IX artikuls

SVĒTO KATOLISKO BAZNĪCU

112. Līdzīgi kā cilvēkā ir viena dvēsele un viena miesa, kaut gan daudz locekļu, tā katoliskā Baznīca ir viena miesa, kas sastāv no daudziem locekļiem. Toties dvēsele, kas dzīvina šo Miesu, ir Svētais Gars. Tāpēc pēc ticības apliecināšanas uz Svēto Garu apliecinām ticību uz Baznīcu, sakot: “Es ticu uz svēto katolisko Baznīcu”.

113. Baznīca nozīmē “sapulce/kopiena”. Tātad “svētā Baznīca” ir “ticīgo sapulce/kopiena”, un katrs kristietis [katolis] ir Tās loceklis, par ko saka Sīraha dēla grāmata (51,31): “Tuvojieties man, nemācītie ļaudis, un sapulcējieties pamācīšanas namā”. Šai svētajai Baznīcai ir četras īpašības. Tā ir viena, svēta, katoliska jeb vispārīga, un Tai ir pastāvēšanas nodrošinājums.

114. Attiecībā uz pirmo īpašību vajag zināt, ka, kaut gan dažādi herētiķi jeb maldu mācītāji izveidoja daždažādas sektas, tomēr tās nepieder pie Baznīcas, jo tās veido daudzumu/daudzveidību, toties Baznīca ir viena. Dziesmu dziesmā (6,9) lasām: “Viena vienīga ir mana dūja, mana neaptraipītā”. Šai vienotībai ir trīs avoti. Pirmkārt, tāda pati ticība. Jo visi kristieši, kas pieder pie Baznīcas Miesas, tic vienādi. Pirmajā vēstulē korintiešiem (1,10) lasām: “Mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdā es jūs lūdzu, lai jūs būtu viens gars un lai starp jums nebūtu šķelšanās”. Tas pats ir Vēstulē efeziešiem (4,5): “Viens Dievs, viena ticība, viena kristība”.

115. Otrkārt, viena cerība, jo visi tika nostiprināti tādā pašā cerībā mūžīgās dzīves sasniegšanai. Tāpēc Apustulis Vēstulē efeziešiem (4,4) saka: “Viena ir miesa un viens ir gars, kā arī jūs tikāt aicināti vienai cerībai”.

116. Treškārt, tāda pati mīlestība, jo visi vienojas Dieva mīlestībā un savstarpējā mīlestībā. Sv. Jāņa Evaņģēlijā (17,26) lasām: “Lai mīlestība, ar kuru Tu Mani mīlēji, būtu viņos un Es viņos”. Toties šī mīlestība atklājas un ir pārbaudīta tad, kad atsevišķie locekļi savstarpēji viens par otru rūpējas un kad prot viens otram just līdzi, kā par to lasām Vēstulē efeziešiem (4,15-16): “Turēdamies pie patiesības mīlestībā, augsim visās lietās līdz tam, kas ir Galva, līdz Kristum. No Viņa visa Miesa, vienota un sasaistīta kopā, pateicoties visādām, katru locekli stiprinošām saitēm attiecīgi viņa darbības mēram, aug augumā, būvēdama sevi mīlestībā”. Jo katram vajadzētu būt noderīgam savam tuvākajam ar šo žēlastību, kuru pats saņēma no Dieva.

117. Un nepieļaut, lai neviens neatrastos ārpus Baznīcas, jo ir tikai viena Baznīca un tikai Tajā var atrast pestīšanu – kā iespēja izglābties [no plūdiem] bija tikai Noasa šķirstā.

118. Attiecība uz otru Baznīcas īpašību – svētumu – ir jāsaka, ka pastāv arī cita sapulce/kopiena, bet tā ir “ļaundaru” sapulce, kā par to saka Psalms: “Es nīstu ļaundaru sanāksmi” (26[25],5). Tā ir ļauna sapulce, toties Kristus Baznīca ir svēta. Pirmajā vēstulē korintiešiem (3,17) lasām: “Dieva svētnīca ir svēta, un tā esat jūs”. Tāpēc sakām: “Ticu uz svēto Baznīcu”. Šīs kopienas locekļi smeļ savu svētumu no četriem avotiem. Pirmais avots ir kristība. Līdzīgi kā baznīcas ēku tas konsekrācijas laikā mazgā ar ūdeni, tā ticīgie tiek mazgāti ar Kristus asinīm, kā par to lasām Atklāsmes grāmatā (1,5): “Kristus mūs mīlēja un ar savām asinīm mūs atbrīvoja no mūsu grēkiem”. Līdzīgi lasām Vēstulē ebrejiem (13,12): “Jēzus, svētdarīdams tautu ar savām asinīm, cieta ārpus [pilsētas] vārtiem”.

119. Otrais avots ir svaidīšana. Šeit arī, kā Baznīca ir svaidīta ar svētajām eļļām, tā arī ticīgie saņem garīgo svaidījumu svēttapšanai – citādi viņi nebūtu kristieši. Pats vārds “Kristus” nozīmē “Svaidītais”. Toties svaidīšana ir Svētā Gara žēlastība, kā par to lasām Otrajā vēstulē korintiešiem (1,21-22): “Tas, kurš mūs ir svaidījis, ir Dievs. Viņš ir mūs arī apzīmogojis un atstājis Gara liecību mūsu sirdīs”. Līdzīgi ir Pirmajā vēstulē korintiešiem (6,11): “Esat šķīstīti un attaisnoti Kunga Jēzus Kristus vārdā un mūsu Dieva Garā”.

120. Trešais avots ir Trīsvienības mājošana mūsos. Jo tur, kur mājo Dievs, vieta ir svēta. Tā mēs lasām Radīšanas grāmatā (28,16): “Patiesi, šī vieta ir svēta”. Tas pats Psalmā: “Tavam namam pienākas svētums” (93[92],5).

121. Ceturtais avots ir Dieva vārda piesaukšana. Pravieša Jeremija grāmatā (14,9) lasām: “Tu esi mūsu vidū, Kungs, un Tavs vārds tika piesaukts pār mums”.

122. Mums jābūt svarīgi, lai mūsu svētdarīto dvēseli, kas ir Dieva svētnīca, mēs neaptraipītu [profanētu] ar grēku. Pirmajā vēstulē korintiešiem (3,17) lasām: “Ja kāds Dieva svētnīcu iznīcinātu, to Dievs iznīcinās”.

123. Attiecībā uz trešo Baznīcas īpašību, tad ir jāzina, ka tā ir katoliska jeb vispārīga: pirmkārt, tas ir ģeogrāfiskā nozīmē, jo Baznīca ir visā pasaulē, pretēji tam, ko saka donatisti. Vēstulē romiešiem (1,8) lasām: “Par jūsu ticību tiek runāts visā pasaulē”. Līdzīgi sv. Marka Evaņģēlijā (16,15): “Ejiet pa visu pasauli un sludiniet Evaņģēliju visai radībai”. Tātad, ja kādreiz Dievs bija pazīstams tikai Jūdejā, tad tagad visā pasaulē. Baznīca sastāv no trim daļām: Tā pastāv uz zemes, debesīs un šķīstītavā.

124. Otrkārt, Baznīca ir vispārēja, jo ietver sevī visu kārtu cilvēkus. Nevienu neatmet: ne kungu, ne kalpu, ne vīrieti, ne sievieti. To apstiprina vārdi no Vēstules galatiešiem (3,28): “Vairs nav ne vīrieša, ne sievietes”.

125. Treškārt, Baznīca ir katoliska/vispārīga laika nozīmē, jo bija tādi, kuri runāja, ka Baznīca pastāvēs tikai kādu laiku. Tomēr tā nav patiesība, jo Baznīca sāka pastāvēt jau Ābela laikos un pastāvēs līdz laiku beigām, kā par to lasām sv. Mateja Evaņģēlijā (28,20): “Lūk, Es esmu ar jums visās dienās līdz pat pasaules beigām”; toties pēc pasaules beigām Baznīca pastāvēs debesīs.

126. Ceturtā Baznīcas īpašība ir pastāvīgums. Runājam par mājas pastāvīgumu pirmkārt tad, kad tā stāv uz stipra pamata. Būtisks Baznīcas pamats ir Kristus. Pirmajā vēstulē korintiešiem (3,11) lasām: “Citu pamatu neviens vairs nevar ielikt kā tikai to, kas jau ielikts un kas ir Kristus”. Plašākā nozīmē pamats ir apustuļi ar savu mācību. Tas arī dod pastāvīguma nodrošinājumu. Atklāsmes grāmatā (21,14) lasām: “Pilsētas mūrim bija divpadsmit pamati un uz tiem Jēra divpadsmit apustuļu divpadsmit vārdi”. Tāpēc Baznīcu saucam par “apustulisko”. Tāpēc arī, lai pasvītrotu Baznīcas pastāvīgumu, sv. Pēteri saucam par “galvu”.

127. Otrkārt, par mājas pastāvīgumu runājam tad, kad tā spēj pastāvēt, neskatoties uz satricinājumiem. Baznīca pastāv, neskatoties uz vajāšanām, tieši otrādi, pateicoties tām, vēl vairāk stiprinājās, toties tie, kuri To vajāja, un – pie reizes – tie, kurus Tā vajāja, vairs nepastāv. Sv. Mateja Evaņģēlijā (21,44) lasām: “Kas uz šo akmeni kritīs, tas sašķīdīs; un, uz ko tas kritīs, to tas satrieks”. Baznīcu neiznīcinās arī maldi. Tieši pretēji, jo vairāk maldu, jo spožāk spīd patiesība. Otrajā vēstulē Timotejam (3,8-9) lasām: “Cilvēki, samaitāti savā prātā un nepastāvīgi ticībā, pretojas patiesībai. Bet viņi tālu netiks, jo to ārprāts kļūs zināms”. Arī sātana centieni Baznīcu neiznīcinās, jo Baznīca ir kā sargtornis, kurā aizstāvas katrs, kas cīnās ar sātanu. Sakāmvārdu grāmatā (18,10) lasām: “Kunga vārds ir varens cietoksnis”. Tāpēc velns cenšas vispirms iznīcināt Baznīcu, tomēr, kā pats Kungs saka sv. Mateja Evaņģēlijā (16,18): “Elles vārti to neuzvarēs”. Tāpēc arī tikai Pētera Baznīca – kuras daļa ir visa Itālija, – kura izveidota, pateicoties apustuļu sludinātajam Evaņģēlijam, pastāvēja neskartā ticībā. Un, kamēr citās pasaules daļās vēl trūkst īstas ticības vai arī tā ir sajaukta ar daudzām kļūdām, tomēr Pētera Baznīca attīstās ticībā un ir brīva no kļūdām. Tas nav pārsteidzoši, jo Kungs teica Pēterim: “Es lūdzu par tevi, lai nemitētos tava ticība” (Lk 22,32).

© OJOP; web © DETA 2021