XII artikuls

MŪŽĪGO DZĪVI. AMEN.

151. Visu mūsu ilgu beigās kā to piepildījums, saskaņā ar Ticības apliecinājumu, gaida mūs mūžīgā dzīve. Tāpēc sakām: “Mūžīgo dzīvi. Amen”. Tomēr ir tādi, kas uzskata, ka cilvēks mirst ar miesu un dvēseli. Ja tā būtu, tad cilvēka liktenis būtu vienāds ar dzīvnieku likteni. Uz tiem, kas tā domā, attiecas vārdi no (49[48],21) Psalma: “Cilvēks, kas greznumā dzīvo un neapdomājas, līdzinās lopiem, kas aiziet bojā”. Cilvēkā tikai miesa pieder pie dzīvnieku pasaules, toties dvēsele, pateicoties nemirstības dāvanai, ir līdzīga Dievam. Tātad, ja kāds saka, ka dvēsele mirst kopā ar miesu, tāds atsakās no līdzības Dievam un parāda sevi līdzīgu dzīvniekiem. Tieši uz tiem attiecas vārdi no Gudrības grāmatas (2,22-23): “Viņi neizprata Dieva noslēpumus, negaidīja atlīdzību par svētumu un nenovērtēja neaptraipītu dvēseļu godu. Dievs cilvēku radīja nemirstībai un viņu izveidoja par savas līdzības attēlu”.

152. Tomēr vispirms pajautāsim, kas ir mūžīgā dzīve? Primāri tā ir cilvēka savienošanās ar Dievu. Dievs taču ir visu mūsu darbību avots un beigas [jeb mērķis]. Radīšanas grāmatā (15,1) lasām: “Es esmu tavs aizstāvis, un tava alga būs ļoti liela”. Šī savienošanās ir kontemplācijas pilnība. Pirmajā vēstulē korintiešiem (13,12) lasām: “Tagad mēs redzam it kā spogulī, neskaidri; bet tad skatīsim vaigu vaigā”. Turklāt tā ir Dieva visaugstākā godināšana. Sv. Augustīns [darbā] Par Dieva valstību (22) raksta: “Mēs skatīsim, mīlēsim un godināsim”. Toties Pravieša Isaja grāmatā (51,3) lasām: “Tur būs līksme un prieks, pateicība un dziesmas”.

153. Tālāk skaidrojot – mūžīgā dzīve ir velmju piepildīšanās. Katrs laimīgs saņems tur vairāk, nekā vēlējās un ko gaidīja, jo šeit neviens nevar piepildīt savas vēlmes, – neviena radība to nespēj. Vienīgi Dievs pats spēs to izdarīt un arī pāri gaidām, tāpēc arī tikai Dievā cilvēks var justies sāts [jeb piepildīts], kā par to rakstīja sv. Augustīns: “Kungs, Tu mūs esi radījis sev, un mūsu sirds ir nemierīga, kamēr tā neatdusas Tevī” (Atzīšanās I). Sakarā ar to, ka svētajiem debesu valstībā ir [tas nozīmē: pieder] Dievs, tad arī to vēlmes ir piepildītas un pārpildītas godībā. Tāpēc arī Kungs sv. Mateja Evaņģēlijā (25,21) saka: “Ieej sava Kunga priekā”. Sakarā ar to sv. Augustīns pamana: “Nevis viss prieks ieies tajos, kas priecāsies, bet tie, kas priecāsies, ieies priekā”. Psalmos lasām: “Manas alkas remdēs skatīšanās Tevī” (17[16],15) un “Viņš pilda tavu dzīvi ar labumiem” (103[102],5).

154. Jebkas, kas var piepildīt ar prieku, būs mūsu daļa un pat pārpilnībā. Cilvēki meklē baudu [jeb laimi] – tur tā būs visaugstākā un vispilnīgākā, jo tās avots būs visaugstākais labums, tas ir, pats Dievs. Ījaba grāmatā (22,26) lasām: “Tad par Visuvareno tu priecāsies un uz Dievu pacelsi vaigu”. Tas pats ir teikts (16[15],11) Psalmā: “Līksmība pie Tavas labās rokas mūžīgi”. Cilvēki tiecas pēc pagodinājuma – tur būs visaugstākais gods. Laicīgi cilvēki gribētu būt par valdniekiem, toties garīdznieki par bīskapiem. Tur būs gan viens, gan otrs. Atklāsmes grāmatā (5,10) lasām: “Tu padarīji viņus mūsu Dievam par valstību un priesteriem”. Toties Gudrības grāmatā (5,5) lasām: “Tos pieskaitīja pie Dieva dēliem”. [Vulgata] Cilvēki iegūst zināšanas – tur tās būs vispilnīgākās, jo mēs izzināsim visu lietu dabu, visu patiesību un visu, ko vien gribēsim. Arī visu, ko gribēsim, lai mums pieder – tas mums piederēs līdzās mūžīgajai dzīvei. Gudrības grāmatā (7,11) lasām: “Reizē ar gudrību man iekrita klēpī viss labais”. Līdzīgi Sakāmvārdu grāmatā (10,24): “Ko taisnais alkst, taps viņam dots”.

155. Treškārt, mūžīgā dzīve ir pilnīga drošības sajūta. Šajā pasaulē cilvēki nav pilnīgi droši – jo kāds stāv augstāk, jo vairāk tam iemeslu bailēm un tam vairāk lietu vajag. Toties mūžīgajā dzīvē nav nekādu skumju, nekādas piepūles, nekādu baiļu. Sakāmvārdu grāmatā (1,33) lasām: “Kas mani klausa, tas dzīvos drošs un savā rimtumā nebīsies ļauna”.

156. Beidzot ceturtkārt, mūžīgā dzīve ir prieks par sadraudzību ar visiem svētajiem, vēl jo vairāk tāpēc, ka katrs būs labumu kopas dalībnieks. Jo, ja katrs mīl otru kā sevi pašu, tad arī priecāsies par to, kas ir citam, it kā tas piederētu viņam pašam. Arī tas, ka kaut kas ir kopīgā prieka priekšmets, vairos katra atsevišķa prieku, kā par to lasām Psalmā: “Dzīvošana pie Tevis ir visu prieks” (87[86],7). [Vulgata]

157. Viss, kas tika izteikts, un daudzas citas lietas, kuras nav iespējams izteikt vārdos, būs svēto līdzdalība debesu valstībā. Toties nolādētie jeb mūžīgas nāves dalībnieki ciešanas un sodu cietīs tik pat daudz, cik pestītie baudīs prieku un godu.

158. [Nolādēto] sods būs izjusts vēl jo stiprāk, jo tie, pirmkārt, būs atdalīti no Dieva un visiem labumiem. Un tas ir nolādēšanas sods, kas atbilst novēršanai no Dieva. Šīs sods ir daudz mokošāks nekā sods, kas saistīts ar maņām. Sv. Mateja Evaņģēlijā (25,30) lasām: “Nelietīgo kalpu izmetiet ārējās tumsībās”. Jo šajā dzīvē grēcinieki paliek iekšējā tumsībā, tas ir, grēka tumsībā, toties tur – arī ārējās. Otrkārt, nolādēto soda avots būs viņu sirdsapziņas pārmetumos. Psalmā lasām: “Es pārmetīšu tev un turēšu to tev acu priekšā” (50[49],21). Toties Gudrības grāmatā (5,3): “Garā nomākti elsos”. Tomēr šī nožēla un vaimanas neko nedos, jo to avots būs nevis naids pret ļaunumu, bet sāpes no soda. Treškārt, nolādēto ciešanu iemesls būs maņu soda mokas, tas ir, elles uguns, kas mocīs gan dvēseli, gan miesu, un tas, kā saka svētie, ir īpaši nežēlīgs sods, jo tie mūžīgi mirs, bet nenomirs, jo nomirt nevar. Tāpēc arī šī nāve ir nosaukta par mūžīgo nāvi, jo tie ellē jutīsies kā tie, kas ir nāves kritiskajā brīdī. Psalmā lasām: “Kā aitas tie ellē sadzīti tiek, nāve tos gana” (49[48],15). Beidzot, ceturtkārt, ciešanu avots būs izmisums par to, ka nav iespējams izglābties. Ja tiem būtu dota cerība atbrīvoties no elles, tad sods būtu panesams. Tomēr, ja tiem ir atņemta jebkāda cerība, tad lielāks sods nevar būt. Pravieša Isaja grāmatā (66,24) lasām: “Un tārps, kas tos grauž, vis nenobeigsies, un to uguns neapdzisīs”.

159. Tātad redzam atšķirību starp labiem un ļauniem darbiem. Labie ved uz dzīvi, toties ļaunie uz nāvi. Tāpēc arī cilvēkiem bieži par to vajadzētu atminēties, lai šādā veidā sevi pievilktu labumam un bēgtu no ļaunuma. Ar šādu mērķi Ticības apliecinājuma beigās ievietoja vārdus par “mūžīgo dzīvi”, lai tie arvien un arvien vairāk iespiestos mūsu atmiņā. Uz šo dzīvi lai mūs aizved Kungs Jēzus Kristus, mūžīgi mūžam slavēts Dievs. Amen.

© OJOP; web © DETA 2021