VII artikuls

NO KURIENES VIŅŠ ATNĀKS TIESĀT DZĪVOS UN MIRUŠOS

89. Tiesāšana ir valdnieka uzdevums. Sakāmvārdu grāmatā (20,8) lasām: “Kad karalis apsēžas tiesneša tronī, tad ar savu skatienu izklīdina jebkādu ļaunumu”. Tātad tāpēc, ka Kristus uzkāpa debesīs un sēž pie Dieva Tēva labās rokas kā visa Kungs, Viņam pieder tiesneša vara. Tāpēc arī katoliskās ticības apliecinājumā ir teikts: “Atnāks tiesāt dzīvos un mirušos”. Par to runāja eņģeļi, kā to lasām Apustuļu darbos (1,11): “Šis Jēzus, kas no jums ir paņemts debesīs, atnāks tāpat, kā jūs Viņu redzējāt aizejam uz debesīm”.

90. Sakara ar šo tiesu pievērsīsim uzmanību trijām lietām: tās formu, tās šausmām un veidu, kādā tai gatavojamies. Attiecībā uz formu paskatīsimies, kas būs tiesnesis, kas būs tiesāts un kas būs tiesāšanas priekšmets. Tiesnesis būs Kristus.

91. Apustuļu darbos (10,42) lasām: “Viņš ir Dieva ieceltais tiesnesis pār dzīviem un mirušiem”. Šeit nav nozīmes, vai zem jēdziena “mirušiem” sapratīsim grēciniekus un zem “dzīviem” – cilvēkus, kas dzīvo dievbijīgi, vai arī burtiski par pirmajiem atzīsim cilvēkus, kas tajā laikā būs dzīvi, un par otrajiem tos, kas jau miruši. Toties Kristus ir tiesnesis ne tikai kā Dievs, bet arī kā cilvēks, triju iemeslu dēļ. Pirmkārt tāpēc, lai tiesātie redzētu tiesnesi. Dievišķības redzēšana tik ļoti sajūsmina, ka nevar Viņu redzēt bez prieka jūtām, kas nav pieejamas nolādētajiem. Tātad ir nepieciešams, lai Kristus parādītos cilvēka izskatā un būtu visiem redzams. Tāpēc sv. Jāņa Evaņģēlijā (5,27) lasām: “Tēvs ir devis Viņam varu tiesāt, jo Viņš ir Cilvēka Dēls”. Otrkārt, Kristus kā cilvēks nopelnīja sev šo lomu. Kā cilvēks Viņš bija netaisnīgi tiesāts, un tāpēc Dievs darīja Viņu par visas pasaules tiesnesi. Ījaba grāmatā (36,17) lasām: “Tavu lietu iztiesāja kā ļaundara lietu, tāpēc Tu būsi tiesnesis lietā”. Treškārt, lai nebūtu iemesla izmisumam, cilvēkus tiesās cilvēks. Jo, ja Dievs tiesātu, tad tie būtu nobijušies. Tomēr sv. Lūkasa Evaņģēlijā (21,27) lasām: “Viņi redzēs Cilvēka Dēlu nākam ar mākoņiem”. Bet tiesāti būs visi cilvēki: tie, kas ir, kas bija un kas būs. Otrajā vēstule korintiešiem (5,10) lasām: “Mums visiem būs jāstājas Kristus tiesneša krēsla priekšā, lai katrs pēc nopelna saņemtu par visu, ko savā dzīvē darījis – vai labu vai ļaunu”.

92. Kā skaidro sv. Gregors (Lielais) var norādīt uz četriem tiesāto iedalījuma kritērijiem. Vispirms uz labiem un ļauniem. Ļauno starpā vieni būs nolādēti, kaut gan viņi nebūs tiesāti, un pie tiem pieder neticīgie, uz kuriem attiecas vārdi no sv. Jāņa Evaņģēlija (3,18): “Kas netic, tas jau ir notiesāts”. Citi būs nolādēti un tiesāti, – tie būs ticīgie, kas no šīs pasaules aizgāja nāvīgā grēkā. Uz viņiem attiecas vārdi no Vēstules romiešiem (6,23): “Alga par grēku ir nāve. Tiem nebūs iespējas izvairīties no tiesas ticības dēļ, kura tiem agrāk bija”.

93. Ja runāts ir par labiem, tad arī daži būs pestīti, kaut gan nebūs tiesāti, – tie būs nabadzīgie garā, jo tie aiz mīlestības uz Dievu tiesās citus, kā par to lasām sv. Mateja Evaņģēlijā (19,28): “Jūs, kas esat man sekojuši (..) sēdēsiet uz divpadsmit troņiem un tiesāsiet divpadsmit Izraēla ciltis”. Tas neattiecas vienīgi uz Kristus mācekļiem [Viņa dzīves laikā zemes virsū], bet uz visiem (garā) nabadzīgajiem, jo citādāk sv. Pāvils, kas vairāk par citiem strādāja, nebūtu pieskaitīts viņu pulkā. Tātad šeit jāsaprot visus, kas gāja apustuļu pēdās un kuriem bija apustuliskais gars. Tāpēc sv. Pāvils Pirmajā vēstulē korintiešiem (6,3) varēja teikt: “Vai jūs nezināt, ka mēs tiesāsim eņģeļus?” Līdzīgi lasām Pravieša Isaja grāmatā (3,14): “Kungs sāk tiesāties ar savas tautas vecajiem un vadoņiem”. Daži būs pestīti un tiesāti, kaut gan nomira žēlastības stāvoklī, – tie būs tie, kuri, nodarbojoties ar pasaulīgām lietām, sagrēkoja. Viņi būs pestīti, tomēr tiem ir jāiziet tiesa. Tiesas priekšmets būs labie un ļaunie darbi. Mācību teicēja grāmatā (11,9) lasām: “Staigā, kur sirds tev liek un kur acis rāda, bet zini, ka par visu Dievs tevi sauks pie tiesas!” Tāpat citā vietā (12,14): “Dievs iztiesās visu, kas darīts, – visu apslēpto, vai tas labs vai ļauns”. Tiesas priekšmets būs arī nelietderīgi vārdi: “Par visu tukšo runāšanu, ko cilvēki runājuši, tiesas dienā tiem būs jānorēķinās” (Mt 12,36). Tas pats attiecas uz domām. Gudrības grāmatā (1,9) lasām: “Tiks izmeklēti bezdievīgā nodomi”. Viss, kas līdz šim bija teikts, attiecas uz tiesas formu.

94. Tagad runāsim par tēmu – kāpēc mums jābaidās. Tam ir četri iemesli. Vispirms, Tiesneša gudrība. Viņš zina visas mūsu domas, vārdus un darbus, kā par to lasām Vēstulē ebrejiem (4,13): “Viss ir atsegts un atklāts Tā acu priekšā, kuram mums jādod norēķins”. Tāpat Sakāmvārdu grāmatā (16,2): “Visi cilvēka ceļi ir atklāti Viņa acīm”. Viņš zina mūsu vārdus: “Kaismīga auss visā ieklausās” (Gudr 1,10). Viņš zina arī mūsu domas. Pravieša Jeremija grāmatā (17,9-10) lasām: “Sirds pieviļ un sirgst – kas to izdibinās?” Toties nemaldīgie liecinieki [šajā tiesā] būs pašu cilvēku sirdsapziņas. Vēstulē romiešiem lasām (2,15-16): “To apliecina arī viņu sirdsapziņa un viņu domas, ar kādām tie cits citu vai nu apsūdz, vai aizstāv. (..) Nāk diena, kad Dievs caur Jēzu Kristu tiesās visu, kas cilvēkā apslēpts”.

95. Otrkārt, mums jābaidās tiesas, jo Tiesnesis ir varens. Mūsu tiesnesis ir visvarenais Dievs. Pravieša Isaja grāmatā (40,10) lasām: “Lūk, Kungs nāk varenībā”. Gudrības grāmatā (5,20): “Viņam līdzās pret neprātīgajiem cīnīsies Visums”. Tāpēc Ījabs teica (10,7): “Nav neviena, kas glābtu no Tevis”. Toties Psalmā (139[138],8) lasām: “Ja es uzkāpšu debesīs, tur Tu esi, ja nokāpšu pazemē, Tu esi klāt”.

96. Treškārt, mums jābaidās tiesas, jo Dieva taisnīgums ir nepielūdzams. Tagad ir žēlsirdības laiks, bet nākamais laiks būs tikai taisnīguma laiks, kā par to lasām Psalmā (75[74],3): “Kad es noteikšu laiku, tad taisnīgi tiesāšu”. Līdzīgi saka Sakāmvārdu grāmata (6,34-35): “Viņš netaupīs atmaksas brīdī, Viņš neņems nekādu izpirkumu, Viņš neielaidīsies – dod, cik gribi!”

97. Tomēr Dievs būs pilnīgi cits taisnīgajiem: salds un piepildošs ar prieku, kā par to lasām Pravieša Isaja grāmatā (33,17): “Savām acīm tu skatīsi Karaļa jaukumu”. Toties ļaunajiem būs dusmīgs un briesmīgs, tā kā tie sauks uz kalniem: “Krītiet pār mums un apslēpiet mūs no Tā vaiga, kas sēd tronī, un Jēra dusmām!” (Atkl 6,16) Šīs dusmas, protams, nesaprotam kā jūtas, bet runājam par šo dusmu sekām kā soda veidu, kas piemērots grēciniekam, un pie tam par mūžīgo sodu. Origens saka: “Cik šauri ceļi būs šajā tiesā grēciniekiem! Un Tiesnesis būs dusmīgs.”

98. Lai nenopelnītu šādas dusmas, mums ir četri sekojošie līdzekļi. Vispirms labie darbi. Apustulis Vēstulē romiešiem saka (13,3): “Tu negribi baidīties no virsvaras? – Dari, kas labs, un tu saņemsi no tās uzslavu”. Tad grēksūdze un gandarīšana par padarītiem grēkiem, kurā vajadzētu būt trim lietām: domās – sāpēm, grēku atzīšanā – kaunam, gandarīšanā – stingrībai. Tieši ar to var izpirkties no mūžīgā soda. Trešais līdzeklis ir žēlsirdības dāvanas, kurām ir spēks attīrīt no visām vainām. Sv. Lūkasa Evaņģēlijā (16,9) lasām: “Iegūstiet sev draugus ar nekrietno mamonu, lai tad, kad viss būs beidzies, jūs tiktu uzņemti mūžīgajās nometnēs”. Beidzot, ceturtais līdzeklis ir mīlēt Dievu un tuvāko, jo tā ir teikts sv. Pētera Pirmajā vēstulē (4,8): “Mīlestība apsedz grēku daudzumu”.

© OJOP; web © DETA 2021