IV artikuls

CIETIS ZEM PONCIJA PILĀTA,
KRUSTĀ SISTS, NOMIRIS UN APBEDĪTS

51. Kā nepieciešams ir kristiešiem ticēt uz Dieva Dēla iemiesošanos, tā nepieciešams ir ticēt Viņa ciešanām un nāvei, jo, kā saka sv. Gregors [Lielais]: “Nekam mums nederētu Viņa piedzimšana, ja mēs nebūtu atpirkti”. Tas, ka Kristus par mums nomira, tomēr ir tik saprašanai grūta ticības patiesība, ka nespējam to aptvert ar prātu. Par to liecina sv. Pāvils Apustuļu darbos (13,41), citējot pravieti Habakuku: “Es daru darbu jūsu dienās, darbu, kam jūs neticēsiet, ja kāds jums par to stāstīs”. Jo Dieva žēlastība un mīlestība uz mums ir tik liela, ka tā pārspēj mūsu sapratni.

52. Tomēr lai neviens nedomā, ka Kristus nāve skāra arī Viņa Dievišķību. Nomirt Viņā varēja tikai cilvēciskā daba. Tas nozīmē, ka Kristus nomira nevis kā Dievs, bet kā cilvēks. Paskaidros šo lietu trīs piemēri. Pirmais ir ņemts no mums pašiem. Zināms, ka tad, kad mirst cilvēks, tātad, kad dvēsele atdalās no miesas, nesakām, ka mirst dvēsele, bet vienīgi miesa. Līdzīgi Kristū nenomira Dievišķība, bet vienīgi cilvēciskā daba.

53. No tā neizriet, ka, ja jūdi nenogalināja Dievišķību, tad neizdarīja lielāku grēku nekā nogalinot kaut kādu cilvēku. Jo tas ir tā, kā ar karali, kas ģērbts karaliskās drēbēs. Ja kāds šīs drēbes nonicinās, tad it kā pašu karali nonicinātu. Kaut gan jūdi nenogalināja pašu Dievu, tomēr, nogalinot Viņa cilvēciskumu, uzņēmās nogalināšanas vainu. Tālāk, kā jau bija iepriekš teikts, Dieva Dēls ir Dieva Vārds. Vārda iemiesošanās ir it kā karaliskā vārda izpausme rakstā. Tātad, ja kāds nonicinās karalisko rakstu, tad viņš it kā nonicinātu pašu vārdu. Līdzīgi jūdu grēks ir it kā Dieva Vārda nogalināšana.

54. Bet vai bija nepieciešams, lai Kristus par mums ciestu? Jā, un tam ir divi paskaidrojumi. Viņa ciešanas un nāve ir mums zāles pret mūsu grēkiem un arī paraugs, kuram jāseko. Zāles – tādā nozīmē, ka noņem visus ļaunumus, kādus uzveļ mums grēks. Varam saskaitīt piecus šādas ļaunumus.

55. Grēks mūs apgāna. Grēks aptraipa cilvēka dvēseli pretēji tikumam, kas ir dvēseles rota. Pravieša Baruha grāmatā (3,10-11) lasām: “Kāpēc ir tā, ka tu, Izraēl (..) esi apgānīts līdz ar mirušajiem”. Kristus ciešanas mūs attīra, balina, kā par to lasām Atklāsmes grāmatā (1,5): “savām asinīm nomazgājis mūsu grēkus”. Tas notiek kristības sakramentā, kuram, pateicoties Kristus asinīm, ir atdzīvinošs spēks. Tātad, ja kāds grēko, tad zaimo Kristu, un tas ir lielāks grēks nekā pirms Kristus laikiem, kā par to lasām Vēstulē ebrejiem (10,28-29): “Kas atmeta Mozus likumu, tam, diviem vai trim lieciniekiem liecinot, bez žēlastības bija jāmirst. Kā jums šķiet, cik gan smagāku sodu pelnī tas, kas Dieva Dēlu kājām mītu un derības asinis, kurās tas svētīts, turētu par nesvētām”.

56. Otrkārt, grēks ir apvainojums Dievam. Kā miesīgā būtne mīl miesīgu skaistumu, tā Dievs mīl garīgu skaistumu. Tātad, ja dvēsele tiek aptraipīta ar grēku, tad ar šo apvaino Dievu un kļūst par Dieva dusmu priekšmetu, kā to lasām Gudrības grāmatā (14,9): “Gan bezdievīgais Dievam nīstams, gan viņa bezdievīgums”. Kristus ciešanas ir gandarīšana par cilvēku grēkiem, jo pats cilvēks to nespēj. Kristus mīlestība un paklausība ir lielāka nekā pirmā cilvēka noziegums. Vēstulē romiešiem (5,10) lasām: “Mēs tad, kad bijām ienaidnieki, tikām izlīdzināti ar Dievu Viņa Dēla nāvē”.

57. Treškārt, grēks kļūst par mūsu vājuma avotu. Grēkojot mēs domājam, ka vēlāk tiksim galā ar grēku. Tomēr notiek pretēji. Pirmais grēks padara mūs padevīgākus nākošajiem. Veidojas situācija, ka grēks kļūst par cilvēka kungu – bet cilvēks līdzīgs tam, kurš iekritis akā un neizies no turienes, kamēr kāds viņu neizvilks. Tāpēc, kad notika pirmais grēks, tad cilvēka daba tika novājināta un ievainota, un no tā laika cilvēks vairāk nosliecas uz ļauno, nevis labo. Kristus šo mūsu vājumu samazina, kaut gan to pilnībā nelikvidē. Katrā ziņā, ar Viņa žēlastības palīdzību, kuru saņemam sakramentos, kuri saņem iedarbīgumu no Viņa ciešanām, mēs varam celties no grēkiem. Vēstulē romiešiem (6,6) lasām: “Mūsu vecais cilvēks ticis līdzi krustā sists, lai (..) mēs vairs nekalpotu grēkam”. Pirms notika Kristus ciešanas, maz bija tādu, kuri dzīvoja bez nāvīgā grēka, toties pēc tām bija un ir daudzi.

58. Ceturtkārt, grēka sekas ir vaina. Dieva taisnīgums prasa, lai tas, kurš bija vainīgs, tiktu nosodīts. Soda lielums ir mērojams ar vainas lielumu. Bet nāvīgā grēka vaina ir bezgalīga, jo apvaino bezgalīgo labumu, tas ir, Dievu, un attiecīgam sodam jābūt bezgalīgam. Un tieši Kristus šo vainu noņēma, uzņemot to uz sevi, kā mums to saka sv. Pēteris: “Viņš mūsu grēkus aiznesa savā miesā pie krusta” (1Pēt 2,24). Kristus ciešanām ir tik liels spēks, ka to pietiek, lai gandarītu par visiem grēkiem visā pasaulē, pat ja šādu pasauļu būtu tūkstoši. Tāpēc arī tie, kas saņem kristību, saņem arī visu grēku piedošanu. Tāpat priesteris grēksūdzē var piedod visus grēkus. Līdzīgi arī, jo vairāk kāds ir Kristus ciešanu līdzdalībnieks, jo lielāka piedošana un žēlastība viņam paredzēta.

59. Piektkārt, grēks ir padzīšana no Paradīzes. Ja kāds vēršas pret valdnieku, tad tam jāatstāj valdnieka valsti. Tieši tā cilvēks sava grēka pēc tika izdzīts no Paradīzes. Paradīzes vārti tika aizslēgti, bet Kristus, pateicoties savām ciešanām, tos atvēra un izdzītos atgrieza Paradīzē (Valstībā). Kad tika atvērts Kristus sāns, tad vienlaikus atvērās Paradīzes vārti. Plūstošās asinis nomazgāja cilvēku vainu, Dievs “ļāvās” pielūgties. Parāds tika izlīdzināts, samaksāts sods, trimdinieki atgriezās mājās, bet krustā sistais slepkava sadzirdēja: “Šodien būsi ar Mani paradīzē”. Un tas nenotika tikai kādreiz, tas nebija teikts kādam tolaik: Ādamam, Ābrahāmam, Dāvidam, bet tas notiek šodien. Jo, kad atvērās vārti, tad slepkava tūlīt lūdza piedošanu un to saņēma. Tāpēc arī Vēstulē ebrejiem (10,19) lasām: “Tātad, brāļi, Jēzus asins dēļ mums ir cerība ieiet vissvētākajā”. Tādi ir ieguvumi, kas nāk pateicoties Kristus ciešanām, kas saprastas kā zāles. Bet ne mazākus ieguvumus smeļam no ciešanām kā parauga.

60. Sv. Augustīns saka, ka Kristus ciešanām ir spēks veidot visu mūsu dzīvi. Jo, ja kāds vēlas dzīvot labi, tad pietiek, ka atmetīs visu to, ko Kristus no krusta atmeta, un tad vēlēsies to, ko Kristus vēlējas.

61. Krusts var mums iemācīt jebkādu tikumu. Vai Tu meklē mīlestības piemēru? “Nav nevienam lielākas mīlestības par to, ja kāds atdos savu dzīvību par saviem draugiem” (Jņ 15,13). Viņš tieši to izdarīja uz krusta. Tātad, ja Viņš atdeva savu dzīvi par mums, tad nevajadzētu mums būt grūti Viņa dēļ panest visādas grūtības, vienalga kādas tās būtu. Psalmā lasām: “Kā es atmaksāšu Kungam par visu, ko Viņš man labu darījis?” (116 [114-115],12)

62. Vai tu meklē pacietības piemēru? Krustā tu atradīsi viscēlāko. Patiesa pacietība atklājas divos veidos: vai nu kāds pacietīgi panes kādu lielu ļaunumu, vai nu neizvairās no tā, no kā varētu izvairīties. Kristus izdarīja gan vienu, gan otru. Viņš ļoti daudz izcieta uz krusta, kā par to lasām Raudu dziesmas grāmatā (1,12): “Skatieties un redziet, vai ir vēl kur tādas sāpes kā manas sāpes?” Un pacietīgi panesa mokas: “Kad Viņu zaimoja, Viņš nezaimoja, ciezdams nedraudēja” (1Pēt 2,23); “Kā jērs, kas tiek vests uz kaušanu, kā avs, kas paliek klusa savu cirpēju priekšā” (Is 53,7). Kristus varēja arī izvairīties no ciešanām, bet to neizdarīja. Viņš pats teica, kā to lasām Mateja Evaņģēlijā (26,53): “Vai tu domā, ka es nevaru lūgt savu Tēvu, un Viņš man tūliņ neatsūtītu vairāk nekā divpadsmit leģionu eņģeļu?” Ak, cik liela ir krustā sistā Kristus pacietība! Tāpēc arī Vēstulē ebrejiem (12,1-2) lasām: “Dosimies ar pacietību mums priekšā stāvošajā sacīkstē (..) Skatīsimies uz Jēzu, ticības nodibinātāju, kas paredzētā prieka dēļ, nievāšanu neievērodams, pārcieta krustu”.

63. Vai tu meklē pazemības piemēru? Skaties uz krustu. Lūk, Dievs atļāva, lai Pilāts Viņu tiesātu un notiesātu uz nāvi. Ījaba grāmatā (36,17) lasām: “Tu kā negantnieks tiesāties nāc”. Patiesi “negantnieks”, jo ir teikts: “Ar kaunpilnu nāvi sodīsim” (Gudr 2,20). Kungs sava kalpā vietā, Viņš, kurš ir eņģeļu dzīvība, vēlējās nomirt cilvēka dēļ. Vēstulē filipiešiem (2,8) lasām: “Viņš pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei”.

64. Vai tu meklē paklausības piemēru? Seko Tam, kurš Tēva priekšā kļuva paklausīgs līdz nāvei. Vēstulē romiešiem (5,19) lasām: “Jo kā viena cilvēka nepaklausības dēļ daudzi kļuvuši grēcinieki, tā arī Viena paklausības dēļ daudzi kļuvuši taisnīgi”.

65. Vai tu meklē zemes labumu panicināšanas piemēru? Seko Tam, kurš ir karaļu Karalis un kungu Kungs un kurā ir visi gudrības dārgumi, bet krustā bija atkailināts, apspļauts, sists, kronēts ērkšķiem, dzirdināts ar etiķi un žulti un beidzot nogalināts. Nepiesaisties apģērbam un bagātībai, jo “savā starpā viņi sadala manas drēbes” (Ps 22[21],19); pagodinājumiem, jo es pieredzēju cilvēku izsmieklu un sitienus; cieņai, jo viņi, no ērkšķiem nopinuši vainagu, uzlika to man galvā; patikām, jo, kad biju izslāpis, tad mani dzirdināja ar etiķi. Tāpēc sv. Augustīns, atsaucoties uz tekstu no Vēstules ebrejiem (12,2): “paredzētā prieka dēļ...”, saka: “Kristus panicināja zemes labumus, lai mums parādītu, kādai mums vajadzētu būt attieksmei pret tiem”.

© OJOP; web © DETA 2021