I artikuls

ES TICU UZ VIENU DIEVU, VISVARENO TĒVU, DEBESU UN ZEMES RADĪTĀJU

10. Pirmais ticības priekšmets ir tas, ka Dievs ir viens. Tātad pajautāsim vispirms, ko nozīmē jēdziens “Dievs”? Tas apzīmē kādu, kurš valda, vada visas lietas. Tātad Dieva eksistencei tic tas, kurš pasaulē ierauga kārtību un cēlonību. Toties netic tas, kurš visu notikušo piedēvē nejaušībai. Bet vai var atrast tik negudru cilvēku, kurš neticētu, ka lietas, no kuram sastāv daba, ir kāda vadītas, ka tās ir kāda rūpju priekšmets, ka tās ir savstarpēji sakārtotas, jo taču tās ir pakļautas sakārtotības principam un laika likumiem? Mēs taču redzam, ka saulei, mēnesim un zvaigznēm, visam, kas pieder pie dabas pasaules, ir sava noteikta kārtība, kas nebūtu iespējama, ja te valdītu tikai nejaušība. Tātad, ja atrastos kāds, kurš neticētu, ka Dievs eksistē, tad tas būtu negudrs. Tieši tā mēs lasām Psalmā: “Neprātīgais saka savā sirdī: „Dieva nav!”” (14[13],1)

11. Kaut gan daži tic, ka Dievs vada šo pasauli, tomēr viņi nedomā, ka Viņš iejauktos cilvēku darbos. Savā spriedumā viņi balstās uz to, ka šajā pasaulē ir daudz labo cilvēku, kuri cieš, un ļauno cilvēku, kuriem labi klājas. Pēc viņu domām, tas liecina par to, ka nav Dieva Apredzības. Tiem var piedēvēt vārdus no Ījaba grāmatas (22,13-14): “Ko gan Dievs zina? Vai Viņš caur tumšiem mākoņiem spēj tiesāt? Viņam taču skatu aizsedz padebeši, Viņš neko nevar redzēt, un Viņš kustas vienīgi šurpu turpu pa debesu izplatījumu”. Tā domāt tomēr ir liels neprāts. Jo tas ir tā, it kā kāds, kuram nav izpratnes par ārstēšanu, redzot, ka ārsts vienam pacientam dod ūdeni, bet otram vīnu, kā to prasa medicīniskās zināšanas, spriestu, ka tas notiek nejaušības pēc.

12. Līdzīgi ir attiecībā uz Dievu. Dievs pilnībā zina, kas kādam ir vajadzīgs, un tieši tāpēc vienam, kaut gan viņš ir labs, sūta ciešanas, bet citu, neskatoties uz to, ka viņš ir ļauns, apdāvina ar veiksmi. Tomēr, ja kāds uzskatītu, ka tas ir nejaušības pēc, tad tādu cilvēku jāuzskata par negudru, jo viņš neņem vērā Dieva darbības motīvus. Saistībā ar to lasām Ījaba grāmatā (11,16): “Viņš tev atklātu gudrības un atziņu apslēptos dziļumus, cik vispusīgi tie ir īstu zināšanu ziņā”. Tātad stipri jātic, ka Dievs valda un vada ne tikai materiālos priekšmetus, bet arī cilvēku darbus. Lasām Psalmā: “Viņi saka: Kungs to neredz, un Jēkaba Dievs to nemana. Lieciet to vērā, jūs bezprātīgā tauta un jūs nelgas; kad beidzot jūs paliksiet gudri? Kas ausi ir dēstījis, vai tas nedzird? Kas aci ir veidojis, vai tas neredz? Kungs zina cilvēku domas” (94[93],7-9.11). Tātad, ja Dievs visu redz, pat domas un apslēptas vēlmes, tad vajag, lai cilvēki savās domās un darbos rīkotos labi, ņemot vērā vārdus no Vēstules ebrejiem (4,13): “Viss ir atsegts un atklāts Tā acu priekšā”.

13. Šis Dievs, kurš pār visu valda un to vada, ir vienīgais Dievs. Mūsu cilvēciskās lietās redzam, ka sakārtotība ir tur, kur daudzas lietas ir pakārtotas vienai. Tur, kur daudzi valda, tur padoto starpā valda šķelšanās. Tātad, ja Dieva valdīšana ir pārāka par cilvēcisko, tad ir skaidrs, ka nevar būt daudzi dievi, bet tikai viens Dievs.

14. Var sniegt četrus iemeslus, kāpēc cilvēki veido sev dažādus dievus. Vispirms tā ir cilvēka prāta ierobežotība. Cilvēki, kuriem ir vāji attīstīts prāts, nespēj pacelties pāri materiālajai pasaulei un tāpēc materiālajiem priekšmetiem, kuriem piemīt pilnīgums, piedēvē valdošo lomu pār šo pasauli, īpaši debesu ķermeņiem: saulei, mēnesim, zvaigznēm, atdodot tiem dievišķo godu. Līdzīgi uzvedas cilvēks, kurš atnākot karaliskā galmā, uzskata par karali pirmo sastapto kalpu tāpēc vien, ka tas ir skaisti apģērbts vai tam ir kāds amats. Šeit nāk atmiņā vārdi no Gudrības grāmatas (13,2): “Vai uguni vai vēju, vai pūstošo gaisu, vai zvaigžņu lokus, vai satrakotu ūdeni, vai debesu spīdekļus ir atzinuši par dieviem”. Var arī pieminēt vārdus no Pravieša Isaja grāmatas (51,6): “Paceliet savas acis uz debesīm augšā un skatieties lejup uz zemi! Jo debesis izkūpēs kā dūmi, un zeme sadils un sabirzīs kā drēbe, un tās iedzīvotāji nobeigsies kā odi”.

15. Otrais iemesls ir vēlme izpatikt cilvēkiem. Jo daži, vēloties sev valdnieku labvēlību, izrādīja tiem tik lielu paklausību un padevību, it kā tie būtu dievi. Vienus dievināja pēc nāves, bet citus vēl dzīviem esot. Judītes grāmatā lasām (6,2): “Kas vēl ir dievs, izņemot Nabuhodonozoru?”

16. Trešais iemesls ir miesīga pieķeršanās saviem bērniem un radiem. Daži cilvēki lielas mīlestības pēc pret saviem tuviniekiem, pēc viņu nāves lika tiem pieminekļus, un vēlāk tie pieminekļi tika dievināti, kā par to lasām Gudrības grāmatā (14,21): “Nelaimei vai patvaldnieka varai vergodami, ļaudis vārdu, kurā nevar dalīties ar citiem, deva koka gabalam vai akmenim”.

17. Ceturtais iemesls var būt sātans. Jau pašā sākumā viņš taču vēlējas būt kā Dievs. Lūk, viņa vārdi Pravieša Isaja grāmatā (14,13-14): “Es kāpšu debesīs un uzcelšu savu troni augstu pār Dieva zvaigznēm (..) Es uzkāpšu augstumos, es būšu kā pats Visaugstākais”. No šī nodoma viņš nekad nav atteicies, un tāpēc viņa lielāka vēlme ir, lai cilvēki viņu godina un saliek viņam upurus. Sātanam nepietiek ar upurī salikto suni vai kaķi. Viņš grib, lai viņam atdotu dievišķo godu. Viņš to izpauda kārdināšanas laikā, sakot Kristum: “To visu es tev atdošu, ja tu, zemē mezdamies, mani pielūgsi” (Mt 4,9). Šādu godināšanu prasīja arī noslēpumaini gari no tiem, kuri tos piesauca. Sakarā ar to lasām Psalmā: “Visi tautu dievi taču ir elki” (96[95],5). Bet Pirmajā vēstulē korintiešiem (10,20) lasām: “To, ko pagāni upurē, viņi upurē ļaunajiem gariem, bet ne Dievam”.

18. Kaut gan tās ir šausmīgas lietas, tomēr diemžēl daudz ir to, kas pakļaujas šiem četriem iemesliem. Tie, pat ja ne ar vārdiem vai domām, tad ar savu uzvedību liecina, ka tic daudziem dieviem. Tie ir tie, kuri domā, ka debesu ķermeņiem var būt ietekme uz cilvēka gribu, un tāpēc tie pakļauj savu rīcību laika sistēmām. Tie debesu ķermeņus uzskata par dieviem, kuriem ir vara pār citiem ķermeņiem. Tāpēc arī tie sastāda horoskopus. Tomēr Pravieša Jeremija grāmatā (10,2-3) lasām: “Neļaujiet sevi iebiedēt debess zīmēm, no kā tautas bīstas. Jo citu tautu elku dievu iestādījumi un svinīga kalpošana tiem ir tikai tukši nieki”. Savus dievus veido arī tie, kas vairāk paklausa zemes valdniekiem nekā Dievam vai arī paklausa tajā, ko nevajadzētu. Tomēr Apustuļu darbos lasām (5,29): “Dievam jāklausa vairāk nekā cilvēkiem”. Savu ticību vairākiem dieviem apstiprina arī tie, kuri vairāk nekā Dievu mīl savus bērnus vai radiniekus – vai arī ēdienus. Par šiem pēdējiem saka Apustulis Vēstulē filipiešiem (3,19): “Viņu dievs ir vēders”. Beidzot, visi, kuri nodarbojas ar zīlēšanu un vārdošanu. Tie sātanus uzskata par dieviem, jo taču no tiem prasa to, kas atkarīgs vienīgi no Dieva, tas ir, atklāt to, kas pēc dabas ir noslēpums, vai arī atklāt nākamās lietas. Tātad pamatpatiesība, kurai mums jātic, ir tā, ka Dievs ir tikai viens.

19. Kā jau teicām, ticības pamatpatiesība ir patiesība par to, ka Dievs ir viens. Toties nākamā ir tā, ka Viņš ir debesu un zemes, redzamo un neredzamo lietu Radītājs. Pagaidām atstāsim smalkas izšķirības un izmantosim samērā vienkāršu piemēru. Ja kāds ienāks kādā mājā un izjutīs siltumu, tad zina, ka ejot tur, kur ir vissiltāk, nonāks līdz pašam siltuma avotam, pat ja to neredzēs. Tāpat ir ar cilvēku, kurš skatās uz šīs pasaules lietām. Viņš redz, ka šīs lietas var sakārtot, pēc to skaistuma un pilnīguma, bet – jo kāda lieta ir tuvāka Dievam, jo skaistāka un pilnīgāka tā ir. Tātad debesu ķermeņi ir skaistāki un cēlāki, nekā tie, kas ir saistīti ar zemi; tas pats attiecas uz neredzamām un redzamām lietām. Mēs ticam, ka tās visas nāk no Dieva un ka Viņš tām dod pastāvīgumu un pilnīgumu. Gudrības grāmatā (13,1-4) lasām: “Tukši pēc dabas ir visi tie cilvēki, kuri nepazīst Dievu un no redzamajiem labumiem nav spējuši iepazīt to, kurš ir, nedz, lūkodamies uz darbiem, iepazīt Meistaru. (..) Ja to spēks un darbība viņos izsauca apbrīnu viņiem, no tā bija jāsaprot, cik gan varenāks par tiem ir Tas, kurš tos veidojis”. Tātad mums vajadzētu būt skaidram, ka viss, kas ir pasaulē, ir Dieva radīts.

20. Tomēr šeit jāizvairās no trīs kļūdām. Vispirms no maniheješu kļūdas, kuri saka, ka viss, kas ir radīts, nāk no sātana, bet Dievam jāpiedēvē tikai neredzamo lietu radīšanu. Par pamatu viņu maldīgajam uzskatam ir doma, ka, ja Dievs ir augstākais labums, kas, protams, ir patiesība, tad arī Dieva radībai jābūt labai. Tomēr viņi, nemākot atšķirt, kas ir labs un kas ir ļauns, atzīst par ļaunām pēc dabas šīs lietas, kuras ir ļaunas tikai kaut kādā mērā. Tātad, viņuprāt, ļauna ir uguns, jo dedzina, ūdens, jo tajā var noslīkt utt. Un tāpēc, ka neviena no lietām, kas pakļauta izzināšanai ar maņām, nav pilnīgi laba, bet vienmēr ietver sevī kaut kādu ļaunumu un trūkumu, viņi spriež, ka visu redzamo lietu radītājs nav Dievs, bet sātans. Sv. Augustīns pret viņiem sniedz šādu argumentu. Ja kāds ienāktu amatnieka darbnīcā un nejauši savainotos ar asu darbarīku, tad viņš būtu negudrs, ja sāktu spriest, ka šis amatnieks ir ļauns, jo taču viņam ir tādi darbarīki, kādi viņam ir vajadzīgi. Līdzīgi nav jēgas runāt, ka materiālas radības ir ļaunas, jo tās reizēm var nest zaudējumus. Vienam tās var nest zaudējumu, bet otram var būt lietderīgas. Šāda [manihejiešu] nostāja ir pretrunā ar Baznīcas ticību, un tāpēc atbilde uz šo nostāju ir vārdi: “Visu redzamo un neredzamo lietu”; “Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi” (Rad 1,1); “Viss ir radies caur Viņu” (Jņ 1,3).

21. Cita kļūda ir spriedums, ka pasaule pastāv no mūžiem. Šo ideju piemin sv. Pēteris Otrajā vēstulē (3,4): “No tā laika, kad tēvi nomira, viss paliek tā, kā bija no radīšanas sākuma”. Šī sprieduma avots ir nepareizs priekšstats par pasaules sākumu. Rabbi Mozus sakarā ar to, piemin šādu salīdzinājumu. Iedomāsimies bērnu, kurš uzreiz pēc piedzimšanas atrastos vientuļā salā, kurš nekad nav redzējis sievietes grūtniecības stāvokļi un nezina, kā dzimst cilvēks. Ja viņam pēc tam, kad viņš jau būs pieaudzis, kāds pastāstītu par ieņemšanu, par augšanu mātes klēpī, par piedzimšanu, tad viņš nekad tam nenoticētu, jo īpaši tam, ka cilvēks var būt nests mātes vēderā. Līdzīgi ir ar tiem, kuri, redzot pasauli tādu, kāda tā pašreiz ir, spriež, ka ir neiespējami, ka tai varētu būt sākums. Tas ir arī pretrunā ar Baznīcas ticību, un tāpēc sakām: “Debesu un zemes Radītāju”. Jo, ja kaut kas tika radīts, tas nozīmē, ka tas nepastāvēja vienmēr, kā tas ir teikts Psalmā: “Viņš pavēlēja, un tie tika radīti” (148,5).

22. Lūk, trešā kļūda: spriedums, ka Dievs izveidoja pasauli no iepriekš pastāvošas matērijas. Šīs kļūdas avots ir Dieva spēka mērīšana pēc cilvēku spējām. Tā kā cilvēkiem kaut kā veidošanai ir vajadzīga matērija, tad viņi spriež, ka tas attiecas arī uz Dievu. Tomēr tā nav patiesība, jo cilvēkam ir vajadzīgs kāds materiāls, jo viņš darbojas ierobežotā laikā. Cilvēks noteiktu formu var izdabūt no noteiktas matērijas. Toties Dievs ir universāls cēlonis: Viņš rada ne tikai formu, bet arī matēriju, jeb visu rada no nekā. Un tieši šīs kļūdas atspēkošanai ir teikts: “Debesu un zemes Radītāju”. Jo “radīt” un “darīt” atšķiras ar to, ka pirmais ir darīt kaut ko no nekā, bet otrs – darīt kaut ko no kaut kā. Tātad, ja Dievs spēj darīt kaut ko no nekā, tad ticam, ka Viņš var arī atgriezt pastāvēšanai to, kas pārtrauca eksistēt, var aklajam atgriezt redzi, var uzmodināt mirušo un darīt citus šāda veida brīnumainus darbus, kā tas ir teikts Gudrības grāmatā (12,18): “Tu spēj izdarīt, kad vien ko gribi”.

23. Pārdomas par to visu nes cilvēkam pieckārtīgu labumu. Vispirms tās ļauj mums pazīt Dieva majestāti. Jo Radītājs ir pārāks pār visu, ko radīja. Ja Dievs ir visu lietu autors, tad no tā izriet, ka ir pār visām tām lielāks. Tāpēc Gudrības grāmata (13,3-4) saka: “Ja jau, to skaistuma aizgrābti, viņi tos uzskatīja par dieviem, viņiem bija jāzina, cik gan labāks par tiem ir viņu Valdnieks: tādēļ ka tos ir radījis skaistuma Sākums un Avots. Un, ja to spēks un darbība viņos izsauca apbrīnu viņiem, no tā bija jāsaprot, cik varenāks par tiem ir Tas, kurš tos veidojis”. No tā izriet, ka viss, ko iespējams apjēgt, apdomāt, vienmēr būs mazāks par Dievu, kā to lasām Ījaba grāmatā (36,26): “Dievs ir pārmērīgi dižens mūsu atziņai”.

24. Tālāk, tas izraisa mūsos pateicības sajūtas. Jo, ja Dievs ir visu lietu Radītājs, tad no tā izriet, ka to, kas mēs esam un kas mums ir, mēs saņēmām no Dieva. Lasām Pirmajā vēstulē korintiešiem (4,7): “Kas tev ir, ko tu nebūtu saņēmis?” Bet Psalmā: “Kungam pieder zeme un viss, kas zemes virsū” (24[23],1). Tātad vajag, lai mēs pateiktos Dievam, kā par to lasām Psalmā: “Kā es pateikšos Kungam par visu, ko Viņš man ir devis?” (116[114-115],12)

25. Treškārt, tās mūs dara pacietīgus grūtībās. Jo, kaut gan visa radība nāk no Dieva un, pateicoties tam, saskaņā ar savu dabu, ir kaut kas labs, tomēr, ja tā kaut kādā veidā mums kaitē un tai ir soda raksturs, tad sods jāpieņem kā tāds, kas nāk no Dieva. Protams, tas neattiecas uz vainu, kura pati par sevi ir ļaunums: jo nekāds ļaunums nevar nākt no Dieva, izņemot tādu, kas ved uz labo. Tātad, ja katrs sods, kuru cilvēks izcieš, ir no Dieva, tad sods pacietīgi ir jāpanes. Jo sodi šķīstī no grēkiem, vainīgos padara pazemīgus, bet labos māca mīlēt Dievu. Ījaba grāmatā (2,10) lasām: “Ja mēs esam no Dieva labu saņēmuši, kā tad lai mēs arī nesaņemam ļaunu?”

26. Ceturtkārt, tās māca mūs pareizi izmantot radītās lietas. Jo mums jāizmanto radība, ņemot vērā mērķi, ar kādu Dievs to aicināja pastāvēšanai. Bet šis mērķis ir dubults. Vispirms – Dieva gods, jo Viņš visu radīja sev: “Kungs visu dara ar noteiktu nolūku”, kā to lasām Sakāmvārdu grāmatā (16,4); tad arī mūsu labumam: “Dievs ir piešķīris tās visām tautām zem visas debess”, kā lasām Atkārtotā likuma grāmatā (4,19). Tātad, mums jāizmanto lietas Dieva godam tā, lai mēs varētu patikt Dievam, un mūsu labumam, tas nozīmē – bez grēka. Ar to ir saistīti vārdi no Hroniku pirmās grāmatas (29,14): “Viss ir no Tevis, un no Tavas rokas mēs Tev dodam”. Tātad, visu, kas tev ir – zināšanas, gudrību, skaistumu utt. – visu ir jāattiecina uz Dievu un Viņam jālieto.

27. Piektkārt, tas mums ļauj apzināties mūsu cieņu. Dievs visu izdarīja mūsu dēļ, kā par to lasām Psalmā: “Zem Viņa kājām tu esi nolicis visu” (8,7). Turklāt radības vidū, izņemot eņģeļus, tieši cilvēks ir visvairāk līdzīgs Dievam, kā par to lasām Radīšanas grāmatā (1,26): “Izveidosim cilvēku pēc mūsu attēla un līdzības”. Dievs to neteica, domājot par debesīm vai zvaigznēm, bet tieši par cilvēku. Protams, tas neattiecas uz miesu, bet dvēseli, kurai pieder brīva griba un nemirstība, un tieši tas padara cilvēku par visvairāk līdzīgu Dievam visu radību vidū. Tātad, vajag, lai mēs uz cilvēku skatītos kā uz radību, kura, izņemot eņģeļus, ir nostādīta visaugstākā cieņā, un lai mēs šo cieņu nemazinātu caur grēkiem un nesakārtoto materiālo lietu iekāri, jo tās ieņem zemāku vietu nekā mēs un ir paredzēta mūsu labumam, bet mūs pašus mums ir jāredz tādus, kādus mūs ir radījis Dievs. Bet Dievs radīja cilvēku, lai tas vadītu visu, kas ir virs zemes, bet pats būtu pakļauts tikai Dievam. Tātad mums jāvalda un jāpārvalda pār lietām, bet jābūt padevīgiem un paklausīgiem Dievam, Viņam kalpojot, lai šādā veidā mēs nonāktu līdz līdzdalībai Viņa laimē, lai tas arī kļūtu par mūsu daļu!

© OJOP; web © DETA 2021