36. Par to visu mācīja jau filozofi
Visu to, ko iepriekš izteicām par Dievu, cītīgi iztirzāja jau pagānu filozofi, kaut gan daži no viņiem šajās
lietās nomaldījās. Toties tie (no viņiem), kas mācīja patiesību, knapi spēja pie tās nonākt ilgstošo un grūto
meklējumu rezultātā. Kristīgās reliģijas mācībā ir (arī citas) Dieva dotas patiesības, pie kurām nespēja nonākt
filozofi un kurās kristīgā ticība pamāca mūs lietās, kas pārsniedz cilvēka izpratnes spējas. Runa ir par to, ka,
kaut gan Dievs ir viens un vienkāršs, kā to parādījām, tomēr Viņš ir Dievs Tēvs, Dievs Dēls un Dievs Svētais
Gars, un šie Trīs nav trīs dievi, bet viens Dievs. Cik vien tas būs iespējams, centīsimies to paskaidrot.
37. Kas ir vārds Dievišķībā
Saskaņā ar līdzšinējiem secinājumiem ir jāpieņem, ka Dievs sevi pašu izzina un mīl, kā arī to, ka izzināšana
un gribēšana Viņā nav atšķirīgas no Viņa pastāvēšanas. Sakarā ar to, ka Dievs izzina pats sevi, bet tas, kas
izzināts, ir izzinātājā, tā arī Dievam jābūt sevī pašā, kā tas, kas izzināts, izzinātājā. Lūk, ja tas, kas
izzināts, ir izzinātājā, tad tas ir viņa prāta vārds. Ar ārējo vārdu mēs apzīmējam to, ko iekšēji uztveram
ar prātu, jo vārdi, kā māca Filozofs (Aristotelis), ir balsis, kas apzīmē to, kas izzināts. Tātad jāpieņem,
ka Dievā ir Viņa vārds.
38. Vārdu Dievā sauc par ieņemto
Tas, kas iekļauts prātā kā viņa iekšējais vārds, arī sarunvalodā tiek nosaukts par kaut ko ieņemtu. Mēs
sakām par kaut ko miesīgā ziņā, ka tika ieņemts, tad, kad tas veidojas dzīvnieka dzemdē, pateicoties dzīvinošam
spēkam. Tēviņš ir darbojošs, bet mātīte, kurā notiek ieņemšana, ir pieņemoša, tā ka ieņemšanas auglis ir saistīts
ar abu (tēviņa un mātītes) dabu, tas ir formēts saskaņā ar viņu sugu. Lūk, tas, ko izzina prāts, veidojas viņā,
un tas, kas ir izzināts, ir it kā darbojošs, bet prāts it kā pieņemošs. Arī tas, kas veidojas prātā un tajā pastāv,
ir atbilstošs gan tam, kas izzināts, jo tas ir tā kaut kāds attēls, gan pieņemošam prātam, jo tam ir intelektuālā
pastāvēšana. Tāpēc nav nejaušība, ka to, ko prāts izzina, saucam par ieņemto prātā.
39. Kas ir vārds attiecība uz Tēvu
Tomēr ir jāpamana viena atšķirība. Tas, kas tiek ieņemts prātā, ir līdzīgs izzinātajai lietai un attēlo šīs lietas
sugu, un šķiet esam par tās bērnu. Tātad, kad prāts izzina kaut ko atšķirīgu no sevis, tad izzinātā lieta ir
it kā tēvs vārdam, kas ieņemts prātā. Toties, kad prāts izzina sevi pašu, tad ieņemtais vārds attiecībā uz
izzinātāju ir kā bērns attiecībā uz tēvu. Tātad, kad runājam par vārdu, sakarā ar to, ka Dievs izzina sevi pašu,
tad (šis vārds) jāpielīdzina Dievam, kurā ir šis vārds, kā dēls – tēvam.
40. Kā Dievišķībā jāsaprot dzemdināšana
Katoliskās ticības regula mūs māca Dievišķībā atzīt Tēvu un Dēlu vārdos: “Ticu uz Dievu Tēvu un Viņa Dēlu”.
Tomēr lai neviens, dzirdot nosaukumus ‘Tēvs’ un ‘Dēls’, nedomātu par miesīgo dzemdināšanu, kuras dēļ cilvēki
tiek saukti par tēvu un dēlu, Evaņģēlists Jānis, kuram tika atklāti debesu noslēpumi, nerunā par Dēlu, bet par
Vārdu, lai mēs saprastu, ka runa ir par intelektuālo dzemdināšanu.
41. Vārdam, kas ir Dēls, ir kopā ar Tēvu tā pati esamība un tā pati būtība
Jāpamana arī tas, ka sakarā ar to, ka mūsu dabiskā pastāvēšana mūsos ir kaut kas cits nekā izzināšana, tad vārdam,
kas ieņemts mūsu prātā, ir intelektuāla pastāvēšana un tam ir cita daba un būtība nekā mūsu prātam, kuram ir
dabiskā pastāvēšana. Toties Dievā pastāvēšana (esamība) un izzināšana ir viens un tas pats. Tātad Dieva Vārdam,
kas ir pie Dieva un kas ir Dieva vārds izzināšanas kārtībā, ir viena pastāvēšana (esamība) kopā ar Dievu, kuram
ir kā Vārds. No tā izriet, ka Vārdam un Dievam ir viena būtība un daba un ka viss, kas tiek runāts par Dievu,
pienākas arī Dieva Vārdam.
42. Par to māca katoliskā ticība
Tāpēc arī katoliskās ticības regula māca mūs atzīt Dēlu kā “vienlīdzīgu Tēvam”. Pateicoties tam ir izslēgtas
divas (interpretācijas). Pirmkārt, Viņi nav Tēvs un Dēls pēc miesīgās dzemdināšanas, tas ir, caur kaut kādu dēla
substances atraušanu no tēva substances, jo tādā veidā Dēls nebūtu vienlīdzīgs Tēvam. Otrkārt, nav jāuztver Tēvs
un Dēls pēc intelektuālās dzemdināšanas, kā vārds tiek ieņemts mūsu prātā, it kā bagātinot to akcidentāli un
nepastāvot ar viņa būtību.
43. Dievā Vārds neatšķiras no Tēva ne sakarā ar laiku, ne ar sugu un ne ar dabu
Lūk, tie, kuri neatšķiras ar būtību, nevar atšķirties ne ar laiku, ne ar sugu, ne ar dabu. Tā kā Vārds ir vienlīdzīgs
Tēvam, tad nevar ne ar ko atšķirties no Tēva, kā jau to teicām. Tātad nevar atšķirties sakarā ar laiku. Vārds ir
Dievā tāpēc, ka Viņš izzina sevi pašu, intelektuāli ieņemot savu Vārdu. Tātad, ja kaut kādā brīdī nebūtu Dieva
Vārda, tad Dievs neizzinātu sevi pašu. Tomēr Dievs vienmēr izzināja sevi pašu, jo Viņa izzināšana ir Viņa esamība.
Tātad vienmēr arī bija Viņa Vārds. Tāpēc katoliskās ticības apliecinājumā par Dieva Dēlu sakām “pirms visiem mūžiem no Tēva dzemdināts”.
Nav arī iespējams, lai Dieva Vārds būtu mazāks nekā Dievs sakarā ar sugu. Dievs taču neizzina sevi mazāk nekā pastāv.
Lūk, Vārds savu pilnību smeļ no tā, ka Tas, kura Vārds Viņš ir, ir pilnīgi (visu laiku) izzināts. Tātad Dieva Vārds
ir absolūti pilnīgs savā Dievišķībā.
Tomēr dažreiz notiek, ka (esmes), kas izriet no citiem, nepārņem no tiem sugas pilnību. Pirmkārt, tā notiek ar
metaforiski tvertām lietām. Piemēram, no saules nedzimst saule, bet kaut kas dzīvs. Tātad, lai novērstu šādu
nepilnību no domām par Dieva Dēla dzemdināšanu, mēs atzīstam, ka Viņš ir dzemdināts “Dievs no Dieva”.
Otrkārt, tas, kas dzimst vai izriet no cita, atšķiras no tā uz slikto pusi ar skaidrības trūkumu. Tas notiek tad,
kad no tā, kas ir pats sevī vienkāršs un tīrs, izriet – savienošanās ar ārējo matēriju pēc – kaut kas, kas nav
līdzvērtīgs pirmajai sugai. Tādā veidā no domas, kas izveidojusies arhitekta prātā, izriet materiāla māja; no gaismas,
kas krīt uz kādu ķermeni, izriet krāsa; no uguns savienošanās ar citiem elementiem izriet maisīts ķermenis; no stara,
kuram pretojas kāds ķermenis, izriet ēna. Tātad, lai šādu (domāšanas veidu) izslēgtu no Dieva dzemdināšanas, pielikām vārdus “gaisma no gaismas”.
Treškārt, ja kaut kas no kaut kā cita izriet, tad neņem no tā sugas (būtību) sakarā ar patiesuma trūkumu. Jo tad
nepārņem patieso dabu, bet tikai kaut kādu līdzību. Tāds ir cilvēka attēls spogulī vai gleznā, vai arī skulptūrā;
tāda ir arī lietu līdzība mūsu prātā vai maņu orgānos. Tāpēc arī cilvēka attēlu nesaucam par patiesu (īstu) cilvēku,
bet par viņa līdzību, “arī akmens nav dvēselē – kā māca Filozofs –, bet tā attēls”. Tātad, lai izslēgtu šādu
(domāšanu) no Dieva dzemdināšanas, tika pielikti vārdi “patiess Dievs no patiesa Dieva”.
Nav arī iespējams, lai Vārds atšķirtos no Dieva, kura Vārds Viņš ir, sakarā ar dabu. Dievam ir dabiski, ka Viņš
sevi pašu izzina. Katram prātam ir kaut kas, ko tas izzina saskaņā ar savu dabu, piemēram, mūsu prāts pēc dabas
izzina pirmos principus. Vēl jo vairāk Dievs, kura izzināšana ir (Viņa) pastāvēšana (esamība), pēc savas dabas
izzina sevi pašu. Tātad Viņa Vārds ir no Viņa pēc dabas, tas ir citādāk nekā tas, kas izriet ārpus dabiskās
izcelsmes, kā, piemēram, no mums izceļas mūsu mākslīgi darītas lietas. Toties par to, kas izceļas no mums dabiski,
piemēram, par dēlu, sakām, ka viņš dzimst. Tātad, lai katram būtu skaidrs, ka Dieva Vārds izcēlies no Dieva pēc
dabas nevis no Dieva gribas lēmuma, tiek pielikts “dzemdināts, ne radīts”.
44. Secinājums no paskaidrotā
Sakarā ar to, ka visi izrunātie Dieva dzemdināšanas aspekti norāda uz to, ka Dēls ir vienlīdzīgs Tēvam, pēc
citiem vārdiem kā kopsavilkums tiek pielikts “būtībā līdzīgs Tēvam”.
45. Dievs ir sevī kā mīlēts tajā, kurš mīl
Lūk, kā tas, kas ir izzināts, ja vien ir izzināts, ir izzinātājā, tā tam, kas ir mīlēts, ja ir mīlēts, jābūt
mīlētājā. Jo tas, kas mīlēts, to, kurš mīl, savā veidā iekustina ar kādu iekšējo kustību, bet, tāpēc ka tas,
kurš kustina, pieskaras tam, kuru kustina, tam, kas mīlēts, jābūt iekš tā, kurš mīl. Lūk, līdzīgi kā Dievs
pats sevi izzina, tāpat Viņam sevi jāmīl, jo izzināts labums pats par sevi ir cienīgs būt mīlēts. Tātad Dievs
ir pats sevī kā mīlēts tajā, kurš mīl.
46. Mīlestību Dievā saucam par Garu
Gan tas, kas ir izzināts, ir izzinātājā, gan tas, kas ir mīlēts, ir tajā, kurš mīl. Tomēr jāpamana, ka abos
šajos gadījumos būt otrā nozīmē kaut ko citu. Jo izzināšana notiek tā, ka izzinātājs kaut kādā veidā līdzinās
tam, kas izzināts, tātad tam, kas izzināts, jābūt izzinātājā tādā veidā, ka tā līdzība atrodas viņā. Toties
mīlestība atklājas tādā veidā, ka tas, kurš ir mīlēts, iekustina to, kurš mīl, un pievelk pie sevis. Tātad mīlestība
neīstenojaslīdzībā tam, kas mīlēts – tā kā izzināšana īstenojas līdzībā tam, kas izzināts, – bet īstenojas tā,
kurš mīl, 'pieskārienā' tam, kurš mīlēts. Lūk, līdzības tālāknodošana notiek pirmām kārtām caur viennozīmīgu
dzemdināšanu, sakarā ar kuru dzīvajās būtnēs vienu saucam par dzemdinošu (generans) tēvu, bet otru par dzemdinātu
dēlu. Lūk, pirmā kustība starp viņiem notiek garīgā veidā. Tātad to, ka Dievs ir Dievā kā izzinātais izzinātājā,
izsakām tādā veidā, ka saucam Viņu par Dēlu, kurš ir Dieva Vārds, un tāpat to, ka Dievs ir Dievā kā mīlētais mīlētājā,
izsakām tādā veidā, ka atzīstam Viņu par Garu, kurš ir Dieva mīlestība. Tāpēc saskaņā ar katoliskās ticības
principiem mums vajadzētu ticēt Garam.
47. Gars, kurš ir Dievā, ir Svēts
Lūk, pamanīsim, ka mīlēts labums ietver sevī mērķa saturu, toties no mērķa izriet labprātīgs – labs vai ļauns –
iekustinājums, tātad mīlestībai, ar kuru ir mīlēts pats visaugstākais labums, kurš ir Dievs, jāsasniedz īpašs
labums. Mēs to izsakām ar vārdu „svētums”, jo – sekojot grieķu valodā runājošajiem – saucam par svētu to, kas
tīrs, jo taču Dievā ir vistīrākais un brīvs no jebkāda trūkuma labums, vai arī – sekojot latīņu valodā runājošajiem –
par svētu saucam to, kas spēcīgs, jo Dievā ir nesatricināms labums. Šajā ziņā viss, kas attiecināms uz Dievu, ir svēts
kā svētnīca, svētie trauki un viss, kas attiecas uz Dieva kultu. Tātad pareizi, ka Garu, kurš sniedz mums mīlestību, ar
kādu Dievs mīl Dievu, saucam par Svēto Garu. Tāpēc arī katoliskās ticības apliecinājumā šo Garu saucam par Svēto, jo
sakām „Es ticu uz Svēto Garu”.
48. Mīlestība neievieš Dievā akcidentalitātes
Lūk, līdzīgi kā Dieva izzināšanas (process) ir Viņa pastāvēšana (jeb esība), tā arī Viņa mīlestība ir Viņa pastāvēšana.
Jo Dievs nemīl pats sevi ar kaut ko, kas bagātinātu Viņa būtību, bet (tikai un vienīgi) ar savu būtību. Viņš mīl pats
sevi tādā veidā, ka Viņš ir sevī kā mīlētais mīlētājā. Tātad mīlētais Dievs nav mīlošajā Dievā akcidentālā veidā kā
mēs mīlam mīlētās lietas akcidentālā veidā, bet Dievs substanciāli ir pats sevī kā mīlētais mīlētājā. Tātad Svētais
Gars, caur kuru mums ir dota Dieva mīlestība, Dievā nav kaut kas akcidentāls, bet ir pašpastāvoša Dieva būtība, līdzīgi
kā Tēvs un Dēls. Tāpēc katoliskās ticības apliecinājums sludina, ka Viņam ir jāsaņem gods un slava kopīgi ar Tēvu un Dēlu.
49. Svētais Gars iziet no Tēva un Dēla
Jāņem vērā, ka pati izzināšana nāk no prāta izzināšanas spēka; bet, ja prāts kaut ko aktuāli izzina, tad viņā ir tas,
kas tiek izzināts. Toties tas, ka tas, kas tiek izzināts, ir izzinātājā, izriet no izzinātāja izzināšanas spēka un ir
viņa vārds, par ko jau runājām (sk. 37). Līdzīgi, tas, kas ir mīlēts, ir tajā, kas mīl, ja vien ir aktuāli mīlēts. Tomēr
tas, ka kaut kas ir mīlēts aktuāli, iziet gan no mīlētāja mīlošā spēka, gan no aktuāli izzinātā labuma, kas ir mīlestības
cienīgs. Tātad tas, kas ir mīlēts mīlošajā, iziet no diviem (principiem), tas ir, no mīlestības avota un no tā izzināšanas,
kas mīlestības cienīgs un kas izteikts ieņemtā vārdā. Lūk, Dievā, kurš pats sevi izzina un mīl, Vārds ir Dēls, bet Tas,
kura Vārds Viņš ir, ir Vārda Tēvs. Tātad ir nepieciešams, lai Svētais Gars, kuru saistām ar mīlestību, – ja Dievs ir pats
sevī kā mīlētais mīlētājā – izietu no Tēva un Dēla. Tāpēc arī Ticības apliecinājumā sakām “kas no Tēva un Dēla iziet”.
50. Personu Trīsvienība neizslēdz Dievā būtības vienotību
Viss, ko iepriekš pateicām, ved pie secinājuma, ka Dievā ir kaut kāds trīs-iskums, kas tomēr nav pretrunā Dieva būtības
vienkāršībai. Ir jāpiekrīt, ka Viņš ir gan pastāvošs savā dabā, gan sevis paša izzināts un mīlēts, tomēr Dievā tas notiek
citādāk nekā mūsos. Cilvēks savā dabā ir substance, tomēr viņa izzināšana un mīlestība nav substance. Tātad, kad skatāmies
uz cilvēku viņā dabā, tad viņš ir kaut kāda pašpastāvoša realitāte; tomēr, ja (skatāmies) no cilvēka prāta skatpunkta, tad
cilvēks nav kaut kāda pašpastāvoša realitāte, bet ir kaut kāda pievēršanās pašpastāvošai realitātei, līdzīgi – kad ir pats
sevī kā mīlēts mīlošajā. Kaut gan ir iespējams cilvēkā domāt par trīs-iskumu, tas ir, cilvēku, kas pastāv savā dabā, kas
pastāv prātā un kas pastāv mīlestībā, tomēr šie trīs (elementi) nav viens, jo cilvēka izzināšana nav viņa pastāvēšana, un
līdzīgi ir ar mīlestību. No šiem trijiem (elementiem) tikai viens ir kaut kāda pašpastāvoša realitāte, tas nozīmē, cilvēks,
kas pastāv savā dabā.
Lūk, Dievā pastāvēšana, izzināšana un mīlestība ir viens un tas pats. Tātad – Dievs, kas pastāv savā dabiskajā pastāvēšanā,
un Dievs, kas pastāv savā prātā, un Dievs, kas pastāv savā mīlestībā, ir viens un tas pats, tomēr katrs (variants) ir pašpastāvošs.
Toties, tāpēc ka pašpastāvošas lietas prātīgā dabā latīņu valodā pieņēma saukt par personām, bet grieķu – par hipostazēm,
tad (tik un tā) runājam par Tēvu, Dēlu un Svēto Garu.
|