II artikuls

UN UZ JĒZU KRISTU, VIŅA VIENDZIMUŠO DĒLU, MŪSU KUNGU

28. Lai būtu par kristieti nepietiek ticēt uz vienu Dievu un uz to, ka Viņš ir debesu un zemes, un visu lietu, Radītājs. Mums ir arī jātic, ka Dievs ir Tēvs, bet Kristus ir Viņa patiess Dēls. Sakarā ar to sv. Pēteris savā Otrajā vēstulē skaidri apliecina, ka tā ir droša patiesība, kuru Pārveidošanas kalnā apstiprināja Dieva Vārds: “Mēs pasludinājām jums mūsu Kunga Jēzus Kristus spēku un atnākšanu, nesekodami izgudrotajām pasakām, bet būdami aculiecinieki Viņa varenībai. Jo Viņš saņēma no Dieva Tēva godu un cildinājumu, kad Viņam atskanēja no augsti cēlās godības šāda balss: Šis ir mans mīļais Dēls, pie kā man labpatikšana, Viņu klausiet! Un šo balsi, kas atskanēja no debesīm, mēs dzirdējām, kad bijām kopā ar Viņu svētajā kalnā” (1,16-18). Arī pats Kristus vairākas vietās sauc Dievu par savu Tēvu, bet sevi par Dieva Dēlu. Tāpēc arī apustuļi un svētie tēvi starp ticības artikuliem ievietoja arī šo – ka Kristus ir Dieva Dēls, sakot: “Un uz Jēzu Kristu, Viņa Dēlu”, tas nozīmē, Dieva.

29. Tomēr daži herētiķi [maldu mācību piekritēji] saprata šos vārdus ačgārni. Fotīns runāja, ka Kristus ir Dieva Dēls tāpat kā svētie, kuri, pateicoties labai dzīvei, it īpaši Dieva gribas pildīšanai, nopelnīja nosaukumu “Dieva dēli” adopcijas ceļā. Viņš arī uzskatīja, ka Kristus neeksistēja pirms Vissvētākās Jaunavas, bet, ka Viņš sāka eksistēt ar ieņemšanas brīdi. Kā viens, tā otrs ir kļūda [domāšanā]: spriedums, ka Kristus nav patiess Dieva Dēls pēc dabas, kā arī tas, ka Viņa eksistēšana iesākas laikā. Jo, saskaņā ar mūsu ticību, Kristus ir dabisks Dieva Dēls un pastāv no mūžiem. Svētie Raksti skaidri to apliecina. Attiecībā uz pirmo kļūdu ir teikts ne tikai tas, ka Viņš ir Dieva Dēls, bet arī tas, ka Viņš ir vienīgais Dēls: “Viendzimušais Dēls, kas ir Tēva klēpī” – lasām sv. Jāņa Evaņģēlijā (1,18). Attiecībā uz otro kļūdu saka tas pats Evaņģēlijs: “Pirms nekā Ābrahams bija, Es esmu” (Jņ 8,58). Bet taču ir skaidrs, ka Ābrahams bija pirms Vissvētākās Jaunavas. Tāpēc arī svētie tēvi attiecībā uz pirmo kļūdu citā Ticības apliecinājumā deva formulējumu: “Viendzimušo Dieva Dēlu”, toties uz otro kļūdu: “Pirms visiem mūžiem no Tēva dzemdinātu”.

30. Sabēlijs, kaut gan atzina, ka Kristus pastāvēja pirms Vissvētākās Jaunavas, tomēr sludināja, ka nav atšķirību starp Tēvu un Dēlu un ka tieši Tēvs iemiesojās, – un tāpēc Tēva persona un Dēla persona ir viens un tas pats. Tas tomēr ir maldīgs spriedums, jo noraida Personu trīsvienību, kas ir pretrunā ar Kristus vārdiem no Jāņa Evaņģēlija (8,16): “Es neesmu viens, bet Es un Tēvs, kas mani sūtījis”. Skaidrs ir, ka neviens sevi pašu nesūta. Tātad Sabēlijs kļūdās, un tāpēc tēvu Ticības apliecinājumā lasām: “Dievu no Dieva, Gaismu no Gaismas”, kas nozīmē, ka mēs ticam uz Dievu Dēlu, kurš ir Dieva Tēva dzemdināts, un uz Dēlu, kurš ir Gaisma no Tēva Gaismas.

31. Ārijs, kaut gan runāja, ka Kristus pastāvēja pirms Vissvētākās Jaunavas un ka cita ir Tēva persona un cita – Dēla persona, tomēr mācīja, ka Viņš [Dēls] tika radīts, tātad nepastāv mūžīgi, bet sāka pastāvēt laikā kā vispilnīgākā no radībām, un ka Viņam nav tāda pati daba kā Dievam Tēvam, tātad Viņš nav īsts Dievs. Tomēr tas arī ir maldīgs spriedums, jo tas ir pretrunā ar Svētajiem Rakstiem. Sv. Jāņa Evaņģēlijā (10,30) lasām: “Es un Tēvs esam viens”. Šie vārdi attiecas uz dabu: kā Tēvs bija vienmēr, tā arī Dēls. Tāpēc, atbildot Ārija teiktajam, svētie tēvi Ticības apliecinājumā ievietoja: “Patiesu Dievu no patiesa Dieva”. Pret Ārija spriesto, ka Kristus nepastāv mūžīgi, bet sāka pastāvēt laikā, Ticības apliecinājums atbild: “Dzemdinātu, ne radītu”. Toties sakarā ar maldīgu spriedumu, ka Dēlam nav viena daba ar Tēvu, tika pielikts: “Kuram ir tā pati daba, kas Tēvam”.

32. Tātad ir skaidrs, kam mums jātic, tas nozīmē: Kristus ir viendzimušais un patiess Dieva Dēls, Viņš vienmēr ir pastāvējis kopā ar Tēvu, cita ir Dēla persona un cita Tēva persona, un ka Dēlam ir tā pati daba, kas Tēvam. Tagad mēs to pieņemam ticībā, toties mūžīgajā dzīvē mēs to redzēsim aplaimojošā vīzijā. Mēs to sakām mūsu iepriecinājumam.

33. Nav šaubu par to, ka dažādām lietām ir dažādi dzemdināšanas veidi. Cita ir dzemdināšana Dievā, bet cita radībā. Tomēr, lai pietuvinātu sev Dieva dzemdināšanas noslēpumu, mēs meklējam kaut kādas analoģijas radībā, kas vistuvākā Dievam. Šādu analoģiju sniedz mums cilvēka dvēsele, jo tās “dzemdināšanas” produkts ir jēdziens. Tas nozīmē, vārds, cilvēciskais vārds. Pēc šī paša principa Dieva Dēls ir Dieva Vārds. Tomēr nevis ārīgi izteikta vārda veidā, bet kā vārds, kas ieņemts iekšēji. Tāpēc Dieva Vārdam ir tā pati daba, kas Dievam, tātad Tas ir vienlīdzīgs Dievam. Sv. Jānis Evaņģēlists, runājot par šo Vārdu, dod atbildi agrāk pieminētajiem kļūdainajiem spriedumiem: pirmkārt Fotīna herēzei, sakot: “Iesākumā bija Vārds”; otrkārt, Sabēlija: “Un Vārds bija pie Dieva”; treškārt, Ārija: “Dievs bija Vārds”.

34. Vārds tomēr ir kaut kas cits Dievā, bet cits mūsos. Mūsos vārds ir akcidentālā veidā, toties Dieva Vārds ir vienlīdzīgs ar Dievu, jo Dievā nevar būt nekas, kas nebūtu Viņa būtība. Dievs nekad nav bez Vārda, jo citādāk Viņš būtu visneprātīgākā būtne. Tāpēc arī Dieva Vārds vienmēr pastāv, kā vienmēr pastāv Dievs.

35. Un līdzīgi kā mākslinieks visā rīkojas saskaņā ar ideju, kas piedzima viņa prātā, bet kura ir viņa vārds, tā arī Dievs visu dara pateicoties savam Vārdam, un Vārds ir Viņa radīšana [jeb radošums]. Tāpēc arī lasām sv. Jāņa Evaņģēlijā (1,3): “No Viņa viss radies”.

36. Tātad, ja Dieva Vārds ir Dieva Dēls un visi Dieva vārdi ir ar Viņu savā veidā radniecībā, tad mums, pirmkārt, labprāt jāklausa Dieva vārdi. Otrkārt, mums tiem jātic, jo, pateicoties tam, Kristus, kas ir Dieva Vārds, varēs mūsos mājot, kā par to lasām Vēstulē efeziešiem (3,17): “Lai jūsu sirdīs caur ticību mājotu Kristus”. Līdzīgi lasām sv. Jāņa Evaņģēlijā (5,38): “Viņa vārds jūsos nav palicējs”. Treškārt, vajag, lai Dieva Vārdu, kas paliek mūsos, mēs nemitīgi pārdomātu, jo citādi tas nenesīs mums labumu, īpaši, kad runa ir par cīņu ar grēkiem, kā par to lasām Psalmā: “Tavus vārdus es glabāju dziļi sirdī, lai nekristu grēkā pret Tevi” (119[118],11). Tas pats ir teikts par taisnīgo vīru, ka viņš: “Kunga likumu apcer dienu un nakti” (Ps 1,2). Bet par Dieva Māti mēs lasām, ka Viņa: “Glabāja visus šos vārdus savā sirdī” (Lk 2,51). Ceturtkārt, vajag, lai cilvēks dalītos ar Dieva vārdu ar citiem, pamācot, sludinot, aizdedzinot ticībai. Vēstulē efeziešiem (4,29) lasām: “No jūsu mutes lai nenāk neviena ļauna runa, bet gan laba”. Līdzīgi Vēstulē kolosiešiem (3,16): “Kristus vārds lai bagātīgi mājo jūsos, pamāciet un pamudiniet viens otru visā gudrībā”. Tāpat Otrajā vēstulē Timotejam (4,2): “Sludini vārdu, uzstājies laikā un nelaikā”. Beidzot, piektkārt, vajag, lai Dieva vārds būtu pildīts, kā to lasām Jēkaba vēstulē (1,22): “Esiet vārda izpildītāji, bet ne tikai klausītāji, paši sevi apmānīdami”.

37. Tieši šīs piecas prasības pēc kārtas īstenoja Vissvētākā [Jaunava] Marija kā Dieva Dzemdētāja. Pirmkārt, sadzirdēja Dieva Vārdu: “Svētais Gars nāks pār Tevi”. Otrkārt, izpauda savu ticību: “Lūk, es esmu Kunga kalpone”. Treškārt, Dieva Vārdu nēsāja savā klēpī. Ceturtkārt, dzemdēja To. Un, piektkārt, baroja Viņu ar savu pienu, par ko dzied Baznīca: “Pašu eņģeļu Karali Jaunava baroja ar pilnu krūti (no debesīm)”.

© OJOP; web © DETA 2021