“Tam, kurš padara sevi kurlu vārdiem, nevarēsim trāpīt ar mūsu filozofiju;
tomēr, ja kāds atveras patiesības vārdiem, Dieva vārdiem,
tad pieskaņojamies un izmantojam šos vārdus”.
140. Svētais Gars darbojas ne tikai garīgā kārtībā, svētdarot Baznīcu, bet ar savu spēku kādreiz arī darīs, ka dzīvei atgriezīsies
arī mūsu ķermeni. Vēstulē romiešiem (4,24) lasām: “Ticam Tam, ka mūsu Kungu Jēzu uzmodināja no miroņiem”. Toties Pirmajā vēstulē
korintiešiem (15,21): “Caur cilvēku nāca nāve un caur cilvēku – mirušo augšāmcelšanās”. Tātad saskaņā ar mūsu ticību atzīstam to,
kas miruši, augšāmcelšanos nākotnē.
141. Sakarā ar to pievērsīsim mūsu uzmanību četrām lietām. Vispirms noderībai, kāda no tās nāk. Otrkārt – augšāmcēlušos miesas īpašībām.
Treškārt uz labo [cilvēku] situāciju un ceturtkārt – ļauno. Attiecībā uz pirmo lietu: Ticība un cerība augšāmcelšanai ir mums četros veidos
lietderīga. Vispirms tās mums mazina skumjas, kas veidojas pēc mirušo zaudēšanas. Dabiski ir, ka cilvēkam ir sāpes pēc dārga cilvēka
nāves. Toties, ja viņam ir cerība, ka šī persona kādreiz augšāmcelsies, tad sāpes stipri mazinās. Pirmajā vēstulē tesaloniķiešiem (4,13)
lasām: “Mēs negribam jūs atstāt neziņā par mirušajiem, lai jūs neskumtu kā tie, kuriem nav cerības”.
142. Otrkārt, cerība uz augšāmcelšanos atceļ bailes no nāves. Ja cilvēks pēc nāves negaidītu citu, labāku dzīvi, tad viņam droši vien
būtu iemesls bailēm un tas būtu aizbildināts, pieļaujot pat lielu ļaunumu, lai tik izbēgtu no nāves, bet sakarā ar to, ka mēs ticam,
ka pēc nāves pastāv cita, labāka dzīve, tad ir skaidrs, ka nevienam nevajadzētu baidīties no nāves vai arī bailēs no tās darīt jebkādu
ļaunumu. Vēstulē ebrejiem (2,14-15) lasām: “Tā kā bērniem ir miesa un asinis, tas arī Jēzus tāpat to ir pieņēmis, lai ar savu nāvi
uzvarētu to, kam piederēja vara pār nāvi, tas ir velnu, un lai atbrīvotu tos, kas bailēs no nāves visu mūžu bija padoti
verdzībai”.
143. Treškārt, cerība uz augšāmcelšanos mudina mūs labiem darbiem. Jo, ja cilvēka dzīve aprobežotos tikai ar to, kas saistīts ar dzīvi
uz zemes, tad cilvēkiem nebūtu tieksmes pēc labiem darbiem. Jebkas, ko cilvēks darītu, aprobežotos tikai ar laicīgo mērauklu, toties
[augšāmcelšanas gaismā] darbiem ir mūžības mēraukla. Jo ticot, ka, pateicoties tam, ko darām, pēc augšāmcelšanas saņemsim mūžīgus
labumus, cenšamies darīt, cik vien iespējams, labu uz zemes. Pirmajā vēstulē korintiešiem (15,19) lasām: “Ja mēs ceram uz Kristu
tikai šai dzīvē, tad mēs esam visnožēlojamākie no visiem cilvēkiem”.
144. Beidzot ceturtkārt, augšāmcelšanas cerība mūs atvelk no ļauna. Kā cerība uz balvu uzmundrina darīt labu, tā bailes no soda,
kas, kā ticam, sagatavots ļaunajiem cilvēkiem, sargā mūs no ļauna. Sv. Jāņa Evaņģēlijā (5,29) lasām: “Tie, kas ir darījuši labu,
celsies augšā, lai dzīvotu, bet tie, kas darījuši ļaunu, celsies augšā uz tiesu”.
145. Sakarā ar otro lietu, kas attiecas un augšāmcēlušos miesu īpašībām, atzīmēsim četras piezīmes. Pirmā ir šāda, ka miesas pēc
augšāmcelšanas būs identiskas [tām, kas bija uz zemes]. Miesa būs tāda pati attiecībā uz locekļiem un kauliem, kaut gan ir tādi,
kas saka, ka šī miesa ies bojā, [tātad] neaugšāmcelsies. Tomēr sv. Pāvils Pirmajā vēstulē korintiešiem (15,53) saka citādāk:
“Iznīcīgajam jātērpjas neiznīcībā”. Tas pats ir teikts Ījaba grāmatā (19,26), kad Svētie Raksti saka, ka ar Dieva spēku tā pati
miesa tiks atdzīvināta: “Manus pīšļus Viņš apvilks ar ādu, un savā miesā es redzēšu Dievu”.
146. Otrā piezīme attiecas uz miesu kvalitāti. Pēc augšāmcelšanas miesas izskatīsies citādāk nekā tagad, jo gan pestīto, gan nolādēto
miesas nebūs pakļautas iznīcināšanai, jo pirmie būs pastāvīgi debesīs, bet otrie – ellē. Pirmajā vēstulē korintiešiem (15,53) lasām:
“Iznīcīgajam jātērpjas neiznīcībā, un šeit mirstīgajam jātērpjas nemirstībā”. Un tāpēc, ka miesa būs neiznīcināma un nemirstīga, tad
tai nebūs vajadzības ne pēc barības, ne pēc seksuālās dzīves. Sv. Mateja Evaņģēlijā (22,30) ir teikts: “Pēc augšāmcelšanās ne precējas
(precas), ne tiek precēti, bet visi būs kā Dieva eņģeļi debesīs”. Pretēji saka Jūdi un Saracēņi.
147. Trešā piezīme attiecas uz cilvēka miesas integritāti [jeb pilnību]. Jo kā labajiem, tā ļaunajiem būs viss, kas pieder pie
cilvēka pilnības. Neviens nebūs akls, klibs, izkropļots. Apustulis Pirmajā vēstulē korintiešiem (15,52) raksta: “Mirušie celsies augšā
neiznīcībā”, tas nozīmē brīvi no pašreizējiem trūkumiem.
148. Ceturtā piezīme attiecas uz vecumu. Jo visi augšāmcelsies pieaugušo vecumā, tas nozīmē, ka tiem būs 33 vai 32 gadi. Dažiem šāda
vecuma vēl nav, citi to jau pazaudēja, un tāpēc jauniem cilvēkiem un bērniem būs pielikti tie gadi, kas tiem trūkst, toties vecajiem –
atņemti, jo tiem ir pārāk daudz. Vēstulē efeziešiem (4,13) lasām: “Mēs nonāksim (..) līdz pilnīgam cilvēkam, līdz lieluma mēram
saskaņā ar Kristus pilnību”.
149. Attiecībā uz trešo lietu, tas nozīmē, pestīto stāvokli, – tie baudīs īpašu godu, tas nozīmē, to miesas būs pagodinātas un pie tam
četrkārtīgā veidā. Pirmkārt, tās spīdēs. Sv. Mateja Evaņģēlijā (13,43) lasām: “Taisnīgie spīdēs kā saule sava Tēva valstībā”.
Otrkārt, tās necietīs. Pirmajā vēstulē korintiešiem (15,42) lasām: “Sēts tiek iznīcībā, augšāmcelsies neiznīcībā”. Tas pats ir
teikts Atklāsmes grāmatā (21,4): “Dievs noslaucīs ikvienu asaru no viņu acīm, un nāves vairs nebūs. Vairs nebūs ne sēru, ne vaimanu,
ne sāpju, jo agrākais ir pagājis”. Treškārt, tām būs iespēja ātri pārvietoties no vietas uz vietu. Gudrības grāmatā (3,7) lasām:
“Savas apmeklēšanas dienā viņi sāks mirdzēt un izskraidīs kā dzirksteles pa niedrāju”. Un, beidzot, ceturtkārt, tām būs spēja “iziet
cauri” matērijai. Pirmajā vēstulē korintiešiem (15,44) lasām: “Sēta top dabīga miesa, augšāmcelsies garīga miesa”. Tomēr ne tādā nozīmē,
ka miesa kļūtu par garu, bet ka tā būs pilnīgi pakļauta garam.
150. Attiecībā uz ceturto lietu, tas nozīmē, pazudināto likteni, tad tiem būs otrādāk nekā pestītiem – un turklāt četros aspektos. Pirmkārt,
to miesas izraisīs riebumu. Isaja grāmatā (13,8) lasām: “Sējas tiem it kā sadedzinātas”. Tālāk, to miesas izjutīs ciešanas, tomēr tās
to neiznīcinās, jo tās vienmēr degs ugunī un nekad nesadegs. Isaja grāmatā (66,24) lasām: “Tārps, kas tos grauž, vis nenobeigsies, un
to uguns neapdzisīs”. Treškārt, viņu miesas būs smagnējas/gausas – to dvēseles būs it kā sasaistītas ar ķēdēm. Psalmā (149,8) lasām:
“Lai saistītu viņu karaļus kāju važās un viņu dižciltīgos dzelžainās roku važās”. Un ceturtkārt, viņu miesa un dvēsele būs it kā
materializētas. Var uz viņiem attiecināt vārdus no Joela grāmatas (1,17): “Graudi satrupuši savās čaulās”.