Credere est cum assensum cogitare
(Ticēt nozīmē pārdomāt pieņemto)
sv. Augustīns

Fides quaerens intellectum
(Ticība, kas tiecas izprast)
sv. Anzelms

Ak, Toms

“Tam, kurš padara sevi kurlu vārdiem, nevarēsim trāpīt ar mūsu filozofiju;
tomēr, ja kāds atveras patiesības vārdiem, Dieva vārdiem,
tad pieskaņojamies un izmantojam šos vārdus”.

TS I, 32, 1

ievads
DEGOŠĀ LĀPA
AIZSTĀVĒT TICĪBU
TEOLOĢIJAS KOPSAVILKUMS
REKOLEKCIJAS
CILVĒKS
JŪTU PASAULE
SPĒJU PASAULE


1. Es ticu

I artikuls

II artikuls

III artikuls

IV artikuls

V artikuls

VI artikuls

VII artikuls

VIII artikuls

IX artikuls

X artikuls

XI artikuls

XII artikuls

2. Tēvs mūsu

3. Esi sveicināta

4. Baušļi


VI artikuls

UZKĀPIS DEBESĪS, SĒŽ PIE TĒVA LABĀS ROKAS

85. Atzīstot Kristus augšāmcelšanos, konsekventi atzīstam arī Viņa uzkāpšanu debesīs, kas notika pēc četrdesmit dienām, un sakām: “Uzkāpis debesīs”. Sakarā ar to apskatīsim trīs lietas. Vispirms to, ka debesīs uzkāpšanai ir sublimācijas raksturs. Un pie tam trijās nozīmēs. Pāri debesīm astronomiskā nozīmē: “Uzkāpa augstāk par visām debesīm” (Ef 4,10). Pirmo reizi tas notika Kristus personā, jo pirms tam šīs zemes miesa bija tikai uz zemes tā, ka pat Ādams bija tikai zemes paradīzē. Otrkārt, Kristus uzkāpa debesīs garīgā nozīmē, tas ir – Viņš paceļas pāri garīgām būtnēm. Vēstulē efeziešiem (1,20-22) lasām: “Dievs novietoja Kristu pie savas labās rokas debesīs augstāk par katru valdību un varu, un spēku, un valdniekiem, un par ikvienu vārdu, kas tiek piesaukts ne tikai šinī, bet arī nākamajā pasaulē. Un visu Viņš nolicis zem Viņa kājām”. Treškārt, Kristus uzkāpa pie Tēva troņa. Pravieša Daniēla grāmatā (7,13) lasām: “Debesu padebešos nāca kāds kā Cilvēka Dēls savā izskatā; tas pienāca pie cienījama sirmgalvja, un to nostatīja sirmgalvja priekšā”. To pašu lasām sv. Marka Evaņģēlijā (16,19): “Kungs Jēzus pēc tam, kad ar viņiem bija runājis, tika uzņemts debesīs un sēž pie Dieva labās rokas”.

86. Protams, Dieva labo roku nesaprotam materiālā nozīmē, bet metaforiskā, tas nozīmē, ka Kristum ir līdzdalība augstākajos labumos. Šos labumus gribēja sātans, kā par to lasām Pravieša Isaja grāmatā (14,13-14): “Es kāpšu debesīs un uzcelšu savu troni augstu pār Dieva zvaigznēm, es nometīšos uz saiešanas kalna pašos ziemeļos. Es uzkāpšu augstumos, es būšu kā pats Visaugstākais”. Tomēr nevis sātans tur nokļuva, bet Kristus. Tāpēc arī Ticības apliecinājumā sakām: “Uzkāpis debesīs, sēž pie Tēva labās rokas”. Par to pašu lasām Psalmā: “Sacīja Kungs manam Kungam: sēdies man pie labās rokas” (110[109],1).

87. Kristus uzkāpšana debesīs bija arī racionāla, un tam bija trīs iemesli. Vispirms tāpēc, ka debesis bija paredzētas Kristum saskaņā ar Viņa dabu. Ir dabiski, ka katrs atgriežas tur, kur bija viņa sākums. Bet Kristum sākums ir Dievā, Kurš ir pāri visam. Sv. Jāņa Evaņģēlijā (16,28) lasām: “Es izgāju no Tēva un atnācu pasaulē; es atkal atstāju pasauli un eju pie Tēva”. Tas pats ir citā vietā: “Neviens neuziet debesīs, kā vienīgi Cilvēka Dēls, kas nācis no debesīm” (Jņ 3,16). Un, kaut gan arī svētie iekāpj debesīs, tomēr citādāk nekā Kristus, jo Viņš – savā spēkā, bet viņi – Viņa pievilkti, kā to saka Dziesmu dziesma (1,4): “Velc mani sev līdzi”. Var arī teikt, ka, izņemot Kristu, neviens neiekāpj debesīs, jo svētie tur nonāk vienīgi kā Kristus Miesas locekļi, kurai Viņš ir Galva. Var šeit pielietot vārdus no sv. Mateja Evaņģēlija (24,28): “Kur ir miesa, tur salasās arī ērgļi”. Otrkārt, debesis pienākas Kristum kā uzvarētājam. Kristus tika sūtīts pasaulē, lai pārvarētu sātanu. Kristus viņu uzvarēja un tāpēc nopelnīja, lai būtu paaugstinātam pāri visiem: “Es uzvarēju un sēžu kopā ar savu Tēvu Viņa tronī” (Atkl 3,21). Treškārt, debesis Viņam pienākas Viņa pazemības dēļ. Nebija lielākās pazemības piemēra. Viņš bija Dievs, bet gribēja būt cilvēks; bija Kungs, bet “pieņēma kalpa veidu, kļūdams paklausīgs līdz nāvei” (Flp 2,7-8); Viņš nokāpa ellē un tāpēc nopelnīja paaugstināšanu līdz Dieva tronim. Jo pazemība ir ceļš pagodināšanai, kā par to lasām sv. Lūkasa Evaņģēlijā (14,11): “Kas pazemosies, tas tiks paaugstināts”. To pašu Vēstulē efeziešiem (4,10): “Viņš, kas nonāca, ir tas pats, kas uzgāja pār visām debesīm”.

88. Beidzot, mēs varam runāt par Kristus debesīs uzkāpšanu, ka tā bija mums lietderīga, un arī triju iemeslu dēļ. Vispirms, tā bija mums vajadzīga, lai sagatavotu mums ceļu. Kristus augšāmcēlās, lai arī mēs varētu augšāmcelties, līdzīgi Viņš uzkāpa debesīs, lai arī mēs varētu tur nokļūt. Mēs nezinājām ceļu, bet Viņš mums to parādīja. Mēs lasām Pravieša Mihas grāmatā (2,13): “Viņu ķēniņš ies viņiem pa priekšu”. Runa bija arī par to, lai mums būtu pārliecība par to, ka mēs iegūsim Debesu Valstību, un tāpēc Viņš teica sv. Jāņa Evaņģēlijā (14,2): “Es eju sagatavot jums vietu”. Otrkārt, Kristus uzkāpa debesīs, lai par mums aizlūgtu, kā par to lasām Vēstulē ebrejiem (7,25): “Tādēļ Viņš arī var pilnīgi izglābt tos, kas caur Viņu nāk pie Dieva, jo Viņš vienmēr ir dzīvs, lai par tiem iestātos”. Līdzīgi sv. Jāņa Pirmajā vēstulē (2,1): “Mums ir aizstāvis Tēva priekšā – Jēzus Kristus, tas taisnais”. Treškārt, Kristus uzkāpa debesīs, lai pievilktu mūsu sirdis. Sv. Mateja Evaņģēlijā (6,21) lasām: “Kur ir tava manta, tur būs arī tava sirds”. Runa ir par to, lai mēs mācētu atrauties no pasaulīgām lietām. Bet Vēstulē kolosiešiem (3,1-2) lasām: “Ja nu jūs esat augšāmcelti līdz ar Kristu, tiecieties pēc tā, kas augšā, kur Kristus sēž pie Dieva labās rokas”.

© OJOP; web © DETA 2021