VIII artikuls

ES TICU UZ SVĒTO GARU

99. Kā jau bija teikts, Dieva Vārds ir Dieva Dēls līdzīgi kā cilvēka vārds ir viņa doma. Dažreiz šis cilvēka vārds ir miris, tas nozīmē – cilvēks domā par to, ko viņam vajadzētu darīt, tomēr viņam trūkst gribas rīkoties. Tieši tā notiek tad, kad kāds tic, bet no tā neizriet darbi. Par šādu ticību sakām, ka tā ir mirusi, kā par to raksta sv. Jēkabs savā vēstulē. Toties Dieva Vārds ir dzīvs, ko apliecina Vēstule ebrejiem (4,12). No tā izriet, ka Dievā jābūt gribai un mīlestībai. Sakarā ar to sv. Augustīns darbā Par Trīsvienību raksta: “Vārds, kuru vēlamies tālāk nodot ar mīlestību, ir izzināšana [pazīšana]. Tātad, ja Dieva Vārds ir Dieva Dēls, tad Dieva Mīlestība ir Svētais Gars. No tā izriet, ka cilvēkam ir Svētais Gars, kad viņš mīl Dievu”. Par to lasām Vēstulē romiešiem (5,5): “Dieva mīlestība ir ielieta mūsu sirdīs ar Svēto Garu, kas mums ir dots”.

100. Tomēr bija tādi cilvēki, kas, nepareizi domājot par Svēto Garu, sprieda, ka Viņš bija radība, ka bija mazāks pār Tēvu un Dēlu un ka Viņš kalpoja Dievam kā kalps un sūtnis. Lai novērstu šāda veida maldus svētie tēvi Mises Ticības apliecinājumā pielika piecus teikumus.

101. Pirmais ir tāds, ka, kaut gan pastāv citi gari, tas ir, eņģeļi, tomēr tie ir tikai Dieva sūtņi, kā par to lasām Vēstulē ebrejiem (1,14): “Vai tie visi nav kalpotāji gari, kas sūtīti kalpošanai?” Toties Svētais Gars ir Kungs, kā saka sv. Jāņa Evaņģēlijs (4,24): “Dievs ir Gars”. Arī Otrajā vēstulē korintiešiem (3,17): “Kungs ir Gars”. No tā arī izriet, ka “kur ir Kunga Gars, tur ir brīvība” (2Kor 3,17). Un tā ir, jo Svētais Gars virza mūsu mīlestību uz Dievu, bet novērš no pasaules. Tāpēc sakām: “Es ticu uz Svēto Garu, Kungu”.

102. Otrais tēvu teikums ir, ka dvēseles dzīve balstās vienotībā ar Dievu, jo Dievs ir dvēseles dzīvība kā dvēsele ir miesas dzīvība. Toties Tas, kurš mūs vieno ar Dievu, ir Svētais Gars. Vieno caur mīlestību, jo Viņš ir Dieva Mīlestība, un tāpēc sakām, ka “atdzīvina”. Tā lasām sv. Jāņa Evaņģēlijā (6,33): “Gars dod dzīvību”. Tāpēc Ticības apliecinājumā sakām: “Kungu un Atdzīvinātāju”.

103. Trešais tēvu teikums ir, ka Svētajam Garam ir tāda pati daba kā Tēvam un Dēlam, jo kā Dēls ir Tēva Vārds, tā Svētais Gars ir Tēva un Dēla Mīlestība un tāpēc arī no Viņiem Abiem iziet. Un kā Dieva Vārdam ir tā pati daba kā Tēvam, tā arī Mīlestībai ir tā pati daba ar Tēvu un Dēlu. Tāpēc sakām: “Kas no Tēva un Dēla iziet”. No tā arī izriet, ka Viņš nevar būt radība.

104. Ceturtais teikums ir, ka Viņam pienākas tāds pats kults kā Tēvam un Dēlam. Sv. Jāņa Evaņģēlijā (4,23) lasām: “Īstie godinātāji Tēvu pielūgs Garā un patiesībā”. Toties sv. Mateja Evaņģēlijā (28,19): “Māciet visas tautas, kristīdami tās Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā”. Tāpēc arī sakām: “Kas ar Tēvu un Dēlu tiek [vien]līdzīgi pielūgts un slavēts”.

105. Un beidzot, piektajā teikumā vajadzēja parādīt Svētā Gara vienlīdzību (vienādību) ar Dievu, saskaņā ar to, ka caur Garu Dieva vārdā runāja pravieši. Sv. Pētera Otrajā vēstulē (1,21) lasām: “Svētā Gara vadīti, runāja no Dieva svētie cilvēki”. Līdzīgi Pravieša Isaja grāmatā (48,16): “Kungs mani sūtīja ar savu Garu”. Tāpēc Ticības apliecinājumā ir: “Kas ir runājis caur praviešiem”.

106. Tādā veidā tika novērstas divas maldu mācības. Viena – manihejiešu, kuri runāja, ka Vecā Derība nav no Dieva, kas ir nepatiesība, jo Svētais Gars “ir runājis caur praviešiem”. Otra – Priscilas un Montana, kuri runāja, ka pravieši nerunāja Svētā Gara vārdā, bet kā neprātīgi.

107. Pateicoties Svētajam Garam mēs saņemam daudz garīgu labumu. Pirmkārt, Svētais Gars atbrīvo mūs no grēkiem. Iemesls tam ir tāds, ka ir jālabo tas, ko Viņš ir radījis. Cilvēka dvēsele tika radīta līdzdarbojoties Svētajam Garam, caur kuru Dievs visu darīja. Jo Dievs ir visa iemesls kā Tāds, kurš mīl sevis paša labumu. Gudrības grāmatā (11,24) lasām: “Jo Tu mīli visu, kas pastāv”. Dionizijs grāmatā Par Dievišķiem vārdiem saka: “Dieva mīlestība nevar pastāvēt neko neradot”. Tātad bija nepieciešami, lai ar grēku ievainotās cilvēku sirdis tiktu dziedinātas caur Svēto Garu, kā to lasām Psalmā: “Tu izsūti savu Garu, un viņi tiek radīti, un Tu atjauno zemes vaigu” (104[103],30). Tas nav dīvaini, ka Svētais Gars ir tas, kurš atjauno, jo visi grēki tiek piedoti, pateicoties mīlestībai. Sv. Lūkasa Evaņģēlijā (7,47) lasām: “Viņas daudzie grēki ir atlaisti, jo viņa daudz ir mīlējusi”. Līdzīgi ir Sakāmvārdu grāmatā (10,12): “Mīlestība paslēpj jebkādu kļūdu”. Tāpat sv. Pētera Pirmajā vēstulē (4,8): “Mīlestība aizsedz daudzus grēkus”.

108. Otrkārt, Svētais Gars apgaismo prātu, jo visu, ko izzinām, izzinām pateicoties Svētajam Garam. Sv. Jāņa Evaņģēlijā (14,23) lasām: “Iepriecinātājs, Svētais Gars, ko Tēvs atsūtīs manā vārdā, jums iemācīs visu un atgādinās jums visu, ko Es jums sacīju”. Līdzīgi sv. Jāņa Pirmajā vēstulē: “Viņa svaidījums māca jums visu” (2,27).

109. Treškārt, Svētais Gars mums palīdz un it kā piespiež ievērot baušļus. Neviens nebūs spējīgs ievērot baušļus, ja nemīlēs Dievu. Tāpēc Kungs Jēzus sv. Jāņa Evaņģēlijā (14,23) saka: “Ja kāds mani mīl, tas ievēros manus baušļus”. Un tieši neviens cits kā vien Svētais Gars dod mums spēju mīlēt un mīlestībai uzmundrina. Pravieša Ezehiēla grāmatā (36,26-27) lasām: “Es došu jums jaunu sirdi un jūsos iedvesīšu jaunu garu. Un es izņemšu akmens sirdi no jūsu krūtīm un došu jums miesas sirdi, un iedvesīšu jūsos manu Garu, lai jūs dzīvotu pēc maniem baušļiem un lai sargātu un pildītu manus likumus”.

110. Ceturtkārt, Svētais Gars stiprina mūsos cerību uz mūžīgo dzīvi; ir it kā tās garants. Vēstulē efeziešiem (1,13-14) lasām: “Jūs tikāt apzīmogoti ar apsolīto Svēto Garu. Viņš ir mūsu mantojuma galvojums”. Ir galvojums, jo mūžīgā dzīve pienākas cilvēkam tikai tāpēc, ka viņš ir Dieva bērns, bet tas ir, pateicoties līdzībai Kristum. Toties šī līdzība nāk no tā, ka mums ir Kristus gars, bet tas ir tieši Svētais Gars. Tāpēc Vēstulē romiešiem (8,15-16) lasām: “Jūs esat saņēmuši nevis verdzības garu, lai atkal baidītos, bet gan Garu, kas dara par bērniem un kurā mēs saucam ”Abba, Tēvs!”. Jo pats Gars sniedz liecību kopā ar mūsu garu, ka mēs esam Dieva bērni”. Līdzīgi lasām Vēstulē galatiešiem (4,6): “Kā liecību par to, ka jūs esat dēli, Dievs jūsu sirdīs sūtīja sava Dēla Garu, kas saka: “Abba, Tēvs!””.

111.Piektkārt, Svētais Gars ir mūsu padomdevējs, pamācot mums, kāda ir Dieva griba. Atklāsmes grāmatā (1,7) lasām: “Kam ir ausis, lai klausās, ko saka Gars Baznīcām”. Līdzīgi pie pravieša Isaja (50,4): “Es Viņam klausīšu kā Skolotājam”.

© OJOP; web © DETA 2021