25. Kaut gan daudzus nosaukumus attiecinām uz Dievu, tomēr tie nav sinonīmi
Sakarā ar iepriekš teikto jāpievērš uzmanība trim (lietām). Vispirms tam, ka dažādi nosaukumi, kaut gan pēc
lietas būtības tie Dievā nozīmē to pašu, tomēr tie nav sinonīmi. Jo nosaukums ir sinonīms tad, kad iezīmē to
pašu lietu un parāda uz to pašu jēdziena saturu. Tomēr, ja nosaukumi iezīmē to pašu lietu atkarībā no dažāda
satura, kādu tver tajos prāts, tad tie nav sinonīmi, jo to nozīme nav pilnībā tāda pati; jo nosaukumi iezīmē
tiešus prāta jēdzienus, kuri ir lietu attēli. Tātad, ja dažādi nosaukumi, kādus sakām attiecībā uz Dievu,
iezīmē dažādus jēdzienus, kurus mūsu prāts veido Viņa apzīmēšanai, tad tie nav sinonīmi, kaut gan tie
iezīmē pilnīgi to pašu realitāti.
26. Definīcijas – tam, ko iezīmē šie nosaukumi – nevar apzīmēt to, kas ir Dievā
Otrkārt, definējot to, ko šie nosaukumi nozīmē, nav iespējams definēt to, kas ir Dievā, jo mūsu prāts nevienā
no pieminētajiem jēdzieniem, kas raksturoti ar nosaukumiem, izsakāmiem, apzīmējot Dievu, neuztver pilnībā
Dieva būtību. Piemēram, spēka definīcija ir (pamats) Dieva spēka definīcijai, un līdzīgi ir ar citiem nosaukumiem.
To var paskaidrot vēl citā veidā. Jo katra definīcija sastāv no dzimtas raksturojuma un (sugas) atšķirības;
un tas, kas definējams tiešā veidā, ir suga. Parādījām (sk. 13. un 14.), ka Dieva būtība neiekļaujas ne dzimtā,
ne sugā, tāpēc tā nav definējama.
27. Nosaukumi, kas apzīmē Dievu un citas (esmes), nav ne pilnīgi viennozīmīgi, ne pilnīgi daudznozīmīgi
Treškārt, nosaukumi, kas apzīmē Dievu un citas esmes, nav ne pilnīgi viennozīmīgi, ne pilnīgi daudznozīmīgi.
Tie nevar taču būt viennozīmīgi, jo apzīmējums, izteikts par radību, nav izteikums par Dievu; bet viennozīmīgiem
apzīmējumiem jānorāda uz to pašu. Līdzīgi, tie nav arī pilnīgi daudznozīmīgi; jo, ja nejaušības dēļ
nosaukumi skan vienādi, tad tas pats nosaukums ir dots vienai lietai neatkarīgi no otras, tā ka no
vienas lietas nevar secināt par otru. Lūk, šos nosaukumus, ar kādiem apzīmējam Dievu un citas lietas,
mēs attiecinām uz Dievu, ņemot vērā kaut kādu attieksmi, kāda ir Viņam uz citām lietām, kurās mūsu prāts
pamanīja doto saturu; tāpēc no citām lietām varam secināt par Dievu. Tātad tas, ko izsakām par Dievu un
citām lietām, nav pilnīgi daudznozīmīgs, līdzīgi kā (nosaukumi), kas nejaušības dēļ skan vienādi. Mēs tos
saucam par analoģiskiem, jo tie ir kaut kāda proporcijā uz (kaut ko) vienu. Tieši tādēļ nosaukumus, kuri
apzīmē citu lietu pilnības, mēs attiecinām uz Dievu, jo šīs citas lietas salīdzinām ar Dievu kā to (lietu)
pirmo avotu. Tātad skaidrs ir, ka, kaut gan šos nosaukumus vispirms izsakām par radībām, jo prāts, kad dod
šos nosaukumus, paceļas pie Dieva no radībām, tomēr, ja runa ir par ar nosaukumu apzīmēto realitāti, tad tie
vispirms attiecas uz Dievu, no kura visas pilnības nonāk pār citām lietām.
28. Dievs ir izzinātājs (intelligens)
Tālāk jāizsecina, ka Dievs ir izzinātājs. Jau izsecinājām (sk. 21.), ka Viņā iepriekš un pārpilnībā pastāv
visas visu esmju pilnības. Lūk, zināšana šķiet esam pāri visām esmju pilnībām, jo prāta lietas ir cēlākas
nekā visas citas. Tātad jābūt, ka Dievs ir izzinātājs.
Papildus tam, iepriekš parādījām (sk. 9.), ka Dievs ir tīrs akts, bez potencialitātes piejaukuma. Lūk,
matērija ir esme potencialitātē; tātad Dievs ir pilnīgi neatkarīgs no matērijas. Bet neatkarība no matērijas
ir prātīguma cēlonis, uz ko norāda tas, ka materiālas formas kļūst aktuāli izzināmas caur to atraušanu no
matērijas un no materiālajiem apstākļiem. Tātad Dievs ir izzinātājs.
Papildus tam, parādījām (sk. 3.), ka Dievs ir pirmais iekustinātājs. Bet tas šķiet (kaut kas) īpašs prātam:
jo prāts parādās kā tāds, kas lieto visu citu kā rīku kustībai. Tāpēc arī cilvēks, pateicoties savam prātam,
lieto gan dzīvniekus, gan augus un nedzīvas lietas kā it kā rīku. Tātad jābūt, ka Dievs, kas ir pirmais
iekustinātājs, ir izzinātājs.
29. Prāts Dievā nav ne potencialitātē, ne habitualitātē, bet aktuāli
Lūk, Dievā, kā jau parādījām (sk. 4.), nekas nav potencialitātē, bet viss ir aktā. Tāpēc arī Dievs nav
izzinātājs ne potencialitātē, ne spējā, bet vienīgi aktā. No tā izriet, ka savā izzināšanā Viņam nav nekādas
secības vai izmaiņas. Jo, kad kāds prāts secīgi izzina daudzas (lietas), tad jābūt tā, ka, kad tas vienu
izzina aktuāli, tad kādu citu potencialitātē. Tātad, ja Dievs neko neizzina potencialitātē, tad Viņa izzināšanā
nav nekādas secības. No tā izriet, ka visu, ko Dievs zina, zina vienlaikus; jo tajā, kas notiek vienlaikus,
nav nekādas secības. Tālāk, no tā izriet, ka Dievs neko neuzzina no jauna; jo, ja prāts kaut ko uzzina no jauna,
tad agrāk tas bija zinošs potencialitātē. Šajā gaismā kļūst arī skaidrs, ka Viņa prāts nav diskusīvs, lai –
tā kā mūsu prāts – ietu no vienas izzināšanas līdz citai. Jo mūsu izzināšana notiek šādi, ka no kaut kā jau
zināma nonācām līdz nezināmā zināšanai vai līdz tam, ko agrāk neapzinājām aktuāli; bet Dieva prātā tas nevar notikt.
30. Dievs izzina nevis kādu citu attēlu dēļ, bet caur savu būtību
Iepriekš teiktā gaismā kļūst arī skaidrs, ka Dievs zina nevis kādu citu attēlu dēļ, bet caur savu būtību.
Jo katrs prāts, kas izzina caur attēlu, kas ir cits no šī prāta, ir kā potencialitāte attiecībā uz aktu,
jo izziņas attēls ir viņa pilnīgums, kas padara par izzinošo aktuāli. Tātad, ja Dievā nav nekā potencialitātē,
bet Viņš ir tīrs akts, tad Viņš izzina nevis caur citu attēlu, bet caur savu būtību. Bet no tā izriet, ka tieši
un pirmām kārtām Viņš izzina pašu sevi. Jo lietas būtība ved pie izzināšanas pareizā un nepastarpinātā veidā nevis
(kaut kādas) citas lietas, bet tās, kuras ir būtība. Un tā caur cilvēka definīciju pareizā veidā ir izzināts cilvēks,
bet caur zirga definīciju – zirgs. Tātad, ja Dievs izzina caur savu būtību, tad tam, ko Viņš izzina tieši un
pirmām kārtām, jābūt pašam Dievam. Bet, ja Viņš pats ir sava būtība, tad no tā izriet, ka Viņā prāts un izziņas
akts, un tas kas ir izzināts, ir pilnīgi tas pats.
31. Dievs ir sava izzināšana
No tā izriet, ka pats Dievs ir sava izzināšana. Jo, ja izzināšana ir otrais akts, līdzīgi kā secināšanā, bet
pirmais akts ir prāts vai zināšanas, tad katrs prāts, kas nav sevis izzināšana, attiecas uz savu izzināšanu kā
potencialitāte uz aktu. Potencialitāšu un aktu kārtībā tas, kas ir pirmais, vienmēr atrodas potencialitātē
attiecībā uz nākamo, bet pēdējais pabeidz (esmi). Runājām šeit par vienu un tādu pašu (relāciju), jo (relācijā)
uz ko citu var būt otrādāk, jo kustinātājs un darbinātājs attiecas uz kustināšanu un aktu tā kā akts uz
potencialitāti. Lūk, Dievā, kurš ir tīrs akts, nav nekā tāda, kas salīdzinājumā ar kaut ko citu būtu kā akts
pret potencialitāti, tātad pats Dievs ir sava izzināšana.
Tālāk, prāts attiecībā uz izzināšanu ir līdzīgā situācijā kā būtība uz esamību. Lūk, Dievs izzina caur savu
būtību, bet Viņa būtība ir Viņa esamība, tātad Viņa prāts ir Viņa izzināšana. No tā izriet, ka tas, ka Viņš
ir izzinātājs, neveido Viņā nekādu salikumu, jo prāts, izzināšana un izzināšanas attēls Viņā nav nekas
atsevišķs, un tas (viss) Viņā ir nekas cits kā Viņa būtība.
32. Tātad Dievs ir gribētājs (gribošs)
Turklāt ir skaidrs, ka Dievam jābūt gribētājam. No iepriekš teiktā izriet, ka Dievs izzina sevi pašu, bet
Viņš ir pilnīgs labums. Lūk, izzinātam labumam jābūt mīlētam, bet tas notiek caur gribu. Tātad ir nepieciešams, ka Dievs ir gribētājs.
Tālāk, iepriekš parādījām (sk. 28.), ka Dievs ir pirmais iekustinātājs (caur prātu). Lūk, prāts kustina ne
citādāk kā tikai caur tieksmi, bet šī tieksme (appetitus), kas seko prātam, ir griba. No tā izriet, ka Dievs ir gribētājs.
33. Dieva griba nevar būt kaut kas cits nekā Viņa prāts
Skaidrs ir tātad, ka arī Dieva griba nevar būt kaut kas cits nekā Viņa prāts. Jo izzināts labums, tāpēc ka tas ir
gribas priekšmets, šo gribu kustina un ir tās akts un pilnīgums. Lūk, Dievā nav atšķirības starp to, kas kustina
un tiek kustināts, starp aktu un potencialitāti, starp pilnību un to, kas pilnveidots, ko parādījām iepriekš
(sk. 9. un 10.). Tātad Dieva gribai jābūt pašam izzinātajam labumam, tas nozīmē, Dieva prātam un Dieva būtībai.
Tātad Dieva griba nav nekas cits kā tikai Dieva prāts un Viņa būtība.
Tālāk, prāts un griba ir esmes īpašas pilnības, par ko liecina tas, ka tie ir (tikai) cēlākām esmēm. Lūk,
visu esmju pilnības Dievā ir kaut kas viens, un tas ir Viņa būtība, ko parādījām iepriekš (sk. 22.).
Tātad prāts un griba Dievā ir tas pats, kas Viņa būtība.
34. Dieva griba ir Viņa gribēšana
No tā secinām, ka Dieva griba ir pati Viņa gribēšana. Iepriekšējā punktā parādījām, ka Dievā griba ir tas
pats, kas labums, kādu Viņš grib. Lūk, tas nebūtu iespējams ja gribēšana nebūtu tas pats, kas griba; jo
gribēšana parādās gribā no tā, kas gribēts. Tātad Dieva griba ir Viņa gribēšana.
Turklāt, Dieva griba ir tas pats, kas Viņa prāts un Viņa būtība. Lūk, Dieva prāts ir Viņa izzināšana, bet
būtība ir Viņa esamība. Tātad griba ir Viņa gribēšana. Tātad Dieva griba nav pretrunā, kas ir skaidrs, Viņa vienkāršībai.
35. Viss līdz šim teiktais iekļaujas vienā ticības artikulā
Visu, ko jau izskatījām, var iekļaut (teikumā), ka Dievs ir viens, vienkāršs, pilnīgs, bezgalīgs, izzinošs
un gribošs. Tas viss ir arī iekļauts vienā īsā Ticības apliecinājuma artikulā, kurā atzīstam, ka mēs ticam
(uz) “vienu visvareno Dievu”. Vārds “Dievs” grieķu valodā skan theos, kas, kā šķiet, cēlās no theaste, tas nozīmē,
‘redzēt’ vai ‘izzināt’. Tātad paša Dieva nosaukumā tiek norādīts uz to, ka Viņš ir izzinošs, tātad arī gribošs.
Atzīstot Viņu kā vienu, izslēdzam daudzdievību un jebkādu salikšanu, jo Dievs nebūtu tiešām viens, ja Viņš nebūtu
vienkāršs. Atzīstot Viņu kā visvareno, norādām uz Viņa bezgalīgo spēku, kuram neko nevar atņemt; tajā ir arī
iekļauts tas, ka Viņš ir bezgalīgs un pilnīgs, jo esmes spēks seko tās būtības pilnībai.
|