VAI DIEVA PERSONU TRĪSVIENĪBU VAR IZZINĀT AR CILVĒKA PRĀTU?

Teoloģijas summas Pirmās daļas 32. iztirzājuma 1. jautājums

Šķiet, ka Dieva Personu Trīsvienību var izzināt ar cilvēka prātu, jo:

1. Filozofi spēja nonākt līdz Dieva pazīšanai un tas tikai pateicoties prāta spējām; viņu tekstos ir daudzi izteikumi par Trīsvienību.

Piemēram, darbā 1 de coelo et mundo, Aristotelis raksta: “Šīs skaitlis, tas ir trīs, mūs steidzina godāt vienu Dievu, kas ar savām īpašībām ir pāri jebkādai radībai”.

Toties sv. Augustīns, darbā Atzīšanas VII, saka, šķiet par Platona piekritēju darbiem: “Viņu tekstos es izlasīju, kaut gan ne ar tiem pašiem vārdiem, bet saturīgi pilnīgi to pašu, un pie tā daudz-dažādiem pierādījumiem apstiprināto, ka “iesākumā bija vārds, un vārds bija pie Dieva, un Dievs bija vārds””; tas un [arī teksta] turpinājums norāda, ka runā ir par Dieva Personu atšķirību.

Arī Glossa^* Rom 1 un Rad 7 izsakās, ka faraona burvju spēks apstājas pie trešās zīmes, tas ir pie trešās Personas jeb Svētā Gara atpazīšanas, tātad tiem bija zināmas vismaz divas Personas.

Arī, Trismegists^** saka: “Monada dzemdināja monadu un pati sev pievērsa svelmi”, šķiet, ka šādi norādot uz Dēla dzemdināšanu un Svētā Gara izcelsmi. Tātad Dieva Personu pazīšanu var iegūt ar prāta palīdzību.

2. Papildus, Rihards no sv. Viktora, darbā de Trinitate, raksta: “Es nešaubīgi ticu, ka nekad netrūks tādu pieradījumu, kas ne tikai varbūtīgi, bet arī nepieciešamā veidā apstiprinās katru patiesību”.

Tāpēc arī Trīsvienības Personu pierādīšanai daži izmantoja šādu argumentu kā Dieva labestības bezgalīgums, kura, tieši Dieva Personu izcelsmē, pati sevi bezgalīgi dala. Bet citi atsaucas uz šo teikumu: “Bez kāda klātbūtnes nav laimes par labuma piederību – vienalga cik liels tas būtu”.

Beidzot, arī Augustīns uzņemas paskaidrot Personu Trīsvienību saskaņā ar vārda un mīlestības izcelsmi mūsu prātā; pa šo ceļu arī mēs aizgājām. Tātad ar pašu prātu var izzināt par Personu Trīsvienību.

3. Papildus, atklāt cilvēkam to, ko cilvēka prāts nespēj izzināt, šķiet bezjēdzīgi. Bet, lūk, ir necienīgi runāt, ka Trīsvienības noslēpuma Dieva atklāsme ir bezjēdzīga. Tātad cilvēka prāts var izzināt Dieva Personu Trīsvienību

Pret [sākumā izteiktajam jautājumam] izteicas, darbā de Trinitāte II, Hilārijs: “Lai cilvēks atsakās no domas, ka ar savu prātu spēs izdibināt dzemdināšanas noslēpumu”. Bet Ambrozijs raksta tā: “Neiespējami izzināt dzemdināšanas noslēpumu: prāts pieviļ, balss rimstas”. Bet no iepriekš teiktā izriet, ka tieši secinājumi par dzemdināšanu un izcelsmi norāda uz Dieva Personu Trīsvienību. Bet cilvēks vispār nevar ne zināt, ne saprast to, ko nevar pierādīt ar nepieciešami pārliecinošiem [mēs teiktu – ar neapgāžamiem] argumentiem, tāpēc ir jāsecina: ar prātu nevar izzināt Dieva Personu Trīsvienību.

Atbilde: Ar cilvēcisko prātu nav iespējams nonākt pie izpratnes par Dieva Personu Trīsvienību.

Kā jau izsecinājām, cilvēks ar savu dabisko prātu spēj nonākt līdz Dieva atzīšanai pamatojoties uz zināšanām par radību. Radība ved pie Dieva atzīšanas tā kā sekas noved pie ziņas par cēloni. No tā izriet, ka par Dievu mēs ar prātu varam uzzināt tikai to, kas attiecas uz Viņu kā visas radības pirmcēloni. Uz šo atzinumu balstījām mūsu iepriekšējas pārdomas par Dievu. Bet radīšanas spēks Dievā ir kopīgs visai Trīsvienībai, jo tas saistīts ar būtības vienotību nevis Personu atšķirību. Tātad ar prātu mēs varam uzzināt tikai to, kas attiecas uz Dieva būtības vienotību nevis to, kas attiecas uz Dieva Personu atšķirību.

Tātad tas, kurš centās ar prātu pierādīt Trīsvienību, divos veidos nostājas pret ticību. Pirmkārt, pret ticības cēlumu, jo ticība attiecas uz neredzamām lietām, kas nav sasniedzamas cilvēka prātam; šādu domu izsaka Apustulis Ebr 11: “Ticība ir (..) pārliecība par to, ko neredz” un “Pilnīgajiem mēs sludinām gudrību, bet ne šīs pasaules un ne šīs pasaules valdnieku gudrību (..), bet mēs sludinām noslēpumainu un apslēpto Dieva gudrību”. Otrkārt, pret lietderīgām pūlēm, lai citus vestu pie ticības. Ja ticības pierādīšanai lieto nepārliecinošus argumentus, tad ticība tiek pakļauta izsmiešanai no neticīgo puses, jo tādējādi viņos tiek nostiprināta pārliecība, ka mēs balstāmies šajos pierādījumos un to dēļ ticam.

Tātad nepūlēsimies pierādīt ticības lietas citādāk kā atsaucoties uz autoritātēm un, protams, arī tikai to cilvēku priekšā, kas autoritātes atzīst. Attiecībā uz citiem pietiek aizstāvēšanai pierādīt to, ka tas, ko ticība māca nav neiespējami. Šādu ceļu norādīja Dionizijs sakot: “Tam, kurš padara sevi kurlu vārdiem, nevarēsim trāpīt ar mūsu filozofiju; tomēr, ja kāds atveras patiesības vārdiem, Dieva vārdiem, tad pieskaņojamies un izmantojam šos vārdus”.

(Ad 1.) Tātad uz pirmo [sākumā teikto apgalvojumu] jāsaka, ka filozofi nezināja Dieva Personu Trīsvienības noslēpumu tā visbūtiskākajās iezīmēs, tas ir: tēvišķību, dēlišķību un izcelsmi; saskaņā ar Apustuļa vārdiem 2Kor 1: “Mēs sludinām noslēpumu (..) to neviens no šīs pasaules valdniekiem nav atzinis”; bet Glossa šos valdniekus skaidro kā filozofus. Bet neskatoties uz to, viņi izzināja dažas būtiskas īpašības, kas attiecināmas uz [Trīsvienības] Personām: Tēva varenību, Dēla gudrību un Svētā Gara labestību; bet par to vēl runāsim tālāk.

Aristoteļa izteicienu: “Šīs skaitlis mūs steidzina un tt.” nav jāsaprot, it kā viņš Dievā atzītu skaitli trīs; viņš vienkārši gribēja teikt, ka senatnē skaitli trīs izmantoja pie upuriem un lūgšanām, bet tas tāpēc, ka šajā skaitlī saskatīja kaut kādu pilnību.

Arī sakarā ar platoniķu grāmatām, kurās it kā atrodami vārdi: “iesākumā bija vārds un tt.”, ir jānorāda, ka viņiem “vārds” nenozīmē Dievā dzemdinātas Personas, bet ideju Dieva prātā, pēc kuras Dievs visu rādīja, bet šo ideju tieši mēs piemērojām Dēlam. Un kaut gan viņi izzināja īpašības piemērojamas trijām Personām, tomēr sakām, ka viņi apstājas “pie trešās zīmes”, tas ir pie trešās Personas pazīšanas, jo maldījās attiecībā uz labestību, kuru piemērojam Svētajam Garam; tādā nozīmē kā to norādīja Rom 1: “Jo tie, pazinuši Dievu, negodināja Viņu”.

Var teikt arī tā: platoniķi atzina vienu galveno substanci un sauca to par visa tēvu; viņi pieņēma arī kādu par to zemāko substanci un to nosauca: prāts vai tēva doma; šajā domā, kā raksta Makrobijs par Scipiona vārdiem, atradās visu lietu idejas-izdomas. Tomēr viņi neatzina atsevišķu trešo substanci, kas atbilstu Svētajam Garam. Bet mēs esam tālu no tāda skatiena uz Tēvu un Dēlu, tas nozīmē, ka tie atšķiras substanciāli; tieši šajos maldos nokļuva Origens un Ārijs, jo sekoja platoniķiem.

Atsaucoties uz Trismegista vārdiem: “Monada dzemdināja monadu un pati sev pievērsa svelmi”, jānorāda, ka tos nav jāsaista ar Dēla dzemdināšanu vai Svētā Gara izcelsmi, bet gan ar pasaules radīšanu, tādā nozīmē, ka viens Dievs radīja vienu pasauli aiz sevis paša mīlestības.

(Ad 2.) Uz otro apgalvojumu jāsaka, ka pierādījumi attiecas uz divām lietām. Pirmkārt, lai pārliecinoši pierādītu kādu principu – piemēram: šādi dabas zinātne sniedz pietiekošus pierādījumus debesu vienmērīgās kustības ātrumam. Otrkārt, lai nevis pārliecinoši pierādītu principu, bet pieņemot šo principu sniedzam pierādījumus, lai norādītu uz no tā izrietošo seku atbilstību – piemēram: šādi astronomija sniedz debesu ķermeņu kustības ap Zemi un epiciklu teoriju, lai ar tām paskaidrotu novērojumus par debesu ķermeņu kustību. Bet šī teorija nemaz nepierāda [novērojumus par debesu ķermeņu kustību] pārliecinošā veidā, jo šos novērojumus varētu labāk paskaidrot citā teorija.

Lūk, ar pirmo pierādīšanas veidu mēs varam sniegt argumentus tam, ka Dievs ir viens un tam līdzīgām tēzēm. Otrā veida argumentus var izmantot, lai izskaidrotu Trīsvienību. Bet šie argumenti ir pielietojami tikai tad, kad pieņemsim Trīsvienību kā faktu. Pie tā, šādus argumentus pielietojām nevis, lai pārliecinoši pierādītu Trīsvienību, bet, lai pierādītu pietiekoši. [Tas ir, ka Dievā nav pretrunas].

Šī lieta kļūs skaidrāka, kad runāsim par atsevišķiem jautājumiem. Un tā, Dieva bezgalīgā labestība atklājas arī pastāvēšanas dāvināšanā radībām; taču radīt kaut ko no nekā var tikai Bezgalīgais Spēks. Bet ja Dievs, savā bezgalīgā labestībā, sevi dāvā, tad tomēr ne tā, lai uz reiz kaut kam bezgalīgam būtu no Viņa jāiziet; pietiek, ka tas, kas izies, savā veidā baudīs Dieva labestību. Arī citēts teikums: “Bez kāda klātbūtnes nav laimes par labuma piederību – vienalga cik liels tas būtu”, ir patiess tādā gadījumā, kad viena persona neīsteno sevī pilnīgu labestību un tāpēc labuma pilnai laimei, tai ir vajadzīgs saņemt labestību no kāda klātesoša.

Sakarā ar līdzību mūsu domai, tad tā nepierāda pietiekošā veidā kaut ko par Dievu, tāpēc, ka doma neatrodas Dievā un mūsos viennozīmīgā nozīmē. Pareizi teica Augustīns sakot, ka ticība ved līdz izpratnes, bet nē otrādāk.

(Ad 3.) Attiecībā uz trešo apgalvojumu jāsaka, ka Dieva Personu pazīšana mums bija nepieciešama divu iemeslu dēļ. Pirmais, lai mums būtu patiess spriedums par lietu radīšanu. Un tā, spriežot, ka Dievs radīja visu caur savu Vārdu, mēs atspēkojam kļūdu, ka Dievs radīja visu [savas] dabas spiests; bet spriežot, ka Dievā ir Mīlestības izcelsme, pierādām [demonstrējam] patiesību, ka Dievs radīja lietas nevis tāpēc, ka tās būtu Viņam vajadzīgas un nevis tāpēc, ka būtu kāds cits iemesls ārpus Dieva, bet [Dievs radīja] savas labestīgās mīlestības dēļ. Tāpēc arī Mozus sakot, ka “Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi” uz reiz piebilst: “Tad Dievs teica: lai top gaisma”, lai norādītu uz Dieva Vārdu, bet vēlāk pierakstīja: “Dievs, redzot, ka gaisma ir laba utt.”, lai parādītu Dieva mīlestības pieradījumu. To pašu viņš raksta pēc katra [radīšanas] darba. Otrais, un tas ir galvenais iemesls, lai mūsu prātos izveidotos pareizs priekšstats par cilvēces pestīšanu, tas ir par to, ka pestīšana ir iemiesotā Vārda darbs un Svētā Gara dāvana.

© OJOP; web © DETA 2018