V   artikuls

NOKĀPIS ELLĒ, TREŠAJĀ DIENĀ AUGŠĀMCĒLIES

66. Zinām, ka Kristus nāve, līdzīgi kā mūsu nāve, bija saistīta ar dvēseles atdalīšanos no miesas. Tomēr Dievišķība neatdalījās ne no dvēseles, ne no miesas; miesa, kas gulēja kapā, bija vienotībā ar Dieva Dēlu, un līdzīgi dvēsele, kas nokāpa ellē.

67. Var sniegt četrus šīs nokāpšanas iemeslus. Vispirms, Kristum vajadzēja ņemt uz sevi visu sodu par grēkiem un tādā veidā nodzēst vainu. Šis sods nav tikai miesas nāve. Dvēselei arī vajadzēja izciest sodu, bet šis sods ir spējas redzēt Dievu atņemšana. Līdz šim neviens par šo sodu nebija gandarījis. Tāpēc arī visi cilvēki pēc nāves, arī svētie, kas dzīvoja pirms Kristus, atradās bezdibenī [tas nozīmē – šeolā jeb ēnu pasaulē]. Tātad, lai Kristus varētu ņemt uz sevi visu sodu par cilvēku grēkiem, vajadzēja, lai Viņš ne tikai nomirtu, bet lai Viņa dvēsele piedalītos to liktenī, kuri bija bezdibenī. Par to piemin Psalms: “Es tieku pielīdzināts tiem, kas jau guldīti kapa bedrē, esmu kļuvis par vīru bez spēka. Starp mirušajiem ir miteklis man” (88[87],5-6). Tomēr visi citi tur bija nepieciešamības dēļ, toties Kristus bija labprātīgi.

68. Otrkārt, Kristus gribēja dot pierādījumu savai draudzībai attiecībā uz visiem cilvēkiem, arī tiem, kas bezdibenī. Cik lielā mērā kāds ir Kristus draugs, tik lielā mērā pauž savu mīlestību uz Viņu, bet bezdibenī bija tādi, kas atstāja šo pasauli mīlestībā un ticībā gaidāmajam Mesijam, tādi kā Ābrahams, Īzāaks, Jēkabs, Mozus, Dāvids, kā arī citi taisnīgi un pilnīgi vīri. Tātad, ja Kristus, esot šajā pasaulē, apmeklēja tuviniekus un bija viņiem noderīgs, pateicoties savai nāvei, tad bija pienācīgi ieiet arī pie tiem, kas bija bezdibenī un viņiem palīdzēt. Sīraha dēla grāmatā (24,32[45]) lasām: “Iziešu cauri visām zemākām zemes daļām un apskatīšu visus, kas guļ, un apgaismošu visus, kas cer uz Kungu”. [Vulgata]

69. Treškārt, Kristus gribēja dot savas pilnīgas uzvaras par sātanu pierādījumu. Pilnīgi uzvarēt kādu nozīmē ne tikai pārvarēt viņu kaujas laukā, bet padzīt viņu uz viņa mājām un tās ieņemt. Tieši tādā veidā Kristus pārvarēja sātanu un uz krusta viņu uzvarēja. Tāpēc sv. Jāņa Evaņģēlijā (12,31) lasām: “Tagad šī pasaule tiek tiesāta; tagad šīs pasaules valdnieks [jeb sātans] tiks izmests ārā”. Bet, lai parādītu savu pilnīgu uzvaru, Kristus atņēma viņam valdīšanu un sasēja viņu viņa mājās, tas ir, ellē. Kristus tur iekāpa, lai iznīcinātu to, kas piederēja sātanam, lai viņu sasaistītu un atņemtu viņam laupījumu, kā par to lasām Vēstulē kolosiešiem (2,15): “Viņš atbruņoja valdības un varas, droši atstādams tās kaunā un pats Sevī svinēdams uzvaru pār tām”. Tas bija saistīts arī ar to, lai Kristus, kurš saņēma varu pār debesīm un zemi, valdītu arī par elli, kā par to lasām Vēstulē filipiešiem (2,10): “Lai Jēzus vārdā ceļos kristu visi, kas debesīs, virs zemes un pazemē”. Līdzīgi arī sv. Marka Evaņģēlijā (16,17): “Manā vārdā viņi izdzīs ļaunos garus”.

70. Beidzot ceturtkārt, tas notika, lai Kristus, kas nomira, lai dzīvos atbrīvotu no nāves, līdzīgi arī caur nokāpšanu ellē varētu no turienes izvest tos, kuri tur gaidīja atbrīvošanu. Pravieša Zaharija grāmatā (9,11) lasām: “Uz asins derības pamata, ko Es esmu ar tevi slēdzis, Es atsvabināšu tavus cietumniekus no bedres, kurā nav ūdens”. Līdzīgi Pravieša Oseja grāmatā (13,14): “Ak, nāve, es būšu tava nāve! Ak, elle, es būšu tev dzelonis!” [Vulgata] Kaut gan Kristus iznīcināja nāvi, un pie tam pilnīgi, tomēr neiznīcināja pilnīgi elli, bet novājināja tās spēku. Tas notika pateicoties tam, ka Viņš atpestīja no elles visus tos, kuru sirdsapziņu neapgrūtināja nāvīgs grēks, kā arī iedzimtais grēks, no kura viņi – kā atsevišķas personas – tika atbrīvoti caur apgraizīšanu. Turklāt arī tos, kuri bija nesaprātīgi un nebija apgraizīti, bet varēja saņemt pestīšanu, pateicoties vecāku ticībai, kā arī tos pieaugušos, kuri salika upurus un ticēja gaidāmajam Mesijam. Tie visi bija ellē Ādama pirmdzimtā grēka pēc, jo tas bija cilvēciskās dabas grēks, no kura varēja mūs atpestīt tikai pats Kristus. Tomēr ellē tika atstāti tie, kuri tur nokļuva nāvīga grēka pēc, kā arī neapgraizīti bērni. Tātad Kristus varēja teikt: “Ak, elle, es būšu tev dzelonis!” [Vulgata] Tātad jau zinām, ka Kristus nokāpa ellē un kādi tam bija iemesli.

71. Mūsu pamācībai varam no tā visa izsecināt četras lietas. Vispirms mums vajadzētu parādīt lielu uzticību Dievam. Vienalga, cik lielās bēdās mēs atrastos, vienmēr varam cerēt uz Dieva palīdzību. Bet nav nekā ļaunāka kā būt elles apdraudētam. Tātad, ja Kristus izglāba cilvēkus no elles, tad Dieva draugs vienmēr var paļauties, ka būs izglābts no katra cita ļaunuma. Gudrības grāmatā (10,13-14) lasām: “Tā bija gudrība, kas nepameta taisno, kurš tika pārdots, bet izglāba no grēka; tam līdzi nokāpa cietuma bedrē un važās to neatstāja”. Tā kā Dievs īpaši gādā par saviem kalpiem, tad tiem vajadzētu justies drošākiem nekā citiem, par ko mums atgādina Sīraha dēla grāmata (34,14): “Kas bijā Kungu, tas nebīsies ne no kā un nebaiļosies, jo Kungs – viņa cerība”.

72. Otrkārt, vajag, lai mēs pastāvētu Dieva bijāšanā un nebūtu pašpārliecināti. Kaut gan Kristus cieta par grēciniekiem un nokāpa ellē, tomēr atbrīvoja no turienes nevis visus, bet tikai tos, kuri bija bez nāvīgā grēka, kā jau to pastāstījām. Tomēr tos, kurus apgrūtināja nāvīgs grēks, atstāja. Tātad neviens cilvēks, kas mirst nāvīgā grēkā, nevar cerēt uz piedošanu. Viņš būs ellē tik ilgi, cik ilgi svētie būs debesīs, tas nozīmē, visu mūžu. Sv. Mateja Evaņģēlijā (25,46) lasām: “Un šie ieies mūžīgajās mokās, bet taisnīgie – mūžīgajā dzīvē”.

73. Treškārt, mums jāizrāda rūpes par pestīšanu. Vajag, lai kā Kristus, kurš nokāpa ellē mūsu pestīšanai, arī mēs tur nokāptu, lai mums būtu acu priekšā draudošie sodi, kā tas bija Ezehija gadījumā, par kuru lasām Pravieša Isaja grāmatā (38,10): “Pašos spēka gados man jānokāpj elles vārtos, nolaupīti ir man vēl piederošie dzīves gadi”. Tam, kurš dzīves laikā bieži nokāpj ellē savās domās, pēc nāves būs lielāka iespēja tur nenokļūt, jo šīs domas sargās viņu no grēka. Cilvēki pasaulē baidās no likuma pārkāpumiem, jo par to var tikt sodīti, tad jo vairāk vajag sargāties no grēka, par kuru sods ir pazudināšana, kas ir daudz lielāka par laicīgiem sodiem gan ilgumā, gan bargumā, gan daudzumā. Par to mums atgādina Sīraha dēla grāmata (7,36[40]): “Lai kas tev ir padomā, apdomā savu galu, un tu negrēkosi nekad”.

74. Beidzot, ceturtkārt, mums šeit ir mīlestības piemērs. Kristus nokāpa ellē, lai atbrīvotu tos, kas tur bija. Tāpat mums jāpalīdz dvēselēm šķīstītavā. Bez sirds būtu tas, kurš neparūpētos par savu draugu, kas sēž cietumā. Bet daudz vairāk, kad runa ir par tiem, kuri ir šķīstītavā, kur tiek ciests bezgala vairāk. Ījaba grāmatā (19,21) lasām: “Mani dārgie draugi, apžēlojieties, apžēlojieties par mani, jo paša Dieva roka mani smagi ir situsi”. Bet Makabiešu otrajā grāmatā (12,46): “Svēta un derīga ir doma lūgties par mirušajiem, lai viņi tiktu atpestīti no grēkiem”. [Vulgata]

75. Sv. Augustīns sniedz trīs palīdzības formas: Svētā Mise, lūgšana un nabagdāvana. Sv. Gregors pieliek vēl gavēni. Šādas palīdzības iespēja ir reāla, jo arī šajā pasaulē ir pieļaujams, ka viens draugs otra vietā nolīdzinātu parādu. Protams, mūsu gadījumā tas attiecas tikai uz tiem, kas ir šķīstītavā.

76. Divas ir lietas, par kurām cilvēkam īpašā veidā jāatceras: Dieva gods un mūžīgais sods. Pirmais mūs pievelk, bet otrs biedē, un tādā veidā mēs esam nodrošināti pret grēku. Tomēr kā pirmais, tā otrais kā izzināšanas subjekts ir saistīts ar lielām grūtībām. Par Dieva godu lasām Gudrības grāmatā (9,16): “Ar grūtībām mēs iztēlojamies, kas ir virs zemes, ar pūlēm atklājam, kas rokām satverams, bet kas gan izpētījis to, kas debesīs”. Tas ir īpaši grūti zemes cilvēkiem, jo, kā lasām sv. Jāņa Evaņģēlijā (3,31): “Kas no zemes, tas ir no zemes un par zemi runā”. Tomēr tas nav tik grūta lieta priekš garīgiem cilvēkiem, jo “Kas nāk no augšienes, tas ir pār visiem”, kā lasām tajā pašā vietā. Un tieši tāpēc Dievs nokāpa no debesīm un iemiesojās, lai mūs pamācītu par debesu lietām. Nav viegli arī saprast mūžīgo sodu. Gudrības grāmatā (2,1) lasām: “Nav zināms neviens no mirušo valstības atlaists”. Tāda ir neticīgo domāšana. Tomēr nevar tā spriest, jo kā Kristus nokāpa no debesīm, lai mūs pamācītu debesu lietās, tā arī piecēlās no mirušajiem, lai mums pastāstītu par aizkapa lietām. Mums jātic, ka Viņš ne tikai kļuva cilvēks un ne tikai nomira, bet arī piecēlās no mirušajiem. Tāpēc sakām: “Trešajā dienā augšāmcēlies”.

77. Mums ir zināmi daži piecelšanas no mirušajiem gadījumi. Mēs varam pieminēt Lāzaru, atraitnes dēlu, sinagogas priekšnieka meitu, tomēr Kristus augšāmcelšanās atšķiras no tiem četros veidos. Vispirms attiecībā uz savu iemeslu. Tie nav augšāmcēlušies savā spēkā, bet Kristus spēkā vai kāda svētā lūguma dēļ. Toties Kristus augšāmcēlās pats, jo Viņš nebija tikai cilvēks, bet arī Dievs, un Vārda Dievišķība nekad neatdalījās ne no dvēseles, ne no miesas,- tātad Viņš varēja ar savu lēmumu savienot miesu ar dvēseli un dvēseli ar miesu. Viņš teica sv. Jāņa Evaņģēlijā (10,18): “Man ir vara dzīvību atdot un ir vara to atkal ņemt”. Viņš nomira nevis vājuma pēc, nevis nepieciešamības pēc, bet tāpēc, ka to gribēja. Tāpēc mirstot Viņš varēja iesaukties “lielā balsī”, kas nav iespējams citiem cilvēkiem. Simtnieks to saprata, jo teica: “Patiesi, Viņš bija Dieva Dēls” (Mt 27,54). Tātad, ja Kristus nomira saskaņā ar savu gribu, tad Viņš varēja arī augšāmcelties. Tāpēc par Viņu nesakām, ka tika piecelts no mirušajiem, kā tas bija citos gadījumos, bet ka Viņš augšāmcēlās. Tāpēc arī lasām Psalmā (3,6): “Es apgūlos un aizmigu, un nu es esmu pamodies”. Tas nemaz nav pretrunā tam, par ko lasām Apustuļu darbos (2,32): “Šo Jēzu Dievs cēla augšām”, jo Viņu piecēla gan Tēvs, gan arī Dēls, jo viens ir Tēva un Dēla spēks.

78. Cita atšķirība ir tajā, ka Kristus augšāmcēlās godības pilnai un neiznīcināmai dzīvei. Vēstulē romiešiem (6,4) lasām: “Kristus caur Tēva godību uzcēlās no miroņiem”. Toties citi atgriezās iepriekšējā dzīvē, kā Lāzars un citi.

79. Trešā atšķirība attiecas uz Kristus augšāmcelšanās augļiem un iedarbīgumu, jo pateicoties Viņam visiem jāaugšāmcēļas. Sv. Mateja Evaņģēlijā (27,52) lasām: “Kapi atvērās, un daudz svēto miesas, kas dusēja, uzcēlās no miroņiem”. Līdzīgi Pirmajā vēstulē korintiešiem (15,23): “Kristus [augšāmcēlās] kā pirmais”. Pievērsīsim uzmanību tam, ka Kristus sasniedza godību caur ciešanām. Sv. Lūkasa Evaņģēlijā (24,26) lasām: “Vai Kristum tā nebija jācieš un jāieiet savā godībā?” Kristus grib mūs pamācīt, ka tas ir arī mūsu ceļš. “Caur daudz ciešanām pienākas mums ieiet Dieva valstībā” (Apd 14,21).

80. Ceturtā atšķirība attiecas uz augšāmcelšanas laiku. Mūsu notiks pasaules beigās, vai arī privilēģijas dēļ būtu citādāk, kā Vissvētākās Mātes vai – kā daži saka – sv. Jāņa Evaņģēlista gadījumā. Toties Kristus augšāmcēlās trešajā dienā, bet tā iemesls bija tas, ka gan augšāmcelšanās, gan nāves un piedzimšanas mērķis bija mūsu pestīšana. Tāpēc Viņš izvēlēja šādu augšāmcelšanās laiku, lai tas būtu mums visnoderīgāk. Jo, ja Viņš augšāmceltos tūlīt, tad varētu apšaubīt, vai Viņš patiešām nomira, bet, ja Viņš to atliktu uz vēlāku laiku, tad mācekļi varētu pazaudēt ticību un Viņa ciešanas varētu izrādīties veltīgas, kā par to lasām Psalmā: “Kāds labums būtu no manām asinīm, ja es grimtu kapā”. (30[29],10) Tātad Viņš augšāmcēlās trešajā dienā, lai būtu droši zināms, ka nomira, un lai mācekļi nepazaudētu ticību.

81. Bet tagad, no tā, kas tika pateikts, izsecināsim praktiskus padomus priekš sevis. Vispirms tas, ka, ja mums gadīsies nonākt garīgā nāvē caur grēku, tad jācenšas caur gandarīšanu atkal piecelties dzīvei žēlastībā. Vēstulē efeziešiem (5,14) lasām: “Uzmosties, kas guli, un celies augšām no miroņiem, un Kristus tevi apgaismos”. Šī ir tā pirmā augšāmcelšanās, par kuru saka Atklāsmes grāmata (20,6): “Svētīgs un svēts ir tas, kas ņem līdzdalību pie pirmās augšāmcelšanās”.

82. Otrkārt, nedrīkst atlikt atgriešanos līdz pašai nāvei, bet tā ir jāizdara ātri, jo Kristus augšāmcēlās trešajā dienā. Sīraha dēla grāmatā (5,7) lasām: “Nevilcinies pievērsties Kungam, neatliec no dienas dienā”. Slimības satriekts, tu vari nebūt spējīgs domāt par pestīšanu. Tu zaudē arī daudz garīgu labumu no Baznīcas krātuves un apdraudi sevi ar ļaunumu, pastāvot grēkos. Bet sv. Beda saka, ka, jo ilgāk velns tur kādu savā pakļautībā, jo grūtāk šādu izlaiž no rokām.

83. Treškārt, mums vajadzētu celties no grēka mūžīgajai dzīvei, tas nozīmē, ar nodomu vairs negrēkot. Vēstulē romiešiem (6,9-13) lasām: “Kristus no miroņiem uzcēlies, vairs nemirst (..) Tā arī jūs esiet pārliecināti, ka jūs, miruši grēkam, dzīvojāt Dievam mūsu Kungā Jēzū Kristū. Tāpēc lai grēks vairs nevalda jūsu mirstīgajā miesā, un neklausiet tās kārībām. Un nedodiet arī savus locekļus grēkam kā netaisnības ieročus, bet atdodiet sevi, kas no mirušajiem kļuvuši dzīvi, Dievam”.

84. Ceturtkārt, mums jāceļas jaunai un godpilnai dzīvei, bet tas nozīmē, ka mums jāizvairās no visa, kas agrāk bija iegansts un iemesls nāvei un grēkam, kā par to lasām Vēstulē romiešiem (6,4): “Lai, kā Kristus caur Tēva godību uzcēlās no miroņiem, tāpat arī mēs dzīvotu atjaunotajā dzīvē”. Šī jaunā dzīve ir dzīve taisnīgumā, tā atjauno dvēseli un ved uz mūžīgo godpilno dzīvi. Amen.

© OJOP; web © DETA 2021