Pirmā daļa
PAR TICĪBU

1. Darba mērķis

Mūžīgā Tēva Vārds, kas aptver visu ar savu bezgalību jeb neizmērojamību, lai cilvēku, kas pamazināts grēku pēc, atgrieztu Dieva godības kalngalā, vēlējās sevi pazemināt un, neatsakoties no savas majestātes, pieņēma mūsu vājumu. Tomēr, lai neviens neatteiktos no Dieva vārda mācības pieņemšanas, to, kas cītīgajiem ir nodots plaši un ar paskaidrojumiem dažādās Svēto Rakstu grāmatās, ir iespējams izklāstīt par cilvēka pestīšanu īsas pamācības veidā tiem, kuriem nav laika. Lūk, cilvēka pestīšana ir patiesības izzināšana, lai cilvēka prāts nebūtu aptumšots ar visādiem maldiem; tā ir pievēršanās pareizajam mērķim, lai, tiecoties pēc nepareiziem mērķiem, nepazaudētu patiesu laimi; tā ir taisnīguma ievērošana, lai neaptraipītos ar visādiem netikumiem. Zināšanas, kādas cilvēkam ir nepieciešamas pestīšanai, ir iespējams formulēt īsās un nedaudzās ticības patiesībās. Par to stāsta Apustulis (Pāvils) Vēstulē romiešiem: „Saīsinātu vārdu darīs Kungs virs zemes” (Rom 9,28; pēc Vulgātas); kā arī: „Tas ir ticības vārds, ko mēs sludinām” (Rom 10,8). (Cilvēka) vēršanos uz mērķi laboja (Kungs) ar īsas lūgšanas palīdzību, kurā, mācot, kā mums lūgties, norādīja, uz kurieni jātiecas mūsu nodomam un cerībai. Cilvēcisko taisnīgumu, kas izpaužas likuma ievērošanā, Viņš izpildīja ar mīlestības bausli: „Jo mīlestība ir Likuma izpildīšana” (Rom 13,10). Tāpēc Apustulis (Pāvils) Vēstulē korintiešiem māca, ka visa šīs dzīves pilnība balstās ticībā, cerībā un mīlestībā, kuras ir it kā mūsu pestīšanas kopsavilkums: „Tagad paliek ticība, cerība un mīlestība.” (1 Kor 13,13) Tie ir trīs (veidi), kādos – kā saka Augustīns (Enchiridion, cap. 3 (PL 40,232)) – pielūdzam Dievu.

Tātad, lai tev, dārgais Reginald, dotu kristīgās teoloģijas kopsavilkumu, kuru varēsi visu laiku turēt acu priekšā, visas mūsu pūles šajā darbā fokusēsim ap šīm trim tēmām. Vispirms pievērsīsimies ticībai, pēc tam cerībai un tad – mīlestībai. Tāda ir kārtība, kuru noteica Apustuļi un kuru prasa arī veselais saprāts. Jo nevar būt veselīga mīlestība, ja vispirms nebūs īsta cerības mērķa, bet cerība nav iespējama, ja pietrūks patiesības izzināšanas. Vispirms nepieciešama ticība, pateicoties kurai iepazīsi patiesību; tad cerība, pateicoties kurai pievērsīsies pareizajam mērķim; un tad mīlestība, kura pilnīgi sakārtos tavu iekšējo dinamismu (tuus affectus).

2. Kādā kārtībā ir jārunā par ticību

Lūk, ticība ir priekšnojauta par tām zināšanām, kas nākotnē darīs mūs svētlaimīgus. Tāpēc Apustulis saka, ka ticība ir „pamats lietām, kuras mums jāgaida” (Ebr 11,1), jo tā dara, ka tās lietas, tas nozīmē, nākamā laime, jau sāk mūsos pastāvēt. Bet tās zināšanas, kas padara mūs laimīgus, saistītas, kā māca Kungs, ar divām patiesībām (duo cognita): par Trīsvienības dievišķību un par Kristus cilvēciskumu. Tāpēc (Jēzus) lūdzās Tēvam: „Šī ir mūžīgā dzīvība, lai viņi atzīst Tevi, vienīgo un patieso Dievu un Jēzu Kristu, ko Tu esi sūtījis.” (Jņ 17,3) Tātad visas zināšanas par ticību fokusējas ap šīm divām lietām, tas nozīmē, Trīsvienības dievišķību un Kristus cilvēciskumu; un tajā nav nekā neparasta, jo Kristus cilvēciskums ir ceļš, kas ved uz dievišķību. Tātad ceļā vajag izzināt ceļu, kas ved uz mērķi, bet arī tēvijā pateicība nebūtu pietiekama, ja mums nebūtu zināms ceļš, pateicoties kuram tikām pestīti. Tāpēc Kungs runāja mācekļiem: „Un, kur es eju, jūs zināt,un ceļu zināt.” (Jņ 14,4)

Lūk, attiecībā uz dievišķību ir jāiepazīst trīs (tēmas): pirmkārt – (Dieva) būtības vienotību; otrkārt – Personu Trīsvienību; treškārt – Dieva darbus.