Enciklika

DIVINUM ILLUD MUNUS

par Svētā Gara klātesamību un brīnumaino spēku

Cienījamajiem Brāļiem, Patriarhiem, Primasiem, Arhibīskapiem, Bīskapiem un citiem Ordinārijiem, kas paliek žēlastībā un vienotībā ar Apustulisko Krēslu

Cienījamie Brāļi, sveiciens un apustuliskā svētība!

Par Svēto Garu, kas sūtīts no Kristus*

Šim dievišķajam uzdevumam, kuru cilvēces labā Jēzus Kristus pilnīgā veidā pieņēma no Tēva, galīgais mērķis ir, lai cilvēki kļūtu par laimīgas dzīves dalībniekiem mūžīgajā godībā, un šīs pasaules pārmaiņu vidū arī rūpētos par savu žēlastības dzīvi, kas plaukst debesu dzīvei. Tāpēc pats Pestītājs nepārtraukti ar vislielāko labestību aicina visus cilvēkus bez izņēmuma – bez tautības vai valodas atšķirības – Baznīcas klēpī: “Nāciet pie manis visi; es esmu dzīvība; es esmu labais gans.” Tomēr kādu augstāku nodomu dēļ šo uzdevumu Viņš nevēlējās pats pildīt un īstenot uz zemes, bet to, ko saņēma no Tēva, nodeva Svētajam Garam. Priecīgi ir atcerēties, ka Kristus apustuļu pulkā īsi pirms zemes atstāšanas teica: “Jums ir labāk, ka es aizeju. Jo ja es neaiziešu, pie jums neatnāks Iepriecinātājs. Bet ja es aiziešu, es viņu atsūtīšu pie jums.” (Jņ 16, 7) Šajos vārdos kā svarīgāko savas aiziešanas pie Tēva iemeslu Viņš norādīja lietderīgumu, kādu baudīs Viņa mācekļi, Svētajam Garam atnākot, kurš, kā [Kristus] atzīmēja, ir gan no Viņa sūtīts, gan no Tēva; Viņš [Gars] arī novedīs līdz galam kā aizstāvis, iepriecinātājs un skolotājs Viņa darbu, kas piepildīts zemes dzīvē. Šī Gara daudzveidīgajam spēkam, kurš pie pasaules radīšanas “attīrīja debesis” (Īj 26, 13) un “piepilda zemi” (Gudr 1, 7) pilnīgā saskaņā ar Dieva Apredzību, bija atstāts pilnveidot pestīšanas darbu.

Par sekošanu Kristum pontifikāta laikā

Arvien centāmies ar Dieva palīdzību sekot Kristus Glābēja piemēram, kurš ir mūsu dvēseļu pirmais gans un bīskaps, un dievbijīgi uzņemties pienākumu, kas nodots apustuļiem, it īpaši Pēterim, “kura cieņa nemazinās pat necienīgā pēctecī” (Sv. Leons Lielais, sermo II, in anniversarium ass. Suae). Ņemot to vērā, visā, ko bijām uzņēmušies jau garajā pontifikātā un pēc kā nemitīgi tiecamies, vēlējamies fokusēties īpaši divās jomās. Pirmā bija vajadzība noteikt kristīgas dzīves principus ģimeniskajā un sabiedriskajā dzīvē, gan tajos, kas pārvalda, gan tajos, kas tiek pārvaldīti, lai ne no citurienes, bet tikai no Kristus nonāktu pie visiem dzīvība. Otrā joma bija centieni samierināties ar tiem, kuri atdalījās no katoliskās Baznīcas [ne]ticības vai [ne]paklausības pēc; jo Kristus noteikti grib, lai visi vienā Ganampulkā zem viena Gana būtu viens. Bet tagad, skatoties uz tuvojošos cilvēces pastaro dienu, izjūtam iekšējo vajadzību, lai Mūsu Apustulāta darbu novēlētu Svētajam Garam, kurš ir dzīvinoša Mīlestība, lai Viņš to padarītu par nobriedušu un auglīgu. Lai labāk un pilnīgāk īstenotu Mūsu nodomu, mērķtiecīgi vēršamies pie Jums īsi pirms Svētā Gara nosūtīšanas svētkiem, Viņa klātbūtnes un brīnumaina spēka svētkiem, lai šis spēks piepildītu visu Baznīcu un atsevišķās dvēseles ar augstāko harismātu pārbagātību. Tāpēc kvēli vēlāmies, lai katra cilvēka garā padziļinātos ticība Vissvētākajai Trīsvienībai, bet īpaša dievbijība augtu pret Svēto Garu, no kura – tas tiem jāatzīst – visvairāk saņēma tie, kas seko patiesības un taisnīguma ceļā, jo, kā mācīja Bazilijs: “Kurš noliegs, ka pārbagātās dāvanas cilvēkiem, kas ir lielā Dieva un mūsu Glābēja Jēzus Kristus darbs, nav piepildītas caur Gara žēlastību?” (De Spiritu Sancto, c. XVI, n. 39)

Par Trīsvienības noslēpumu

Pirms izskatīsim šo lietu, būs labi un lietderīgi pievērst uzmanību Vissvētākās Trīsvienības noslēpumam. Saskaņā ar svēto doktoru mācību šis noslēpums, kas ir Jaunās Derības būtība, ir lielākais no noslēpumiem un ir it kā to avots un galva. Tā izzināšanai un kontemplēšanai tika radīti eņģeļi debesīs un cilvēki virs zemes. Šis noslēpums tika iezīmēts Vecajā Derībā, lai izteiktu un pasvītrotu to, ka pats Dievs nonāca no eņģeļiem pie cilvēkiem: “Dievu neviens nav redzējis. Vienpiedzimušais Dēls, kas ir Tēva klēpī, to ir atklājis.” (Jņ 1, 18) Tātad, jebkuram, kas raksta vai izsakās par Trīsvienību, acu priekšā jābūt tam, ko apdomīgi iesaka Eņģeliskais Doktors: “Kad runājam par Trīsvienību, jābūt piesardzīgam un pieticīgam, jo, kā saka Augustīns, nekur bīstamāk nemaldās, nekur nemeklē darbīgāk un nekur neatklāj auglīgāk”. (Summa theologiae, I, q.31, a.2 – De Trinitate, Lib. I, c.3) Bīstamība ir saistīta ar to, lai ticībā un kulta aktos nenotiktu Personu sajaukšana vai vienas dabas Viņos atdalīšana, “jo katoliskā ticība ir tāda, lai mēs atdotu godu vienam Dievam Trijās Personās un Trīsvienībai vienotībā”.

Par Vissvētākās Trīsvienības kultu

Tāpēc Mūsu priekštecis Inocents XII vispār atmeta visus priekšlikumus, lai noteiktu kādu svētku dienu Tēva godam. Tiesa gan, ka dažās dienās tiek atdots gods dažiem Iemiesotā Vārda noslēpumiem, bet nevienā dienā nav svinību Vārda godam vienīgi sakarā ar Viņa dievišķo dabu; arī Svētā Gara nosūtīšanas svētki tika jau sen ieviesti, nevis lai atdotu godu Svētajam Garam per se [kā tādam], bet lai pagodinātu Viņa atnākšanu, tas nozīmē, ārējo misiju. Visas kulta izpausmes, ar gudru spriedumu, tā tika izveidotas, lai kāds no Personu atšķirības nenonāktu pie Dievišķās būtības sadalīšanas. Lai pasargātu savos dēlos neskartu ticību, Baznīca noteica Vissvētās Trīsvienības svētkus, kurus Jānis XXII pavēlēja visur svinēt, un atļāva celt baznīcas un altārus Tās godam. Viņš arī, ne bez debešķīgas palīdzības, apstiprināja ordeni ar šādu nosaukumu, veltītu Trīsvienībai, kas nodarbojas ar gūstekņu izpirkšanu. Daudzas lietas šos lēmumus apstiprina. Kults, kas saistīts ar eņģeļu, Dievmātes un svēto godināšanu, galu galā attiecas uz Trīsvienību. Lūgumos, kas vērsti uz vienu Personu, tiek pieminētas arī pārējās. Kaut gan litānijās ir saucieni atsevišķām Personām, tomēr tiek arī pieliks sauciens visām kopā. Psalmos vai himnās nobeigumā vai sākumā tiek pielikts „gods lai ir Tēvam un Dēlam un Svētajam Garam”. Visas pasvētīšanas, rituāli un sakramenti tiek veikti saucienu Trīsvienībai vidū. Šis veids bija jau agrāk formulēts apustulim teikumā: “Jo no Viņa un caur Viņu un Viņā ir viss. Slava Viņam uz mūžiem.” (Rom 11, 36) Šeit ir atzīmēta Personu Trīsvienība [triiskums], pasvītrota dabas vienotība – dabas, kas ir tāda pati atsevišķās Personās, un tāpēc katrai no Viņām, tā kā vienam un tam pašam Dievam, pienākas vienādas majestātes mūžīgais gods. Augustīns sakarā ar to saka: “Nedrīkst pieņemt sajaukšanā to, ko saka apustulis: no Viņa un caur Viņu un Viņā, jo no Viņa saka attiecībā uz Tēvu, caur Viņu attiecībā uz Dēlu, bet Viņā attiecībā uz Svēto Garu.” (De Trinitate, Lib. VI, c.10, lib. I, c.6)

Par Trīsvienības vienotību un nedalāmību

Baznīca visatbilstošāk piedēvē Tēvam tos Dieva darbus, kuros iezīmējas varenība, Dēlam tos, kuros atklājas gudrība, bet Svētajam Garam tos, kuros visvairāk parādās mīlestība. Tas nenozīmē, ka visas šīs pilnības un darbi, kas izpaužas ārēji, nav kopīgi Dieva Personām, jo tie ir “nedalāmie Trīsvienības darbi tā, kā nedalāma ir šīs Trīsvienības būtība” (Sv. Augustīns, De Trinitate, Lib. I, c. 4 i 5), jo, kā trīs Dieva Personas “ir nedalāmas, tā arī nedalāmi darbojas” (Turpat), bet šeit ir runa par kādu radniecību starp Personu īpašībām un darbiem, un tāpēc tie tiek piedēvēti vairāk vienai nekā citai, tomēr drīzāk, kā saka, caur apropriāciju. “Tā kā izmantojam parauga vai tēla līdzību, kas sastopams radībās, Dieva Personu parādīšanai, tā arī darām attiecībā uz Viņu būtiskām īpašībām, bet Personu parādīšanu caur būtiskām īpašībām saucam par apropriāciju.” (Sv. Akvīnas Toms, Summa theologiae, I, q.39, a.7) Tādā veidā Tēvs, kas ir “visas Dievišķības sākums” (Sv. Augustīns, De Trinitate, Lib. IV, c.20), tāpat ir visu lietu un Vārda iemiesošanās, un garu [dvēseļu] svētdarīšanas tapšanas iemesls [causa effectrix]; “no Viņa ir viss”; no Viņa, tātad no Tēva. Toties Dēls, “Vārds, Tēva Atspulgs”, ir parauga iemesls [causa exemplaris], caur kuru visas lietas seko formai un skaistumam, kārtībai un harmonijai un kurš kļuva mums ceļš, patiesība un dzīvība, cilvēka ar Dievu samierinātājs; “caur Viņu ir viss”; caur Viņu, tātad caur Dēlu. Bet Svētais Gars ir lietu galējais iemesls [causa ultima], jo Viņš, kas ir Dieva labestība un pati mīlestība starp Tēvu un Dēlu, dara un piepilda ar kādu svarīgu un aizraujošu pamudinājumu cilvēces mūžīgās pestīšanas noslēpumaino darbu; “Viņā ir viss”; Viņā, tas ir Svētajā Garā.

Par Svētā Gara spēku

Tātad, saglābjot neskartu un pareizi uzrādītu reliģisko kultu, kas pienākas Vissvētākajai Trīsvienībai, kurš arvien jānostiprina kristīgajā tautā, fokusējam tagad mūsu pārdomas uz Svēta Gara spēku. Šīs pārdomas jāsāk no Kristus Personas, Baznīcas Veidotāja un cilvēces Pestītāja. Starp ārējiem Dieva darbiem pirmajā vietā atrodas Iemiesotā Vārda dominējošais noslēpums, kurā Dieva pilnību spožums spīd tā, ka nevar iedomāties neko lielāku, kas būtu vairāk pestījošs cilvēka dabai. Kaut gan šis lielais darbs pieder visai Trīsvienībai, tomēr tas ir piedēvēts kā īpašs Svētajam Garam. Uz to norāda Evaņģēlija vārdi par Jaunavu: “Izrādījās, ka viņa ir mātes cerībās no Svētā Gara” un “kas viņā dzimis, tas ir no Svētā Gara” (Mt 1, 18.20). Pareizi tas tiek piedēvēts Tam, kurš ir Tēva un Dēla mīlestība, “jo šis liels dievbijības noslēpums [sakraments]” (1 Tim 3, 16) piepildās Dieva uz cilvēkiem augstākās mīlestības dēļ, par kuru saka Jānis: “Dievs tā mīlēja pasauli, ka atdeva savu vienpiedzimušo Dēlu.” (Jņ 3, 16) Tas nozīmē, ka šādā veidā cilvēka daba tika paaugstināta līdz personīgai vienotībai ar Vārdu. Šī cieņa tika dota nevis par kādiem nopelniem, bet tikai pašas žēlastības dēļ, tātad it kā no Svēta Gara īpašas dāvanas. Trāpīgi par to saka Augustīns: “Šis veids, kurā Kristus piedzima no Svētā Gara, pierāda Dieva žēlastību, pateicoties kurai cilvēks, bez nekādiem iepriekšējiem nopelniem, savas dabas pastāvēšanas paša sākumā tika savienots ar Dieva Vārdu ar tādām personīgām saitēm, ka Dieva Dēls būs Cilvēka Dēls, bet Cilvēka Dēls – Dieva Dēls.” (Enchiridion**, c. XL; Summa theologiae, III, q.32, a.1)
Caur Svētā Gara darbību piepildījās ne tikai Kristus ieņemšana, bet arī Viņa dvēseles svētdarīšana, kas svētajās grāmatas tiek saukta par “svaidīšanu” (Apd 10, 38), tāpēc katra Viņa darbība “notika Gara klātbūtnē” (Sv. Bazilijs, De Spiritu Sancto, c. XVI), bet pirmām kārtām sevis upurēšana, “caur Svēto Garu uzupurēdams sevi Dievam kā neaptraipītu upuri” (Ebr 9, 14). Ja šīs lietas tiks pārdomātas, tad nebūs par pārsteigumu fakts, ka Kristus dvēselē ieplūda visi atdzīvinošā Gara harismāti. Jo Viņā ir īpaša žēlastības pilnība, kāda vien var būt, ņemot vērā pakāpi un iedarbīgumu. Viņā ir visi gudrības un zināšanu dārgumi, un vispār visi tikumi un dāvanas, kas pareģoti Isaja pravietojumā (sal. Is 4, 1; 11, 2-3) un apzīmēti caur šo neparasto balodi pie Jordānas, kad tās ūdeņus Kristus konsekrēja caur savu kristību jaunajā sakramentā. Šeit nāk prātā Augustīna vārdi: “Neprātīgākā lieta ir spriest, ka Kristus saņēma Svēto Garu, kad Viņam bija 30 gadi, jo kā Viņš atnāca kristīties bez grēka, tā arī ne bez Svētā Gara. Tātad tad, kristības laikā, Viņš vēlējās atklāt savas miesas izskatu nākotnē, tas ir, Baznīcas, kurā pirmām kārtam kristītie saņem Svēto Garu.” (Sv. Augustīns, De Trinitate, Lib. XV, c.26) Tātad gan caur Svētā Garā redzamo klātbūtni virs Kristus, gan caur iekšējo tikumu Viņa dvēselē, bija iepriekš norādīta Viņa dubultā misija, tas ir, tā, kura ir skaidri redzama Baznīcā, un tā, kura notiek caur apslēpto caurstrāvošanu taisnīgo dvēselēs.

Par Svētā Gara darbību Baznīcā

Baznīca bija jau ieņemta un izgāja no otrā Ādama, it kā aizmiguša uz krusta, sāna, bet pirmo reizi spēcīgi atklājas cilvēku dzīvē svinīgākajā Vasarsvētku dienā. Tajā pašā dienā Svētais Gars sāka īstenot savu labestību Kristus mistiskajā miesā caur šo neparasto ietekmi, kuru aprakstīja jau pravietis Joels (sal. Jl 2, 28-29), jo Iepriecinātājs “palika pār apustuļiem, lai uz viņu galvām tiktu uzlikti jaunie garīgie kroņi ugunīgo mēļu veidā” (Sv. Kirils no Jeruzalemes, Catech. 17). Jo tad “apustuļi nokāpa no kalna – kā raksta Hrizostoms – nesot savās rokās nevis akmens plāksnes kā Mozus, bet nesot Garu prātā un izlejot kādu bagātību, kas ir dogmu un harismātu avots” (In Matth. hom. I-II Cor. III, 3). Tā patiešam piepildījās Kristus apsolījums apustuļiem, ka Viņš sūtīs tiem Svēto Garu, kurš jau pasniegtas mācības depozītu papildinās un it kā apzīmogos: “Man vēl ir daudz kas jums sakāms, bet tagad jūs to vēl nespējat panest. Bet kad atnāks viņš – Patiesības Gars, viņš jūs ievedīs katrā patiesībā.” (Jņ 16, 12-13) Jo Tas, kurš ir patiesības Gars, kopā ar Tēvu, kurš ir mūžīgā patiesība, kopā ar Dēlu, kurš ir izejoša substanciāla patiesība, smeļ no abiem kopā ar būtību patiesības pilnību, kāda vien ir, un šo patiesību dāvā un apdāvina ar to Baznīcu, nodrošinot to ar arvien klātesošu palīdzību, lai nekad nebūtu apdraudēta ar kādu kļūdu, bet Dieva mācības dīgļi būtu ar katru dienu bagātāk baroti un nestu tautām auglīgu pestīšanu.
Tā kā tautu pestīšana, kuras dēļ piedzima Baznīca, skaidri prasa, lai šī dāvana būtu tādā pašā veidā īstenota laiku mūžībā, caur Svēto Garu tiek dota dzīvība un spēks, kas sargā un pavairo Baznīcu: “Es lūgšu Tēvu, un viņš jums dos citu Iepriecinātāju, lai tas paliktu pie jums mūžam, Patiesības Garu.“ (Jņ 14, 16-17) Jo caur Viņu ir nozīmēti bīskapi, no kuru kalpošanas ir dzemdināti ne tikai dēli, bet arī tēvi, tas ir, priesteri, lai pārvaldītu Dieva Baznīcu, un barotu to ar tām asinīm, ar kurām tika atpirkta caur Kristu: “Svētais Gars nozīmēja bīskapus, lai pārvaldītu Dieva Baznīcu, kuru nopirka ar savām asinīm.” (Apd 20, 28) Tātad gan bīskapiem, gan priesteriem ir šī neizmērojamā dāvana piedot grēkus ar varu, kuru deva tiem Kristus: “Saņemiet Svēto Garu! Kam jūs grēkus piedosiet, tiem tie ir piedoti; kam aizturēsiet, tiem tie ir aizturēti.” (Jņ 20, 22-23) Baznīca ir vistiešākais Dieva darbs, par ko skaidrākā liecība ir harismāti, kuri aptver to ar majestāti un godu, bet to darītājs un dāvātājs ir Svētais Gars. Ir pietiekami pateikt – kā Kristus ir Baznīcas Galva, tā Svētais Gars ir tās dvēsele. “Kas dvēsele ir mūsu miesā, tas Svētais Gars ir Kristus miesā, kas ir Baznīca.” (Sv. Augustīns, Sermo CLXXXVII, de temp.)
Sakarā ar to nevar izdomāt vai gaidīt kādu lielāku un pilnīgāku Dieva Gara atklāšanos un parādīšanos, jo tā, kura tagad īstenojas Baznīcā, noteikti ir vislielākā un pastāvēs tik ilgi, līdz Baznīca pēc karojošās stadijas pāriešanas nonāks triumfējošo priekā debesu sadraudzībā.

Par Svētā Gara darbību dvēselēs

Par cik un kādā veidā Svētais Gars darbojas indivīdu dvēselēs ir ne mazāk brīnumaini kā grūti saprotami, jo tas paliek nepieejams acīm. Šī Gara izliešana ir tik milzīga, ka pats Kristus, no kura dāvanas tas notiek, salīdzina to ar pāri plūstošu upi, kā saka Jānis: “Kas tic man, kā Raksti sacījuši: No viņa iekšienes plūdīs dzīvā ūdens straumes,” un par liecību tam šis Evaņģēlists pieliek skaidrojumu: “Bet to viņš sacīja par Garu, kuru saņems tie, kas viņam bija ieticējuši.” (Jņ 7, 38-39) Patiešām, tajos taisnīgajos, kas dzīvoja pirms Kristus, Svētais Gars mājoja caur žēlastību, kā mums saka Raksti par praviešiem, Zahariju, Jāni Kristītāju, Simeonu un Annu. Vasarsvētku dienā Svētais Gars sevi nedāvināja tā, “ka tikai tad uztaisīja sev mājokli svētajos, bet lai stiprāk iedarbotos, kumulējot savas dāvanas; tātad, tās neiesākot – Viņš nesāka darboties caur to, ka pastiprināja devīgumu” (Sv. Leons Lielais, Hom. III de Pentecoc.). Ja šie taisnīgie arī bija pieskaitīti pie Dieva dēliem, tomēr tie bija vergu stāvoklī, jo dēls “neatšķiras no verga, kamēr ir pakļauts aizbildņiem un pārvaldniekiem” (Gal 4, 1-2), un ja par taisnīgajiem tiem būtu jākļūst tikai caur Kristus nopelniem, tad Svētā Gara dāvināšana pēc Kristus bija bagātīgāka, līdzīgi kā pati lieta ir vērtīgāka par galvojumu vai patiesība daudz svarīgāka par tēlu. To apstiprina arī Jānis: “Gars vēl nebija dots, tādēļ ka Jēzus vēl nebija pagodināts.” (Jņ 7,39) Tikko kad Kristus, “uzkāpjot augstumos”, pieņēma savas valstības godību, ar tādām grūtībām dzemdinātu, Viņš vaļsirdīgi atvēra Svētā Gara bagātības – “izdalīja cilvēkiem dāvanas” (Ef 4, 8). Jo “šai drošajai dāvināšanai jeb Svētā Gara misijai pēc Kristus pagodināšanās bija jābūt tādai kā nekad iepriekš – kaut gan agrāk tā arī bija, bet ne tādā mērā” (Sv. Augustīns, De Trinitate, Lib. IV, c.20). Cilvēka daba nepieciešami ir Dieva verdzene: “Radība ir vergs, pēc dabas esam Dieva vergi,” (Sv. Kirils no Aleksandrijas. Thesaur. Lib. V, c.5) taču mūsu kopīgās vainas pēc visa mūsu daba iekrita tādā aptraipīšanā un negodā, ka mēs kļuvām par Dieva ienaidniekiem: “pēc dabas mēs bijām dusmībai pakļautie bērni” (Ef 2, 3). Nebija spēka, kas mūs spētu izcelt no šādas iznīcības un pazušanas un mūs attaisnot. To darīja Dievs, cilvēka dabas veidotājs, savā lielajā žēlsirdībā caur savu Vienpiedzimušo, pateicoties kura labvēlībai, cilvēks tika atgriezts ar lielāku dāvanu cēlumu līdz tam līmenim un cieņai, no kura nokrita.
Neviens nevar izteikt, kāda ir šī Dieva žēlastības darbība cilvēku garos [dvēselēs], tāpēc tie gan Svētajos Rakstos, gan Baznīcas tēvu rakstos tiek cēli saukti par jaunajām un atdzīvinātajām radībām, Dieva dabas dalībniekiem, Dieva dēliem, dievišķotajiem [deifici] un ar līdzīgām uzslavām. Tik lielus labumus ne bez iemesla saņēmām kā Svētajam Garam īpašus. “Gars, kas pieņem par bērniem un kurā mēs saucam: Abba, Tēvs,” arī piepilda sirdis ar tēvišķās mīlestības maigumu: “Pats Gars sniedz liecību kopā ar mūsu garu, ka mēs esam Dieva bērni.” (Rom 8, 15-16) Šīs lietas paskaidrošanai trāpīgi kalpo līdzība, kuru pamanīja Eņģeliskais Doktors starp abiem Svētā Gara darbiem, tas ir, ka caur Viņu “Kristus tika ieņemts svētumā, lai Viņš būtu Dieva Dēls dabiskā nozīmē, toties citi tika svētdarīti, lai būtu par pieņemtajiem Dieva dēliem” (Summa theologiae, III, q.32, a.1). Tātad daudz cēlāk nekā tas notiek dabā, no mīlestības nāk garīgā atdzimšana, tas ir, no neradītās Mīlestības.

Par Kristību un Iestiprināšanu

Cilvēka atdzimšana un atjaunošana sākas ar kristību. Šajā sakramentā pēc nešķīstā gara izmešanas no dvēseles tajā pirmo reizi ieiet Svētais Gars un padara to līdzīgu sev: “Kas dzima no Gara ir gars.” (Jņ 3, 7) Vēl bagātīgāk tas notiek caur iestiprināšanu, kurā tas pats Gars dod sevi dāvanā kristīgās dzīves pastāvīgumam un spēkam; no Viņa izrietēja mocekļu uzvara un jaunavu triumfs pār sabojāšanas kārdinājumiem. Mēs sakām, ka Svētais Gars sevi dod dāvanā: “Dieva mīlestība ir ielieta mūsu sirdīs ar Svēto Garu, kas mums ir dots.” (Rom 5, 5) Jo Viņš ne tikai atnes Dieva dāvanas, bet ir to darītājs un pats ir vislielākā dāvana, kurš, nākot no Tēva un Dēla mīlestības, pareizi tiek saukts un pieņemts kā Dieva augstākā dāvana. Bet, lai labāk atklātos šīs dāvanas daba, vajag atsaukties uz to, ko svētie doktori paskaidroja par rakstīto Svētajos Rakstos, tas ir, ka Dievs ir visās lietās “caur potencialitāti, jo viss Viņam ir padots, un caur klātesamību, jo viss ir atklāts Viņa priekšā un redzams Viņa acīm, kā arī caur būtību, jo Viņš ir visās lietās kā pastāvēšanas iemesls” (Turpat, I, q.8, a.3). Toties cilvēkā Dievs ir ne tikai tā kā visās lietās, bet vēl vairāk cilvēkam izzināts un mīlēts, jo mēs pēc savas dabas mīlam, kārojam un tiecamies pēc labuma. Turklāt Dievs ir klātesošs caur žēlastību taisnīgā dvēseles svētnīcā pilnīgi iekšējā un īpašā veidā, un no tā izriet šī mīlestības nepieciešamība, caur kuru cilvēks vistiešāk tiecas uz Dievu, vairāk neka draugs var būt saistīts ar draugu, kas viņam vispatīkamākais un mīļākais, kā arī vairāk un pilnīgāk priecājas par Viņu.

Par Svētā Gara mājošanu dvēselēs

Šīs brīnumainās saites, kas tiek sauktas par mājošanu, atšķiras tikai ar pakāpi jeb stāvokli no tām, ar kurām Dievs aplaimojoši aptver debesu iemītniekus tā, ka pilnīgi piepildās visas Trīsvienības griba: “mēs nāksim pie viņa un viņā iemājosim,” (Jņ 14, 23) bet tas attiecas it kā īpaši uz Svēto Garu. Kaut gan Dieva spēka un gudrības izpausmes manāmas arī negodīgā cilvēkā, tomēr mīlestības, kura ir it kā īpaša Svētajam Garam, līdzdalībnieks var būt tikai taisnīgais. Saskaņā ar lietu patiesību tas pats Gars ir saukts par Svēto arī tāpēc, ka šī pirmā un augstākā Mīlestība uzmundrina garu un īsteno svētumu, kurš galu galā ir ietverts mīlestībā uz Dievu. Tāpēc, kad apustulis taisnīgos sauc par Dieva svētnīcu, nesaka to skaidri par Tēvu vai Dēlu, bet par Svēto Garu: “Vai jūs nezināt, ka jūsu locekļi ir templis Svētajam Garam, kas ir jūsos? To jūs esat saņēmuši no Dieva.” (1 Kor 6, 19)

Par Svētā Gara dāvanām

Svētā Gara mājošana dievbijīgās dvēselēs ir saistīta ar debesu dāvanu daudzveidību. Saskaņā ar Akvīnas Toma mācību, “kad Svētais Gars nāk kā mīlestība, tad nāk pirmās dāvanas dēļ, tāpēc Augustīns saka, ka caur šo dāvanu, kas ir Svētais Gars, daudzas īpašas dāvanas tiek izdalītas Kristus locekļiem” (Turpat, I, q.38, a.2 – Sv. Augustīns, De Trinitate, Lib. XV, c.19). Šajās dāvanās ir iekļauti tie noslēpumainie brīdinājumi un pamudinājumi, kuri caur Svētā Gara uzmundrinājumu veidojas prātos un dvēselēs, bet, kad to trūkst, tad nav pat labas dzīves sākuma, nav ne attīstības, ne mūžīgās dzīves. Tā kā šīs balsis un pamudinājumi dvēselēs veidojas apslēptā veidā, Svētajos Rakstos tie ne vienu vien reizi ir salīdzināti ar vēja pūsmu, bet Eņģeliskais Doktors apzināti tos piedēvē sirds kustībām, kuras viss spēks ir apslēpts tajā, kas to dzīvina: “Sirdij ir kāda apslēpta ietekme, tāpēc Svētais Gars ir pielīdzināts sirdij, kas neredzami dzīvina un vieno Baznīcu.” (Turpat, III, q.8, a.1, ad 3)
Turklāt taisnīgam cilvēkam, kas dzīvo Dieva žēlastībā un darbojas caur attiecīgiem tikumiem kā varām, ir vajadzīgas tās septiņas dāvanas, kuras sauc par Svētā Gara dāvanām. Pateicoties to labai ietekmei, gars tiek apgaismots un sagatavots, lai vieglāk un iedarbīgāk pakļautos Viņa balsīm un pamudinājumiem. Šīs dāvanas ir tik iedarbīgas, ka ved garu uz svētuma virsotni un pie tādas pilnības, ka, pateicoties tai, šīs dāvanas var pastāvēt, kaut gan pilnīgāk, pat debesu valstībā. Šo harismātu ietekmē gars tiek uzmundrināts un virzīts tiekties un sasniegt evaņģēliskās svētības, kuras plaukst kā ziedi pavasarī – zīmes un pareģojums laimei, kas ilgs mūžīgi. Laimīgi ir arī jebkāda salduma un prieka augļi, kurus uzskaita apustulis (Sal. Gal 5, 22) un kurus taisnīgiem cilvēkiem Svētais Gars dzemdina un parāda jau šajā dzīvē; tādiem tiem jābūt caur Garu, “kas Trīsvienībā ir dzemdējošā un dzemdinātā prieks, piepildot visas radības ar milzīgu devīgumu un dāsnumu” (Sv. Augustīns, De Trinitate, Lib. VI, c.9).
Tātad Dieva Gars, kas nāk no Tēva un Dēla paša svētuma mūžīgā gaismā, parādījās Vecajā Derībā zem attēlu aizsega, tad ielēja savu pārpilnību Kristū un Viņa mistiskajā miesā, kas ir Baznīca; bet cilvēkus, kas pakļauti nekrietnībai un iznīcībai, pateicoties savai klātbūtnei un žēlastībai, tik svētīgi aicināja labumam, lai tie vairs ne kā zemes iedzīvotāji virs zemes, bet kā debesu iemītnieki no debesīm zinātu un vēlētos kaut ko citu.

Par dievbijību un pakļautību Svētajam Garam

Šīs tik lielās lietas skaidri norāda uz Svētā Gara milzīgu žēlastību mūsos un prasa no mums, lai mēs visspēcīgāk uzmundrinātu sevī dievbijību un pakļautību Viņam. Kristieši darīs to vislabāk, kad centīsies vairāk Viņu izzināt, mīlēt un pielūgt. Tam kalpo šis pamudinājums [enciklika], kas sniegts spontāni no tēvišķa gara.
Arī šodien var netrūkt tādu, kuri, ja viņiem jautātu kā kādreiz apustulis Pāvils, vai tie pieņēma Svēto Garu, atbildētu līdzīgi: “Mēs pat neesam dzirdējuši, ka ir Svētais Gars.” (Apd 19, 2) Katrā ziņā daudziem zināšanas par Viņu ir nelielas; kaut gan viņi bieži izmanto Viņa vārdu dažādos liturģiskos aktos, tomēr dara to ar ticību, kas aptīta ar biezu tumsību. Tātad, lai garīgie vadītāji un dvēseļu gani atceras, ka viņiem ir uzdevums patiesības, kas attiecas uz Svēto Garu, cītīgāk un pilnīgāk pasniegt tautai, tomēr izvairoties no grūtām un sarežģītām diskusijām un neiesaistoties stulbos to cilvēku spriedelējumos, kuri bezkaunīgi cenšas izdibināt pat Dieva noslēpumus. Drīzāk vajag pievērst uzmanību un sīki paskaidrot to, cik lielas un daudzas labestības nolija un nepārtrauc līt uz mums no šī Dievišķa dāvinātāja, lai vispār attālinātu maldus vai nezināšanas par tām lietām, kas nepienākas “gaismas bērniem”. Mēs pievēršam tam īpašu uzmanību ne tikai tāpēc, ka šeit ir runa par noslēpumu, kas pa taisno ved uz mūžīgo dzīvi un tādēļ prasa stipru ticību, bet arī tāpēc, ka, par cik skaidrāk un pilnīgāk tiek izzināts labums, par tik stiprāk tas tiek mīlēts. Svētajam Garam, kā jau to atzīmējām citā vietā, pienākas mīlestība, jo Viņš ir Dievs: “Tev būs mīlēt Kungu, savu Dievu, no visas savas sirds, no visas savas dvēseles un no visa sava spēka.” (Atk 6, 5) Tas, kurš jāmīl, ir tā pati substanciālā, mūžīgā, pirmā mīlestība, bet par mīlestību nav neka vērtīgāka, vēl jo vairāk tāpēc, ka Viņš mūs apdāvināja ar vislielākajām labestībām [dāvanām], kuras kā liecina par devēja devīgumu, tā prasa pateicības garu no saņēmēja puses.
Šai mīlestībai ir divējāda un pie tam ne maza nozīme. No vienas puses, tā mūs uzmundrina katru dienu tiekties sasniegt arvien lielākas zināšanas par Svēto Garu. Kā saka Eņģeliskais Doktors: “Mīlošais nesamierinās ar mīļotā virspusīgu izzināšanu, bet cenšas iekšēji aptvert jebko, kas attiecas uz mīļoto, un tādā veidā ienāk viņa iekšienē, tā ka par Svēto Garu, kas ir Dieva mīlestība, tiek runāts, ka izdibina visu, pat Dieva dziļumus.” (sal. 1 Kor 2, 10 – Summa theologiae, Ia IIae, q.28, a.2) No otras puses, mēs būsim spējīgi pieņemt debesu dāvanu lielāku pārpilnību, jo, kā devēja roku savelk skopa sirds, tā pateicīga un pieminoša sirds to atver. Tomēr vajag ļoti rūpēties par to, lai šī mīlestība neierobežotos ar sausām domām vai ārējām ceremonijām, bet mudinātu darbībai un attālinātu no vainas, kad tā kaut kāda īpaša aspekta dēļ izrādās negodīga pret Svēto Garu. Jo, ja mēs kaut kas esam, tad tikai pateicoties Dieva labestībai, kas īpaši piedēvēta Svētajam Garam, un grēko tas, kas, saņemot no Viņa labumu, Viņu apvaino un, ļaunprātīgi izmantojot Viņa dāvanas, paļaujoties uz Viņa labestību, ar katru dienu kļūst arvien bezkaunīgāks. Tātad, ja kāds sava vājuma vai nezināšanas dēļ izrādīs necieņu pret Svēto Garu, viņam varbūt būs kāds pamatojums būt attaisnotam Dieva priekšā, bet, ja kāds ļaunprātīgi pretojas patiesībai un novēršas no tās, tas vissmagāk grēko pret Svēto Garu. Šāda nostāja mūsu dienās pieaugusi tik tālu, ka šķiet nākam visļaunākie laiki, kurus paredzēja Pāvils, kad cilvēki, apžilbināti [padarīti par akliem] ar vistaisnīgāko Dieva spriedumu, ņems maldus par patiesību un šīs pasaules ķēniņam, kas ir melis un meļu tēvs, ticēs kā patiesības skolotājam: “Tādēļ Dievs liek uz viņiem iedarboties maldiem, lai tie noticētu meliem.” (2 Tes 2, 11) “Pēdējos laikos daži atkritīs no ticības un pievērsīsies maldu gariem un dēmonu mācībām.” (1 Tim 4, 1)

Par Svētā Gara templi

Tā kā Svētais Gars mājo mūsos, kā jau to atzīmējām, it kā templī, jāievēro apustuļa atgādinājums: “Neskumdiniet Dieva Svēto Garu, ar kuru jūs esat apzīmogoti.” (Ef 4, 30) Tas tomēr nav pietiekoši, lai izvairītos no jebkāda negodīguma, un kristietim jācenšas ar tikumu slavu izpatikt tik lielam un labvēlīgam ciemiņam, vispirms ar šķīstību un svētu dzīvi, jo templim jābūt tīram un svētam. Tāpēc apustulis atgādina: “Vai nezināt, ka jūs esat Dieva svētnīca un Dieva Gars mājo jūsos? Ja kāds Dieva svētnīcu iznīcinātu, to Dievs iznīcinās. Dieva svētnīca ir svēta un tā esat jūs.” (1 Kor 3, 16) Šausmīgi, bet patiesi ir šie brīdinājumi.
Beidzot Svēto Garu vajag pielūgt un lūgt, jo nav neviena, kam nebūtu augstākajā mērā vajadzīgi Viņa atbalsts un palīdzība. Jo, ja kādam trūkst izpratnes, trūkst spēku, ja viņu apgrūtina rūpes un viņš nosliecas uz to, kas aizliegts, viņam jālūdz Tas, kurš ir mūžīgs un atvērts gaismas, iepriecinājuma un svētuma avots. Tomēr visvairāk cilvēkam jālūdz Viņam grēku piedošana: “Svētajam Garam īpašs ir tas, ka Viņš ir Tēva un Dēla dāvana, tātad grēku piedošana notiek caur Svēto Garu kā caur Dieva dāvanu.” (Sv. Akvīnas Toms, Summa theologiae, III, q.3, a.8, ad 3) Par šo Garu vēl skaidrāk ir teikts liturģijā: “Viņš ir visu grēku atlaišana.” (In Miss. rom. Feria III post Pent.) Kāds ir iemels lūgumu izteikšanai, vislabāk pamāca Baznīca, kura noliecas Viņa priekšā un sauc Viņu pateicīgākajos vārdos: “Nāc, nabagu tēvs; nāc, dāvanu devējs; nāc, siržu gaisma; vislabākais iepriecinātājs, saldais dvēseles ciemiņš, saldais atspirdzinājums” [no Vasarsvētku sekvences latīņu valodā]. Baznīca Viņu arī dedzīgi lūdz, lai šķīstītu no vainām, dziedinātu, piepildītu prātus un sirdis, kā arī tiem, kuri cer, dotu “gan tikuma nopelnu, gan svētīgas beigas, gan mūžīgu prieku” [Turpat, bet atbilstoši no sekvences tulkojuma latviešu valodā: dzīvi svētīgu, nāves stundu mierīgu, svētlaimīgu mūžību]. Nekādā ziņā nedrīkst šaubīties, vai šādas lūgšanas uzklausīs Tas, kura iedvesmā tika uzrakstīts: “Gars pats aizbildina par mums ar vaidiem, kas nav izsakāmi vārdos.” (Rom 8, 26) Jālūdz arī pastāvīgi un ar cerību, lai Viņš mūs katru dienu apgaismo ar savu gaismu un aizdedz it kā ar savas mīlestības lāpu. Stiprināti ar tādu ticību un mīlestību, labprātīgi steigsimies uz mūžīgo balvu, jo Viņš ir “mūsu mantojuma galvojums” (Ef 1,14).

Pamudinājums lielākam Svētā Gara kultam; atlaidas

Tātad Jums, Cienījamie Brāļi, ir dotas šīs pamācības un pamudinājumi, lai veicinātu lielāku Svētā Gara kultu, un mēs nešaubāmies, ka, pateicoties Jūsu dedzībai un pūlēm, kristīgajai tautai tas nesīs brīnišķīgus augļus. Mēs, no savas puses, nepārtrauksim pielikt pūles šī lielā darba īstenošanai, un Mūsu lēmums ir atbalstīt un palīdzēt – veidos, kas izrādīsies atbilstoši, – tik svētīgas dievbijības pūles. Mūsu enciklikā Provida matris, kas izdota pirms diviem gadiem, ieteicām katoļiem speciālas lūgšanas Vasarsvētku dienai, lai briestu kristietības vienotības labums, bet tagad gribam šo praksi paplašināt.
Tātad nolēmām un iesakām, lai visā katoliskajā pasaulē šajā gadā un turpmāk visos laikos visās draudžu baznīcas, kā arī, ja vietējie ordināriji atzīs to par noderīgu, arī citās svētnīcās un kapelās notiktu novenna pirms Svētā Gara nosūtīšanas svētkiem. Visiem, kas piedalīsies novennā un palūgsies Mūsu nodomā, sniedzam par katru novennas dienu atlaidas 7 gadus un 7 reizes pa 40 dienām, kā arī pilnas atlaidas vienā no šīm dienām vai pašos Vasarsvētkos, vai arī kādā no 8 dienām pēc šiem svētkiem tiem, kuri pieies pie grēksūdzes un pieņems Komūniju, kā arī dievbijīgi palūgsies Mūsu nodomā. Vēlamies, lai šīs labestības varētu izmantot arī tie, kas attaisnotu iemeslu dēļ nevar piedalīties publiskajās lūgšanās, vai ja saskaņā ar vietējā ordinārija domām nav iespējams to izdarīt tik labi svētnīcā. Privātās novennas lūgšanas gadījumā vajadzētu izpildīt pārējos noteikumus. Vēlamies arī, lai no Baznīcas krātuves mūžīgiem laikiem iegūtu šīs atlaidas tie, kuri publiski vai privāti dievbijīgi lūgsies jebkādas lūgšanas Svētajam Garam katrā Vasarsvētku oktāvas dienā, ieskaitot Trīsvienības svētkus, izpildot attiecīgus jau pieminētos noteikumus. Žēlsirdīgi Kungā atļaujam visas šīs atlaidas upurēt arī par dvēselēm šķīstītavā.

Noslēgums un svētība

Prātā un garā atgriežamies pie vēlējumiem, kas izteikti sākumā, un ar dedzīgām lūgšanām vēršamies un vērsīsimies uz Dieva Garu, lai tie piepildās. Centieties, Cienījamie Brāļi, pievienot Jūsu lūgšanas Mūsējām, bet Jūsu uzmundrinājumu dēļ lai visas kristīgās tautas vienojas zem varenās un vienmēr uzklausītās Vissvētākās Jaunavas aizbildniecības. Jums ir labi zināmas ciešās un apbrīnojamās attiecības starp viņu un Svēto Garu, tā ka viņa pareizi tiek saukta par Viņa Līgavu. Šīs Jaunavas lūgšanai bija liela nozīme gan Iemiesošanās noslēpumā, gan Iepriecinātāja nonākšanā pār apustuļu galvām. Lai visžēlīgākā Māte palīdz mūsu kopīgajiem lūgumiem, lai visās tautās, kas tik nežēlīgi cieš, pateicoties atdzīvinošajam Garam, laimīgi tiktu atjaunota brīnišķīgā Dieva lietu kārtība, kā to parādīja savā skaistajā vīzijā Dāvids: “Tu izsūti savu Garu, un viņi tiek radīti, un Tu atjauno zemes vaigu.” (Ps 104[103], 30)
Kā debesu dāvanu paredzējumu un Mūsu labvēlības zīmi dodam žēlīgi Kungā Jums, Cienījamie Brāļi, garīdzniecībai un Jūsu ļaudīm apustulisko svētību.
Romā pie sv. Pētera, 1897. gada 9. maijā, Mūsu pontifikāta divdesmitajā gadā.

Leons XIII

************************
* Apakšvirsraksti ir tulka – Ezīša – pielikumi vieglākai teksta uztverei.
** H. Denzinger, Enchiridion symbolorum definitionum et declarationum de rebus fidei et morum, 43a ediz. bilingue, a c. di Peter Hünermann, Centro editoriale dehoniano, Bologna, 2012, pp. 1162-1169.
[ ] - kvadrātiekavās ir ielikti papildinoši tulka skaidrojumi vai svarīgi vārdi.

© OJOP; web © DETA 2019