Vai ir kaut kas labāks par uzslavu no pretinieku puses? Lūk, šeit pieci savstarpēji cieši saistīti šķirkļi no grāmatas Īsā filozofiskā vārdnīca, kas izdota Rīgā 1955. g. Tekstus vienkārši pārrakstīju un pielaboju garumzīmes. Lasot šos šķirkļus “laid garam”, lūdzu, visādus buržujus, imperiālistus un tt. un sanāks tīri labi un sakarīgi apraksti. Principā tieši nominālisms ir sakne (bet ne avots, jo tas ir daudz dziļāk) visiem domāšanas virzieniem, par kuriem brīdina pāvests Pijs XII enciklikā Humani generis.

AKVĪNAS TOMS (1225-1274) – kristiešu teologs un filozofs-scholastiķis viduslaikos, izcils Rietumeiropas feodālisma ideologs. Dzimis Itālijā. Mācīja teoloģiju un filozofiju Ķelnē, Parīzē, Boloņā un Neapolē. Toma metafiziskā sistēma (tomisms) vēl šobaltdien ir Romas katoļu baznīcas oficiālā mācība. Filozofiju Toms izmantoja kā teoloģijas kalponi, lai «pierādītu» dieva esamību, lai «pamatotu» kristīgās ticības mītus, lai aizsargātu feodālo iekārtu un pāvestu tīkojumus pēc pasaules kundzības. Toma filozofija ir teoloģisks dogmatisms; tās saturu noteic cenšanās par katru cenu «pierādīt» baznīcas dogmas un kanonus. Viņa filozofijas pamatā ir izkropļota, baznīcas prasībām pielāgota Aristoteļa mācība, no kuras viņš iepriekš izskaudis visu dzīvo un kurā padarījis par mūžīgu visu nedzīvo. Strīdā par universālijām (sk.) Toms turas pie mīkstināta scholastiska reālisma, apgalvojot, ka jēdzieni eksistē gan pirms atsevišķām lietām (dievišķajā prātā), gan pašās lietās (kā vispārīgais atsevišķajā), gan arī pēc lietām (tās izzinošā cilvēka prātā).

Tomisms ir viena no zinātniskajam materiālistiskajam pasaules uzskatam visnaidīgākajām filozofiskajām sistēmām visā filozofijas vēsturē. 700 gadus tomisti cīnās pret sociālo un kultūras progresu. Mūsdienu buržuāziskie filozofi restaurē Akvīnas Toma mācību, pielāgojot to mirstošā kapitālisma aizstāvēšanai. (Sk. arī Neotomisms; Viduslaiku «reālisms».)

NEOTOMISMS JEB NEOSCHOLASTIKA – katoļu baznīcas oficiālā filozofiskā doktrīna, viens no visietekmīgākajiem imperiālisma laikmeta buržuāziskās filozofijas virzieniem, visnegantākās reakcijas ideoloģiskais ierocis cīņā pret progresīvajām sabiedriskajām un zinātniskajām idejām. Neotomisms atdzīvina un pielāgo imperiālistiskās buržuāzijas prasībām viduslaiku scholasta Akvīnas Toma (sk.) teoloģiski ideālistisko sistēmu, ko Vatikāns (pāvesta rezidence) atzīst par visvairāk atbilstošu katolicisma (sk.) dogmām. Jau pirms kapitālisma ieiešanas imperiālistiskajā fāzē kapitālisma ideologi izvilka tomistisko scholastiku no vēstures mēslaines. 1879. g. enciklikā pāvests Leo XIII aicināja visus katoļu bīskapus atdzīvināt tomismu. 1891. g. Romā tika organizēta «Sv. Toma akadēmija». Galvenais tomisma restaurācijas organizētājs bija jezuītu ordenis. Par tās akadēmisko centru kļuva Luvenas universitāte (Beļģijā). Imperiālistiskās buržuāzijas filozofija, atjaunojusi viduslaiku melnsvārcības archaisko ideoloģiju, atklāto scholastiku, padarīja to par vienu no saviem galvenajiem balstiem cīņā pret zinātniskā komunisma materiālistiskajām idejām. Mūsu dienās neotomismu plaši sludina imperiālistiskajās valstīs ar to aktīvi izmanto cīņā pret miera, demokrātijas un sociālisma nometni. ASV, tāpat kā Itālija, Francija, Spānija, tagad ir viens no lielākajiem šās filozofijas centriem. Ciktāl Vatikāns pārvērties tiešā imperiālistu aģentūrā, neotomisti dažādās zemēs uzstājas kā imperiālistiskās agresijas sulaiņi un sludinātāji. Katoļu partijas ir imperiālistiskās politikas tiešās veicinātājas vairākās Eiropas un Latīņamerikas zemēs. Vatikāna aģenti propagandē kaujinieciskus lozungus par «krusta karu» pret PSRS un tautas demokrātijas valstīm, aktīvi piedalās ideoloģiskajā cīņā pret progresīvām sabiedriskām kustībām. Cīņā pret progresīvo revolucionāro ideju piekritējiem viņi izceļas ar fanātisku nesamierinātību un nesaudzību. Daudzās tomistu universitātes, žurnāli un misijas dažādās valstīs ir reakcijas perēkļi.

VIDUSLAIKU «REĀLISMS» – virziens viduslaiku scholastikā, kurš apgalvoja, ka vispārīgie jēdzieni («universālijas») pastāvot reāli un objektīvi un ka tie rodoties pirms atsevišķo lietu eksistēšanas. «Reālisti» izvirzīja divas tēzes: 1) «universālijas ir realitāte» un 2) «universālijas pastāv pirms lietām». Viduslaiku «reālisms» tādējādi stāvēja sengrieķu filozofa Platona (sk.) ideālistiskajās pozīcijās, kurš uzskatīja, ka tikai viņpasaules ideju pasaule ir reāla, bet šās zemes īstenība ir tikai ideju pasaules bāla kopija. Viduslaiku «reālisms» bija katolicisma (sk.) filozofiskā bāze. Viduslaiku «reālisma» ievērojamākie pārstāvji bija Kenterberijas Anselms un Vilhelms no Šampo. Šim pašam virzienam pievienojās arī Akvīnas Toms (sk.). Pret «reālismu» nikni cīnījās nominālistiskā virziena pārstāvji viduslaiku filozofijā (sk. Nominālisms). Šajā cīņā izpaudās cīņa starp divām tendencēm filozofijā – materiālistiskām (nominālisms) un ideālistiskām («reālisms»).

NOMINĀLIMS (no lat. nomen – vārds, nosaukums) – viduslaiku filozofijas virziens, kas uzskatīja vispārīgos jēdzienus tikai par atsevišķo priekšmetu vārdiem. Pretēji viduslaiku reālismam nominālisti apgalvoja, ka reāli pastāv tikai atsevišķas lietas ar to individuālām īpašībām, bet vispārīgie jēdzieni, kurus mūsu domāšana rada par šīm lietām, ne tikai nepastāv neatkarīgi no lietām, bet pat neatspoguļo to īpašības un kvalitātes. Nominālisti izvirzīja tēzes: «lieta pastāv pirms vispārīgiem jēdzieniem», un «vispārīgie jēdzieni ir vārdi». Nominālisms bija nesaraujami saistīts ar materiālistiskām tendencēm: tas ierobežoja dieva iejaukšanos dabā. Nominālisma stiprā puse bija tā, ka tas atzina priekšmeta primaritāti un jēdziena sekundaritāti. Tādēļ arī nominālisms, ka saka Markss «Svētajā ģimenē», ir primārais materiālisma izpaudums viduslaikos. Taču nominālisti nesaprata, ka vispārīgie jēdzieni atspoguļo objektīvi pastāvošo lietu reālās īpašības un ka atsevišķās lietas nav atdalītas no vispārīgā, bet ka tās ietver to sevī. Ievērojamākie XI–XIV gs. nominālisti bija Joans Roscelins, Duns Skots, Viljams Okams (sk.). Viduslaikos nominālisms bija progresīvs virziens, vēlāk tas Berklija (sk.) un Jūma (sk.) filozofijā, bet mūsdienās tā saucamajā semantiskajā filozofijā (sk.) ieguva reakcionāru lomu.

UNIVERSĀLIJAS (lat. universalis – vispārējs) – filozofisks termins, ko plaši lietoja viduslaiku scholastikā un kas apzīmēja kopīgos jēdzienus – sugas, ģints un vispārējos jēdzienus. Jautājums par universāliju nozīmi bija pamatjautājums viduslaiku nominālistu un «reālistu» cīņā. «Reālisti» atzina universāliju kā garīgu, ideālu būtību reālo eksistēšanu. Nominālisti noliedza universāliju reālo eksistēšanu. Viņi apgalvoja, ka eksistē tikai atsevišķas, individuālas, ar jutekļu palīdzību uztveramas lietas. (Sk. Nominālisms; Viduslaiku «reālisms».)