Par ticību vispārīgi
Varbūt nenoticēsi, bet tiešām ir tā kā zemāk uzrakstīts. Izlasi visu līdz galam, laipni lūdzu, un ja kaut kas
joprojām nav skaidrs, tad pārlasi vēlreiz. Iespējams, ka citādāk domāji, piemēram, par to, kas ir “intuīcija”.
Ja tomēr “nenoticēsi”, tad vienkārši pieņem, lūdzu, ka tieši tādā veidā domāja Toms.
Ticēt nozīmē kādas autoritātes dēļ atzīt par patiesību to, kas neredzams vai nesaprotams.
Ticībai būtiskie ir trīs elementi:
1. jaunas informācijas pieņemšana un tas atzīšana par patiesību;
2. ir vajadzīga kāda autoritāte, kas var būt:
a) jebkurš cilvēks,
b) cilvēku domu tālāk nodevēji: grāmata, karte, radio, internets un tml.,
c) Dievs;
3. informācijai, kuru pieņemam, jābūt neredzamai vai nesaprotamai.
Protams, kādam cilvēkam kāda informācija var būt ticības līmenī, bet citam zināšanas līmenī. Vai arī tas, kas
šobrīd priekš manis ir ticība, vēlāk pārtaps par zināšanu. Tas ir atkarīgs no katra atsevišķā cilvēka situācijas
un izglītības.
Ticību iedalām cilvēciskā un dievišķā, atkarībā no tā, kas mums ir autoritāte. Ja, autoritāte, kuras dēļ kaut
kam ticu, ir cilvēks vai viņa izstrādājumi, kas norāda uz viņa domām, tad tā ir cilvēciska ticība. Bet, ja
autoritāte ir Dievs, tad runājām par dievišķo ticību.
Cilvēcisko ticību iedalām tādā, kas saistīta ar zinātni un tādā, kas saistīta ar sadzīvi:
1. ticība, kas saistīta ar zinātni – dažas zinātnes pilnībā balstās ticībā, piemēram, vēsture, bet citas
zinātnes daļēji, piemēram, ģeogrāfija. Principā, studējot vai pašiem mācoties balstāmies lielajās zinātniskajās
autoritātēs. Viņu teiktais ir kompetents jeb autoritatīvs. Mēs ar ticību pieņemam atsauces, citātus, sniegtus
faktus, pētījumu rezultātus utt.;
2. ticība, kas saistīta ar sadzīvi – balstās ikdienas dzīvē: laulība, ģimene, darbs, paziņas un vispār sabiedrība kopumā.
Cilvēciska ticība ir vispārīga, jo ar to sastopamies ļoti bieži. Toties tās lietas, kuras pieņemam zināšanas
līmenī, ir diezgan maz. Cilvēciska ticība, tāpat kā pats cilvēks, ir kļūmīga (var maldīties). Cilvēks pats
var nejauši pats sevi vai citus maldināt. Šī ticība ir arī vāja (kropla). Cilvēks bieži apzināti, grēcīgi
maldina, tas nozīmē melo, bet – jo kāds ir tālāk no Dieva un svētuma, jo vieglāk un bezkaunīgāk melo.
Tātad, attiecībā uz cilvēku teikto vai pierakstīto, neatkarīgi no tā, kas to ir teicis vai uzrakstījis,
jābūt uzmanīgam, kritiskam un apdomīgam. Cītīgi jāskatās: kas saka, priekš kam saka un ko saka.
Cilvēciska ticība mums ir nepieciešama, jo:
1. cilvēka prāts nespēj pats visu saprast, jo ir ierobežots jeb nav absolūts. Cilvēka prāts
(pēc pirmdzimtā grēka) ir aptumšots, kļūmīgs, bieži kalpo kaislībām vai savām vai citu interesēm.
Bieži tas stāv neatrisināmu mīklu un noslēpumu priekšā. Tas viss norāda uz prāta nespēju un ved pie
pazemības, tas ir – vajadzētu, lai vestu, bet laikam vien dažiem tas “sanāk”. Mūsu prātu ierobežo arī
dzīves apstākļi: cīņa par izdzīvošanu, uzturu, slimības, vieta sabiedrībā, nabadzība, spēju trūkums
un citi.
2. informācijas kopums ir pārāk liels, bet dzīve pārāk īsa, lai kāds varētu visu izzināt.
Tāpēc vajadzīga specialitāte kādā šaurā jomā, bet citas jomas apgūstamas citā ceļā.
3. tikai dažas zinātnes balstās prātā un tā acīmredzamībā, piemēram, ģeometrija. Citas balstās tikai ticībā vai pārsvarā ticībā.
4. cilvēks ir sabiedriska būtne. Mēs no citiem saņemam ne tikai dzīvību, uzturu, darbu un
citas lietas, bet arī audzināšanu un izglītību. Cilvēks nav spējīgs pats atklāt katru patiesību
no jauna, tāpēc baudām citu sasniegumus. Šādi ir iespējams progress zinātnē, zinātnisko centru
veidošana un tml.
Mūsu prāts ir par kaut ko pārliecināts divos gadījumos:
1. maņu orgāni (jutekļi) tver (redz) kaut ko tiešā veidā; tāpat prāts, kad kaut ko tver uzreiz,
tiešā veidā, bez prātošanas, lietas acīmredzamības dēļ – saucam to par intuīciju;
2. prāts kaut ko zin un saprot, kaut kādu secinājumu, bet tas notiek pateicoties kādām
pieradījuma premisām, tas nozīmē, pateicoties prātošanai un pierādīšanai; šeit arī runājam par
acīmredzamību, bet netiešu, un tas ir tipiski zinātnei.
Šajos abos gadījumos prāts (vai juteklis) nonāk pie pārliecības patstāvīgi, tas nozīmē, ka
neviens neietekmē ne prātošanas procesu ne secinājumu.
Divos citos gadījumos, prāta pārliecību ietekmē griba un viņas “tieksmes”:
1. prātā, gribas tieksmju dēļ, aug pārliecība par kādu lietu, tomēr prātam nav par to
acīmredzamības ne netiešas ne tiešas (tātad prāts neredz, nezin); prāts nosliecas uz vienu pusi,
bet vienlaikus šaubās vai tas ir nosliecies uz pareizo pusi, bet reizēm to moka bailes, ka
patiesība var būt otrā pusē – saucam to par uzskatu;
2. prāts, gribas tieksmju dēļ, nosliecas uz patiesības pusi, bet šī patiesība ir neredzama
un nesaprotama noteiktā un drošā veidā; ja šī virzīšanās uz patiesību notiek bez jebkādām šaubām
un bailēm, tad tā ir ticība.
“Zinu” (zināšanas, zināms, zināts) nozīmē drošu un acīmredzamu izzināšanu, kas iegūta tiešā pierādījuma
ceļā. Akvīnas Toms tādā veidā uztver vārdu “zināšanas” (“zinātne”). Tieši tādā nozīmē zināt ir pretstatā
ticēt. Zināšana un ticība savstarpēji ietver sevī iekšējo pretrunu, kā pretrunīgi ir: redzēt un neredzēt.
Ticības patiesības (reliģijā) atrodas ārpus zināšanas sfēras, tātad tās nevar saprast un pierādīt, tās
nav acīmredzamas, tātad vienīgais ceļš to pieņemšanai ir ticība. Teikums: “es nesaprotu un tāpēc neticu”
ir absolūti neloģisks. Jo, tur kur ir zināšanas acīmredzamība, vairs nav ticības. Bet ja nav acīmredzamības,
tad paliek ticības ceļš.
P.S. Varbūt tas liksies dīvaini, bet tas, ko cilvēki parasti sauc par “intuīciju” ir saistīts ar dzīvības
saglabāšanas instinktu.
|