Apustuliskā simbola izklāsts jeb “Ticu uz Dievu”

Ievads

1. Pirmā lieta, kas nepieciešama kristietim un bez kuras nevar būt īsts kristietis, ir ticība. Tā mums nes četrus labumus. Vispirms tā saista dvēseli ar Dievu. Tajā ir kaut kāda līdzība ar laulību. “Es saderināšos ar tevi uzticībā” (Os 2,22). Tāpēc Kristības laikā pirmais jautājums katehumenam (tas ir tam, kurš gatavojas Kristībai) ir: “Vai tu tici uz Dievu?” – jo Kristība ir pirmais ticības sakraments. Tāpēc arī Kungs saka sv. Marka Evaņģēlijā (16,16): “Kas ticēs un taps kristīts, tas būs pestīts”, jo pašai Kristībai bez ticības nav vērtības. Dievs nepieņems nevienu, kuram nav ticības, kā tas ir teikts Vēstulē ebrejiem (11,6): “Bez ticības nav iespējams Dievam patikt”. Tāpēc arī sv. Augustīns, sakarā ar sv. Pāvila vārdiem: “Viss, kas nenāk no pārliecības, ir grēks” (Rom 14,23), saka tā: “Tur, kur nav mūžīgās un nemainīgās patiesības pazīšanas, tikums pat pie vislabākās uzvedības ir neīsts”.

2. Otrkārt, pateicoties ticībai, mūsos iesākas mūžīgā dzīve, kas nav nekas cits kā Dieva pazīšana. Tāpēc Kungs saka: “Šī ir mūžīgā dzīvība, lai viņi atzīst Tevi, vienīgo un patieso Dievu” (Jņ 17,3). Šī pazīšana iesākas, pateicoties ticībai, bet pilnību sasniegs nākamajā dzīvē, kad redzēsim Dievu tādu, kāds Viņš ir. Tāpēc arī Vēstulē ebrejiem (11,1) lasām: “Ticība ir drošība par tiem labumiem, uz ko ceram”. Tātad neviens nenonāks svēto laimībā, kas ir tiešs Dieva redzējums, ja pirms tam nebūs skatījis Viņu ticības gaismā, kā to lasām pie sv. Jāņa (Apustuļa): “Svētīgi tie, kas nav redzējuši, bet ir ticējuši” (Jņ 20,29).

3. Treškārt, ticība ir mūsu ceļvede virs zemes. Lai labi dzīvotu, jāzina, kas ir nepieciešams labai dzīvei. Kaut gan to var izzināt, balstoties dabiskās zinātnēs, tomēr ne katram tas ir iespējams un tas prasa laiku. Toties ticība gatavā un pieņemamā veidā sniedz mums visu, kas jāzina, lai labi dzīvotu. Jo tā māca, ka ir viens Dievs, ka Viņš atlīdzina par labo, bet par ļauno soda, ka mūs gaida cita dzīve utt. Tā visa pilnīgi pietiek, lai ļautos pievilkties pie labuma un izvairītos no ļaunuma. “Taisnīgais dzīvos no ticības” – lasām Pravieša Habakuka grāmatā (2,4). Tam par apstiprinājumu ir fakts, ka neviens no filozofiem, kuri dzīvoja pirms Kristus, neskatoties uz viņu pūlēm, nezināja tik daudz par Dievu un par to, kas nepieciešams pestīšanai, cik šodien zina vienkārša sieviete, pateicoties savai ticībai. Tāpēc arī lasām Pravieša Isaja grāmatā (11,9): “Zeme ir piepildīta ar Dieva pazīšanu”.

4. Beidzot ceturtkārt, ticība ļauj mums pārvarēt kārdinājumus. Vēstulē ebrejiem (11,33) lasām: “(..) kuri ticībā, uzvarēja valstis”. Kārdinājumu avots ir vai nu sātans, vai pasaule, vai arī pats cilvēks. Sātans kārdina, lai mēs neklausītos Dievā un nebūtu Viņam padevīgi. Ticība tam darbojas pretī, jo tā mums saka, ka Dievs ir visa Kungs un tāpēc Viņam jāpaklausa. Sv. Pētera Pirmajā vēstulē (5,8-9) lasām: “Jūsu pretinieks velns staigā apkārt kā rūcošs lauva, meklēdams, ko aprīt. Stipri ticībā pretojieties tam”. Pasaule kārdina ar šīs dzīves veiksmes pievilcību vai arī atbaida ar grūtībām. Pateicoties ticībai, varam pacelties pāri šai pievilcībai un grūtībām, gaidot nākamo dzīvi, kas ir labāka nekā uz šīs zemes. Tātad, mēs esam spējīgi nicināt pasaules pievilcību un nebaidīties no grūtībām, kā to lasām sv. Jāņa Pirmajā vēstulē (5,4): “Mūsu ticība ir tā uzvara, kas uzvar pasauli”. Tas notiek arī tāpēc, ka izjūtam bailes no elles briesmām. Cilvēks pats sev ir kārdinājumu avots miesīgo iekāru dēļ, toties ticība mums atgādina, ka šo iekāru pēc mēs varam pazaudēt mūžīgos priekus. Vēstulē efeziešiem (6,16) lasām: “Pie visa tā tveriet ticības vairogu”. Tātad redzam, cik daudz labuma pestīšanai dod ticība.

5. Bet kāds teiks: “Ir negudri ticēt tam, kas nav redzams”. Atbildēšu tā: mūsu prāts nav pilnīgs. Ja cilvēks pats varētu pilnībā izzināt visu, kas pakļauts maņu orgāniem kā arī nav tiem pakļauts, tad tiešām muļķīgi būtu ticēt tam, kas nav redzams. Redzam, ka mūsu izzināšanas spējas ir tik niecīgas, ka līdz šim neviens zinātnieks nav spējīgs izsmeļošā veidā izpētīt kaut vai vienas mušas dabu. Lasām, ka kāds zinātnieks 30 gadus nodzīvoja tuksnesī, lai pētītu bišu dzīvi. Tātad, ja mūsu prāts ir tik ierobežots, vai tad ir jēdzīgi apstāties tikai pie tā, ko cilvēks spēj izzināt ar saviem spēkiem, un neticēt Dievam? Sakarā ar to lasām Ījaba grāmatā (36,26): “Dievs ir pārmērīgi dižens mūsu atziņai”.

6. Var pateikt arī citādāk. Pieņemsim, ka kāds zinātnieks izteicās par tēmu, kas saistīta ar viņa zinātni. Tad to sadzirdēja kāds vienkāršs cilvēks un teica: “Nav tā kā viņš saka, jo es to nesaprotu”. Vai mums nebūs taisnība, ja nosauksim šo cilvēku par muļķi? Nav šaubu, ka eņģeļa prāts ir daudz pārāks pār pat vislielākā filozofa prātu, tāpat kā filozofa prāts ir pārāks par vienkārša cilvēka prātu. No tā izriet, ka nav gudrs tāds filozofs, kurš netic tam, ko saka eņģeļi, bet būs vēl negudrāks, ja neticēs tam, ko saka Kungs Dievs. Sakarā ar to, ir teikts Sīraha dēla grāmatā (3,23): “Cilvēka sapratni pārspēj tev parādītais”.

7. Treškārt, var sniegt arī šādu atbildi. Ja cilvēks gribētu ticēt tikai tam, ko viņš pats izzina, tad dzīve šajā pasaulē būtu nepanesama. Jo kā var dzīvot, neticot citiem? Kaut vai tam, ka tieši šis cilvēks ir mans tēvs. Cilvēkam jātic citiem tajā, ko viņš pats nespēj pilnībā izzināt. Ir skaidrs, ka nevienam nedrīkst ticēt (uzticēties) tā kā Dievam. Tāpēc tie, kuri neieklausās ticības patiesībās, ir ne tikai negudri, bet tiešā veidā muļķi un lepni, kā saka Apustulis [Pāvils] Pirmajā vēstulē Timotejam (6,4) par šāda tipa cilvēku: “(..) tas ir uzpūtīgs, neko nezina”. Pats Apustulis par sevi saka Otrajā vēstulē Timotejam (1,12): “Es zinu, uz ko esmu ticējis, un esmu pārliecināts”. Līdzīgi lasām Sīraha dēla grāmatā (2,8): “Jūs, kas bīstaties Kunga, paļaujieties uz Viņu”. Un vēl viena, ceturtā atbilde. Dievs dod pierādījumus, ka tas, ko māca ticība, ir patiess. Ja kāds valdnieks sūta rakstu, kurā ir viņa paša spiedogs, tad neviens neapšauba, ka raksta saturs pauž valdnieka gribu. Arī Kungs Dievs ar šāda veida spiedogu apzīmēja visu to, kam svētie cilvēki ticēja attiecībā uz Kristu. Un šis spiedogs ir darbi, kādus neviens cilvēks pats no sevis nevarētu izdarīt. Mēs tos saucam par brīnumiem. Ar tiem Kristus apstiprināja Apustuļu un svēto mācību.

8. Bet teiksi, ka pašlaik neredzam brīnumus. Atbildēšu arī uz šo. Zināms ir, ka bija laiks, kad visa pasaule godināja dievekļus un vajāja Kristus sekotājus, par ko stāsta arī laicīgā vēsture. Bet taču tagad ļoti liels cilvēku daudzums tic Kristum, un tie ir gudri, cēli, nozīmīgi cilvēki – un tas notika, pateicoties vienkāršo un nabadzīgo sludinātāju apustuliskai darbībai. Ja tas notika brīnumainā veidā, tad tev ir atbilde uz jautājumu. Ja nē – tad pasaules atgriešanās bez brīnuma laikam ir vēl lielāks brīnums. Tātad priekš kam mums jāmeklē kāds vēl lielāks brīnums?

9. No tā izriet secinājums, ka mums nevajadzētu apšaubīt ticības jēdzīgumu. Turklāt vajadzētu vairāk atzīt par patiesību to, ko mums māca ticība, nekā to, ko izzinām ar maņu orgāniem, jo maņas var mūs maldināt, bet Dieva gudrība nekad.

© OJOP; web © DETA 2021