saka sv. Augustīns: “Lielas piepūles un ātra skriešana, bet pa bezceļiem” (7). Jo, kā cilvēka daba, kas iedzimtā grēka pēc pakļauta bojāejai un apkaunošanai, pateicoties žēlastībai paceļas un iegūst pilnveidošanu, tā arī tikumi, kas praktizēti nevis ar pašu dabiskajiem spēkiem, bet ar žēlastības palīdzību, būs izturīgāki un iedarbīgāki, lai sasniegtu mūžīgo laimību.

Ar šo uzskatu par dabiskajiem tikumiem cieši ir saistīts cits, kas iedala visus kristīgos tikumus, kā daži saka, pasīvajos un aktīvajos, piebilstot, ka pirmie būtu atbalstošāki pagājušajiem gadsimtiem, toties pēdējie attiecīgāki mūsdienām. Ko domāt par šo iedalījumu, ir skaidrs, jo nav un nevar būt pasīva tikuma. Sv. Toms saka: “Tikums ir spējas [varas] pilnveidošana, bet spējas gals ir darbība; un tikuma darbība nav nekas cits, ka brīvās gribas laba pielietošana,” (8) ar Dieva žēlastības palīdzību, ja runa ir par pārdabisko tikumu.

Lai domātu, ka daži kristīgie tikumi ir labāk pielietojami dotajam laikmetam nekā citi, ir jāaizmirst Apustuļa vārdi: “Kurus Viņš iepriekš pazina, tos arī iepriekš nozīmēja kļūt līdzīgiem Sava Dēla attēlam.” (Rom 8, 29) Kristus ir jebkāda svētuma meistars un paraugs - Viņa priekšlikumiem jāpakļaujas visiem, kuri grib ieņemt vietu starp izvēlētajiem. Lūk, Kristus nemainās ar gadsimtu gaitu, bet “Jēzus Kristus vakar un šodien, un mūžīgi tas pats” (Ebr 13, 8). Visu laiku cilvēkiem ir teikts: “Mācieties no manis, jo Es esmu lēnprātīgs un sirdspazemīgs.” (Mt 11, 29) Visos gadsimtos Kristus parādās “paklausīgs līdz nāvei” (Flp 2, 8), un uz visu gadsimtu cilvēkiem attiecas Apustuļa teiktais: “Kas pieder Kristum, tie savu miesu krustā piesituši līdz ar kaislībām un kārībām.” (Gal 5, 24) Ak, kaut pašlaik lielāks cilvēku skaits praktizētu tikumus tādā pakāpē, kā to darīja iepriekšējo gadsimtu svētie! Viņi ar savu pazemību, paklausību, [miesas un gara] mērdēšanu kļuva vareni “darbā un runā” - ne tikai reliģijas lielākam labumam, bet arī līdzpilsoņu un tēvijas labumam.

Evaņģēlisko tikumu nozīmes pazemināšanas sekas, nepatiesi saucot tos par pasīviem, ir domas iepotēšana cilvēku prātos, ka pati ordeņdzīve ir panicināma. Tāds uzskats ir kopīgs jauno ideju piekritējiem, un to mēs secinām no viņu uzskatiem par dzīvi ordeņos. Jo viņi saka, ka svētsolījumi ir pretstatā šī laika garam kā tādi, kas sasaista [aprobežo] cilvēka brīvību, ka tie ir atbilstīgāki vājām nevis stiprām dvēselēm un neveicina kristīgās pilnības un sabiedriskā labuma attīstību, bet ierobežo un traucē kā vienam, tā otram.

Uz šīs domas kļūdīgumu skaidri norāda Baznīcas mācība un prakse, jo Tā vienmēr visvairāk uzslavējusi klosteru dzīves veidu. Un tas ir pareizi, jo tie, kas ir Dieva aicināti, labprātīgi ziedo sevi tādai dzīvei, neapmierinoties ar vispārējo normu pildīšanu, seko evanģēliskajiem padomiem un kļūst par visdedzīgākajiem Kristus karotājiem. Vai atzīsim to par vājo dvēseļu īpašību? Vai ka tas būtu nelietderīgs vai kaitīgs? Tie, kuri sevi sasaista ar ordeņa solījumiem, ne tikai nezaudē gribu, bet tiešām ir brīvi ar to brīvību, “kādai Kristus mūs atbrīvojis” (Gal 4,31).

Un viņu uzskati, ka dzīve klosterī ir vai nu vispār nelietderīga, vai pavisam maz noder Baznīcai, ir ne tikai pazemojoši ordeņiem, bet ir tik kļūdaini, ka neviens, kas zina Baznīcas vēsturi, nevar to atbalstīt. Vai tad jūsu Savienotās Valstis nesaņēma savu ticības un kultūras aizsākumu mantojumā no šādu ordeņu audzēkņiem? Vienam no viņiem, kas ir uzslavējams, nesen nolēmāt uzcelt pieminekli. Un arī mūsdienās - cik aktīvi un auglīgi ievāc labo darbu ražu ordeņi, lai kur tie atrastos! Cik daudz ir to, kuri sludina Evaņģēliju svešās zemēs un paplašina cilvēces robežas, darot to ar lielāko piepūļu maksu un lielākajos draudos! Ordeņu garīdzniecība ne mazāk kā dieceziālā dod tautām Dieva vārda sludinātājus, sirdsapziņu vadītājus, jaunatnes skolotājus un jebkāda svētuma paraugus Baznīcai. Uzslava bez izšķirības pienākas gan tiem, kas ziedojas aktīvai dzīvei, gan tiem, kas, iemīļojot vienatni, velta sevi lūgšanai un miesas mērdēšanai. Cik lielu palīdzību tie sniedza un sniedz cilvēcei, zina tie, kuri atceras, cik varena pārlūgšanā un samierināšanā ar Dievu ir “neatlaidīga, taisnīga lūgšana” (Jk 5, 16), vēl jo vairāk, kad tā ir apvienota ar miesas mērdēšanu.

Ja atrastos tādi, kas gribētu pavadīt dzīvi kopienā, bet nesaistīties ar ordeņa solījumiem, tad viņi drīkst to darīt - līdzīgas saistības nav nekas jauns arī Baznīcas skatienā. Tomēr viņiem ir jāuzmanās, lai savu dzīves veidu neliktu augstāk par [tradicionālo] klosterdzīvi, jo mūsu laikos vairāk nekā citos cilvēki tiecas izdabāt miesas iekārēm, tāpēc vēl jo vairāk jāciena tie, kuri, atstājot visu, sekojuši Kristum.

Beidzot, lai pārlieku daudz te tagad nerakstītu, – novatori saka, ka jāatmet ceļi un veidi, kurus katoļi līdz šīm izmantojuši ar mērķi atgriezt citādi ticīgos, un iesaka pielietot jaunus veidus. Attiecībā uz to pietiek pamanīt, Mūsu mīļais Dēls, ka nav prātīgi atteikties no līdzekļa, kas pārbaudīts ilgu laiku pieredzē un turklāt tiek ieteikts apustuliskajos dokumentos. No Dieva vārda zinām, ka katram ir jāpūlas pēc tuvākā pestīšanas tādā stāvoklī un vietā, kādu katrs saņēmis. Ticīgie izpilda šo no Dieva doto pienākumu lietderīgi caur dzīves nevainību, kristīgās mīlestības darbu pildīšanu un caur kvēlu un izturīgu lūgšanu uz Dievu. Bet, kas attiecas uz garīdzniecību, tad tie izpilda šo pienākumu caur Evaņģēlija prasmīgu sludināšanu, nopietnu un svinīgu dievkalpojumu celebrēšanu, bet, pirmām kārtām, uzrādot sevī mācības un principus, kurus Apustulis ieteica Titam un Timotejam.

Kas attiecas uz dažādiem Dieva vārda sludināšanas veidiem – ja kādreiz liksies attiecīgāk uzrunāt citādi ticīgos nevis baznīcā, bet kādā atbilstošā privātā vietā, tā nav peļama lieta, ja tas notiek gudri un rada nevis diskusiju, bet draudzīgu sapratni. Tomēr šīs pārrunas jāveic bīskapu nozīmētām personām, kuru zināšanas un tikumi ir pierādīti. Jo mēs uzskatām, ka jūsu valstī daudz ir tādu, kuri ir tālu no katolicisma vairāk nezināšanas nekā ļaunās gribas dēļ un kurus vieglāk atgriezt pie Kristus ganāmpulka, ierādot tiem patiesību vienkāršā un draudzīgā veidā.

Mīļotais Dēls, no tā, ko Mēs esam pateikuši, izriet, ka Mēs nevaram atbalstīt uzskatus, kurus daži sauc par amerikānismu. Ja viņi ar šo nosaukumu grib izteikt atsevišķas gara īpašības, kas rotā Jūsu tautu, tāpat kā citas īpašības rotā citas tautas, kā arī grib izteikt Jūsu ieražas un likumdošanu, nav iemesla šim nosaukumam iebilst. Tomēr, ja Mums tas jāsaprot kā jau pieminēto uzskatu atzīšana un pat uzslavēšana, Mums nav jāšaubās, ka Mūsu brāļi Amerikas bīskapi kā pirmie atmetīs un nosodīs šos uzskatus kā tādus, kas kaitē kā viņiem pašiem, tā viņu valstij. Jo tas dotu iemeslu domāt, ka jūsu vidū ir tādi, kas pieprasa Amerikai citu Baznīcu nekā tā, kas ir visā pārējā pasaulē.

Bet Baznīca ir viena – vienota mācībā, vienota pārvaldīšanā, un tā ir katoliskā Baznīca. Tā kā Dievs vienotības centru un pamatu ielika Pētera katedrā, Tai pareizi pienākas Romas Baznīcas vārds, “jo kur Pēteris, tur Baznīca” (9). Tāpēc, ja kāds grib tikt uzskatīts par patiesu katoli, viņam ir jābūt no sirds spējīgam pateikt tos pašus vārdus, kurus Hieronims veltīja pāvestam Damazijam: “Neejot cita vadītāja pēdās, tik vien Kristus, esmu saistīts vienotībā ar Tevi, Svētais tēvs, tas ir, ar Pētera sēdekli. Es atzīstu, ka Baznīca ir uzbūvēta uz šīs klints un kas nesavāc ar Tevi, tas izkaisa.”

Parūpēsimies, Mūsu dārgais Dēls, lai šī vēstule, kuru Mūsu amata dēļ sūtām Tev, būtu nodota visiem citiem ASV bīskapiem, atkārtojot mīlestības apliecinājumu uz visu jūsu tautu, kura, kā pagātnē daudz izdarījusi reliģijas labā, tā arī ar Dieva palīdzību sola vēl vairāk izdarīt nākotnē.

Tev un visiem Amerikas ticīgajiem Mēs ar vislielāko mīlestību sniedzam savu apustulisko svētību kā Dieva palīdzības apsolījumu.

Dots Romā pie sv. Pētera 1899. gada 22. janvārī Mūsu pontifikāta divdesmit pirmajā gadā.

Leons XIII

************************
(1) Const. de Fide cath., c. IV.
(2) Turpat., c. III
(3) Turpat., c. IV.
(4) Sinode Orangē II, can. VII.
(5) De grat. Christi, XIX.
(6) Hom. I in inser. Altar.
(7) In Ps. 31, 4.
(8) Sv. Akvīnas Toms, Teoloģijas Summa, I-II, a. 1.
(9) Sv. Ambrozijs, In Ps. 11, 37.

© OJOP; web © DETA 2019