III artikuls

KAS IR IEŅEMTS NO SVĒTĀ GARA, PIEDZIMIS NO JAUNAVAS MARIJAS

38. Kā jau bija teikts, lai būtu par kristieti, nepietiek ticēt uz Dieva Dēlu; tāpat ir arī nepieciešams pieņemt [atzīt] Viņa iemiesošanos. Tāpēc arī sv. Jānis Evaņģēlists, skaidrojot par Dieva Vārdu daudzas smalkas un grūti saprotamas lietas, pievērš mūsu uzmanību šim noslēpumam, sakot: “Un Vārds ir tapis miesa” (Jņ 1,14). Došu divus piemērus, kas mums šo noslēpumu pietuvinās. Mēs zinām, ka visvairāk līdzīgs Dieva Vārdam ir mūsu cilvēciskais vārds, pirms tas tiek izpausts. Šo vārdu nezina neviens, izņemot to cilvēku, kas to sevī nes. Citi var to uzzināt tikai tad, kad tas tiek izteikts. Tā arī bija ar Dieva Vārdu. To zināja tikai Tēvs. Tomēr, kad šis Vārds tika ietērpts miesā, tad To uzzināja arī cilvēki. Pravieša Baruha grāmatā (3,38) lasām: “[Gudrība] kļuva redzama uz zemes un iemitinājās cilvēku vidū”. Lūk, cits piemērs. Kad vārds tiek izteikts, tad par to uzzinām, pateicoties dzirdei. Toties, lai šis vārds būtu izzināts ar acīm, tam vispirms jābūt uzrakstītam. Tā arī Dieva Vārds kļuva redzams un Tam varēja pieskarties tikai pateicoties tam, ka [Viņš] iemiesojās. Un kā karaļa rakstu saucam par karaļa vārdu, līdzīgi arī šis Cilvēks, kurā vienā Personā savienojās Dieva Vārds, ir Dieva Dēls. Pravieša Isaja grāmatā (8,1) lasām: “Ņem lielu dēli un raksti uz tā ar parastu [jeb cilvēcisku] irbuli”. Sakarā ar to svētie apustuļi uzrakstīja artikulu: “Kas ir ieņemts no Svētā Gara, piedzimis no Jaunavas Marijas”.

39. Attiecībā uz šo formulējumu izcēlās daudzas maldu mācības. Tāpēc arī svētie tēvi Nīkajas koncilā pielika – citā Ticības apliecinājumā – veselu virkni formulējumu, lai atspēkotu šos maldus. Un tā, Origens sprieda, ka Kristus atnāca šajā pasaulē arī dēļ tā, lai atpestītu sātanus, un ka pasaules beigās visi sātani būs pestīti. Bet šāds spriedums ir pretrunā ar Svētajiem Rakstiem, jo Mateja Evaņģēlijā (25,41) lasām: “Ejiet prom no manis jūs, nolādētie, mūžīgajā ugunī, kas ir sagatavota velnam un tā eņģeļiem”. Tāpēc Mises Ticības apliecinājumā lasām: “Kurš mūsu dēļ un mūsu pestīšanas labā ir nācis no debesīm”. [Tātad mūsu, jeb cilvēku, nevis sātanu.]

40. Toties Fotīns, atzīstot patiesību, ka Kristus piedzima no Vissvētākās Jaunavas, tomēr uzskatīja, ka [piedzima] tikai kā vienkāršs cilvēks, kurš tikai vēlāk, pateicoties labai dzīvei un Dieva gribas pildīšanai, nopelnīja, līdzīgi kā citi svētie, kļūšanu par Dieva Dēlu. Tomēr ko citu lasām sv. Jāņa Evaņģēlijā (6,38), kur Kristus saka: “Es esmu nācis no debesīm ne tādēļ, lai izpildītu savu gribu, bet Tā gribu, kas mani sūtījis”. Skaidrs ir, ka Viņš nenonāktu, ja tur vispirms nebūtu, bet nevarētu tur būt, ja būtu tikai cilvēks. Sakarā ar to Ticības apliecinājumā tika pielikts: “Ir nācis no debesīm”.

41. Manes [Manihejs], kaut gan mācīja patiesību, ka Dieva Dēls pastāvēja mūžīgi un ka nonāca no debesīm, tomēr uzskatīja, ka [Dieva Dēlam] nebija īstas miesas, bet tikai šķietama. Tas ir nepatiess spriedums. Nav iespējams, lai Patiesības Mācītājs sludinātu nepatiesību. Tātad, ja Viņš norādīja uz savu miesu kā īsto, tad tādai Viņam bija jābūt. Mēs taču sv. Lūkasa Evaņģēlijā (24,39) lasām: “Taustiet un redziet, jo garam miesas un kaulu nav, kā to redzat man”. Sakarā ar to Ticības apliecinājumā tika pielikts: “Un tapis cilvēks”.

42. Turklāt Ebions, jūds pēc izcelsmes, uzskatīja, ka Kristus piedzima no Marijas, bet dēļ kopdzīves ar vīru un no vīra sēklas. Tā tomēr nav patiesība, jo Eņģelis teica Jāzepam: “Kas viņā [Marijā] dzimis, ir no Svētā Gara” (Mt 1,20). Tātad, lai atspēkotu šos maldus, [Koncila] tēvi pielika: “Caur Svēto Garu”.

43. Valentīns, kaut gan mācīja, ka Kristus bija ieņemts no Svētā Gara, tomēr uzskatīja, ka Kristus miesa bija miesa no debesīm, tas nozīmē, ka Dieva Mātes loma bija tikai tāda, lai šo miesu caurlaistu caur savu klēpi kā caur kanālu. Tas tomēr nevar saskanēt ar patiesību, jo Eņģelis teica Marijai: “Kas no tevis dzims, sauksies Dieva Dēls” (Lk 1,35). Līdzīgi lasām Vēstulē galatiešiem (4,4): “Dievs, laikam piepildoties, sūtīja savu Dēlu, dzimušu no sievietes”. Tātad kā atbildi uz šo kļūdu Ticības apliecinājumā tika pielikts: “Piedzimis no Jaunavas Marijas”.

44. Cita kļūda bija tas, ko mācīja Ārijs un Apolinārijs, ka, kaut gan Kristus piedzima no Marijas, tomēr Viņam nebija cilvēka dvēseles, bet tās lomu pildīja Dievišķība. Bet tas ir pretrunā ar Svētajiem Rakstiem, jo sv. Jāņa Evaņģēlijā (12,27) Kristus saka: “Tagad mana dvēsele ir satraukta”. Līdzīgi sv. Mateja Evaņģēlijā (26,38): “Mana dvēsele ir noskumusi līdz nāvei”. Sakarā ar to svētie Tēvi Ticības apliecinājumā pielika: “Un tapis cilvēks”. Patiesi, cilvēkam jābūt gan miesai gan dvēselei. Kristus bija patiess cilvēks un nevarēja būt bez dvēseles. Viņš atšķīrās no mums vienīgi ar to, ka Viņš bija brīvs no grēka.

45. Šajā teikumā, ka Kristus: “Tapis cilvēks”, ir ietverta atbilde uz visiem iepriekš pieminētajiem maldiem. It īpašā veidā – uz Eutihesa maldiem, ka Kristū notika divu dabu samaisīšanās, tas ir dievišķās un cilvēciskās kaut kādā trešajā, no kā izriet, ka Kristus nebija ne patiess Dievs, ne patiess cilvēks. Nebija taisnība arī Nestorijam, kurš mācīja, ka Dieva Dēls savienojās ar cilvēku tikai tādā nozīmē, ka cilvēka daba pildīja mājokļa lomu. Tādā gadījumā nevarētu runāt, ka Dieva Dēls ir cilvēks, bet ka Viņš “ir cilvēkā”. Bet par to, ka Viņš ir cilvēks, liecina Apustulis Pāvils Vēstulē filipiešiem (2,7): “Viņš ārīgi izskatījās kā cilvēks”. Un pats Kristus sv. Jāņa Evaņģēlijā (8,40) saka: “Jūs tagad tiecaties nonāvēt mani, cilvēku”.

46. Kādus no šīm pārdomām varam iegūt labumus? Pirmkārt, stiprinām mūsu ticību. Ja kāds mums stāsta par kādu tālu zemi, tad pilnīgi citādāk viņā klausīsimies, kad viņš teiks, ka tur ir bijis, nekā ja ziņas viņš saņemtu no kāda cita. Līdzīgi arī šeit. Pirms Kristus atnākšanas šajā pasaulē par Dievu runāja mums patriarhi, pravieši, Jānis Kristītājs, bet grūti viņiem ticēt tā kā Kristum, kurš “bija pie Dieva” un pat ir “vienots ar Dievu”. Daudz stiprāka ir ticība, ko mēs smeļam no Viņa. “Dievu neviens nekad nav redzējis: viendzimušais Dēls, kas ir Tēvā klēpī, To atklāja” lasām sv. Jāņa Evaņģēlijā (1,18). Tāpēc pēc Kristus atnākšanas mums atklājās daudzi noslēpumi, kas pirms tam bija pilnīgi apslēpti.

47. Otrkārt, pieaug mūsu cerība. Tas, ka Dieva Dēls atnāca pie mums kā cilvēks, nebija Dieva kaprīze, bet tas notika mūsu lielam ieguvumam. Tas bija kaut kas līdzīgs apmaiņai. Dievs pieņēma no mums miesu un dvēseli, piedzimstot no Vissvētākās Jaunavas, bet mums pretī deva līdzdalību savā Dievišķībā. Viņš kļuva cilvēks, lai cilvēku darītu par Dievu, kā par to lasām Vēstulē romiešiem (5,2): “Caur Viņu [Kristu], pateicoties ticībai, mums ir pieeja žēlastībai, kurā mēs stāvam un dižojamies cerībā uz Dieva bērnu svētlaimību”.

48. Treškārt, iedegas mūsu mīlestība. Nav acīmredzamāka pierādījuma Dieva mīlestībai uz mums kā šis, ka Dievs – visu lietu Radītājs – kļuva par radījumu, mūsu Kungs kļuva par mūsu brāli, Dieva Dēls kļuva par Cilvēka Dēlu, kā par to lasām sv. Jāņa Evaņģēlijā (3,16): “Dievs tā mīlēja pasauli, ka deva savu viendzimušo Dēlu”. Ja mēs to apzināsimies, tad mūsu mīlestībai uz Dievu vajadzētu iedegties un uzliesmot no jauna.

49. Ceturtkārt, mēs izjūtam vajadzību, lai mūsu dvēsele kļūtu par visšķīstāko. Cilvēciskā daba, pateicoties tam, ka tai bija dots vienoties ar Kristus Dievišķo personu, tika visaugstākā pakāpē pilnveidota. Tāpēc arī Eņģelis, kad jau bija notikusi iemiesošanās, neatļāva, lai sv. Jānis viņu pagodinātu, tomēr agrāk pieņēma pagodināšanu pat no lielākajiem Patriarhiem. Tāpēc arī cilvēkam, apzinoties šādu savas dabas paaugstināšanu, vajadzētu ļoti baidīties, lai to [dabu] nepazeminātu caur grēku. Sakarā ar to sv. Pēteris saka: “Dāvinādams mums ļoti lielus un dārgus apsolījumus, lai jūs caur tiem kļūtu dievišķās dabas līdzdalībnieki, bēgdami no kārības posta, kas valda pasaulē” (2Pēt 1,4).

50. Piektkārt, mūsos mostas kvēla vēlme uz mūžiem vienoties ar Kristu. Ja kādam būtu brālis, kuram ir karaļa gods, tad, esot tālu no viņa, tas meklētu iespēju viņu satikt un pie viņa palikt. Tā arī mēs, kuriem Kristus ir brālis, gribam ar Viņu vienoties un pie Viņa palikt, kā sv. Pāvils, kurš ilgojas aiziet un būtu ar Kristu. Tādas pašas ilgas arī mūsos mostas, kad domājam par Viņa Iemiesošanos.

© OJOP; web © DETA 2021