X artikuls

SVĒTO SADRAUDZĪBU, GRĒKU PIEDOŠANU

128. Līdzīgi kā dabiskā miesā viena locekļa darbība nāk par labu kopumam, tā notiek arī garīgā organismā, kas ir Baznīca. Sakarā ar to, ka visi ticīgie veido vienu miesu, viena locekļa labums kalpo cita labumam. Vēstulē romiešiem (12,5) lasām: “Tāpat mēs daudzēji esam viens ķermenis Kristū, bet atsevišķi mēs esam viens otra locekļi”.

129. Baznīcas locekļu vidū īpašu vietu ieņem Kristus, jo Viņš ir Galva. Vēstulē efeziešiem (1,22-23) lasām: “Dievs iecēla Viņu par Galvu visai Baznīcai, kas ir Viņa miesa”. Tas nozīmē, ka viss labais, kas nāk no Kristus, kalpo visiem kristiešiem, līdzīgi kā impulsi, kas nāk no galvas, kalpo visiem locekļiem. Baznīcā tas notiek caur svētajiem sakramentiem, kuros darbojas Kristus ciešanu spēks, kas dod grēku atlaišanas žēlastību.

130. Septiņi ir šie sakramenti. Pirmais ir Kristība, kas izraisa garīgu atdzimšanu. Kā nav dabiskas dzīves bez piedzimšanas, tā arī nav garīgas dzīves, tas ir, dzīves no žēlastības, bez garīgas piedzimšanas/atdzimšanas. Tieši šī garīgā atdzimšana notiek pateicoties Kristībai. Tāpēc arī sv. Jāņa Evaņģēlijā (3,5) lasām: “Ja kas neatdzimst no ūdens un Svētā Gara, tas nevar ieiet debesvalstībā”. Bet, ja – kā zināms – cilvēks piedzimst tikai vienu reizi, tad arī vienu reizi saņem Kristības sakramentu. Tāpēc svētie tēvi pielika: “Atzīstu vienu kristību”. Kristībai ir spēks atlaist grēkus gan attiecībā uz vainu, gan uz sodu, tāpēc nokristītie nav pakļauti gandarīšanas likumam. Ja viņi nomirtu tūlīt pēc Kristības, tad tie uzreiz saņemtu mūžīgo dzīvi. No tā arī izriet, ka, kaut gan uzdevums kristīt ir tikai priesteriem, tomēr – steidzīgā situācijā – kristīt var jebkurš cilvēks, ja vien tas ievēros pareizu formu, un tā ir: “Es Tevi kristīju Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā.” Toties šī sakramenta spēks ir tikai un vienīgi no Kristus ciešanām. Vēstulē romiešiem (6,3) lasām: “Mēs visi, kas esam kristīti Jēzū Kristū, esam kristīti Viņa nāvē”. No tā ir arī pieņemts, ka līdzīgi kā Kristus trīs dienās bija kapā, tā Kristība notiek caur trīskāršo iegremdēšanu ūdenī.

131. Otrais sakraments ir Iestiprināšana. Cilvēkam, kas piedzima, ir jāpieņemas spēkā, lai viņš varētu darboties. Līdzīgi, tiem, kas garīgi atdzimuši, ir vajadzīgs Svētā Gara spēks. Tā arī apustuļiem, lai tie saņemtu spēku, bija nepieciešama Svētā Gara nosūtīšana pēc Kristus debeskāpšanas. Sv. Lūkasa Evaņģēlijā (24,49) lasām: “Palieciet pilsētā, kamēr tiksiet tērpti spēkā no augšienes”. Tieši šo spēku saņēmām Iestiprināšanas sakramentā. Tātad tiem, kuri pilda audzināšanas uzdevumu, būtu jārūpējas, lai to audzēkņi tiktu iestiprināti, jo ar Iestiprināšanu ir saistīta liela žēlastība. Nāves gadījumā iestiprinātajam būs lielāks gods nekā neiestiprinātajam, jo viņam būs papildus žēlastība.

132. Trešais sakraments ir Euharistija. Pašreizējā dzīvē cilvēkam ir vajadzīga barība, lai dzīvotu un augtu. Tāpat, garīgā dzīvē, kad cilvēks pietiekoši izaug, nepieciešama ir garīgā barība, un tā ir Kristus Miesa. Tāpēc sv. Jāņa Evaņģēlijā (6,54) lasām: “Ja Jūs Cilvēka Dēla miesu neēdīsiet, un Viņa asinis nedzersiet, tad jūsos nebūs dzīvības”. Saskaņā ar Baznīcas lēmumu, katram kristietim [katolim] vismaz vienu reizi gadā vajadzētu pieņemt Kristus Miesu [tas nozīmē iet pie Komūnijas]. Protams cienīgi un ar skaidru sirdi, jo Pirmajā vēstulē korintiešiem (11,27) lasām: “Kas necienīgi šo maizi ēdīs vai dzers tā Kunga biķeri” – tas nozīmē, ar nāvīga grēka, kurā dotais cilvēks neatzinās grēksūdzē vai no kura netaisās atteikties, izdarīšanas apziņu – “tas noziegsies pret tā Kunga miesu un asinīm”.

133. Ceturtais sakraments ir Grēksūdze. Katram dzīvē var gadīties saslimt. Ja kāds nepadosies ārstēšanai, tad viņš sevi apdraud ar nāvi. Garīgā dzīvē arī var saslimt, un tas ir grēks. Tātad ir vajadzīgas zāles, un tas ir Grēksūdzes sakraments. Psalmā (103[102],3) lasām: “Viņš piedod visas tavas vainas un dziedina visas tavas vājības”. Grēksūdzes sakramentam ir trīs sastāvdaļas: nožēla par grēkiem jeb skumjas par padarītiem grēkiem, kas saistītas ar apņemšanos laboties, pilna atzīšanas grēkos, kā arī gandarīšana caur labo darbu izpildīšanu.

134. Piektais sakraments ir Slimnieku svaidīšana. Dzīvē pastāv daudz šķēršļu, kas apgrūtina pilnīgu atbrīvošanos no grēkiem. Sakarā ar to, ka neviens nevar ieiet mūžīgajā dzīvē, ja nebūs pilnīgi šķīstīts, tad ir vajadzīgs speciāls sakraments, kam mērķis ir atbrīvot no grēkiem, atgūt veselību vai sagatavot laimīgai nāvei. Un tieši tas ir Slimnieku svaidīšana. Ne vienmēr tas dod miesas veselību, jo reizēm nāve ir dvēselei vērtīgāka nekā veselība. Sv. Jēkaba vēstulē (5,14-15) lasām: “Ja jūsu vidū kāds ir nevesels, tad lai viņš aicina Baznīcas priesterus un lai tie par viņu aizlūdz, svaidīdami viņu ar eļļām Kunga vārdā. Ticīga lūgšana slimnieku glābs, un Kungs viņu piecels; un, ja viņš ir grēkojis, tad viņam grēki tiks piedoti”.

135. Šie pieci sakramenti, par kuriem runājām, aptver visu dzīvi kopumā, palīdzot tās pilnveidošanai. Tomēr ir vajadzīgi sakramentu sniedzēji, lai tie tos izpildītu. Tam kalpo Priesterības [Ordinācijas] sakraments. Nav būtiska priesteru personīgā dzīve, jo viņi reizēm var padoties cilvēciskiem vājumiem. Sakramenti savu iedarbīgumu smeļ no Kristus spēka, bet priesteru mērķis ir būt par Kristus rīkiem. Pirmajā vēstulē korintiešiem (4,1) lasām: “Lai katrs cilvēks mūs atzīst par Kristus kalpiem un Dieva noslēpumu pārvaldniekiem”. Un tas ir sestais sakraments.

136. Beidzot, septītais sakraments ir Laulība. Šeit arī, ja vien laulātie ievēros sev attiecīgu šķīstību, tad sasniegs pestīšanu. Viņi var izsargāties no nāvīga grēka. Daudzkārt gadās, ka tie krīt ikdienišķos grēkos, kad viņu kaisle vēl ir ar laulību saistīto labumu mērogā. Tomēr, kad viņi pārkāpj robežas, tad ir vainīgi nāvīgā grēkā.

137. Caur šiem septiņiem sakramentiem sasniedzam grēku atlaišanu, un tāpēc uzreiz tālāk ir teikts: “Ticu uz grēku piedošanu”. Varu atlaist grēkus apustuļi saņēma no Kristus. Turpmāk to saņēma Baznīcas priesteri, kuriem ir vara “saistīt un atraisīt”. Tātad Baznīcai ir pilna vara atlaist grēkus, proti, ievērojot hierarhiju – sākot no pāvesta.

138. Tomēr jāzina, ka mēs baudām ne tikai Kristus ciešanu augļus, bet arī Viņa dzīves nopelnus, kā arī visus labumus, kādus īstenoja svētie, ja vien pastāvām mīlestībā, jo veidojam vienu veselumu. Psalmā (119[118],63) lasām: “Es esmu visiem Taviem bijātājiem draugs”. No tā izriet, ka tas, kurš pastāv mīlestībā, ir visa labuma, kas notiek visā pasaulē, līdzdalībnieks. Tomēr primāri tie, priekš kuriem šis labums tiek īstenots. Un tā viens var gandarīt par otru. Tā, piemēram, notiek ordeņos, kuri pieņem cilvēkus ordeņu garīgajos nopelnos.

139. Tātad šī labumu kopiena mums dod divas vērtības: no vienas puses, mums tiek piešķirti Kristus nopelni, no otras – tas, ko dara viens, kalpo arī citam. Tāpēc arī ekskomunicētie (tas ir tie, kas caur nāvīga grēka izdarīšanu izslēguši paši sevi vai oficiāli izslēgti no Baznīcas), sakarā ar to, ka tie ir ārpus Baznīcas, zaudē savu dalību visos šajos labumos, kas nozīmē tiem lielāku zaudējumu nekā zaudēt jebkādas materiālas lietas. Šeit rodas vēl viena bīstamība, jo, ja šādi [garīgie] labumi traucē sātanam mēģinājumos mūs kārdināt grēkam, tad, ja kādam nebūs šie labumi, tad sātans varēs viņu viegli uzvarēt. Ar to tiek skaidrots, ka, ja Baznīcas pastāvēšanas pirmajos gadsimtos kāds bija ekskomunicēts, tad ātri arī tika sātana fiziski apsēsts.

© OJOP; web © DETA 2021