15. Ir nepieciešams, ka Dievs ir viens
No tā arī izriet, ka ir nepieciešams, ka Dievs ir tikai viens. Jo, ja būtu vairāki dievi, tad tie sauktos par
dieviem daudznozīmīgi vai viennozīmīgi. Ja daudznozīmīgi, tad problēmas nav: jo kas no tā, ka to, ko mēs saucam
par akmeni, citi sauc par dievu. Tomēr, ja viennozīmīgi, tad tiem vajadzētu piederēt vienai dzimtai vai sugai.
Bet mēs parādījām (sk. 13. un 14.), ka Dievs nevar būt ne dzimta, ne suga, kurās ietilpst daudzas (vienības).
Tātad ir neiespējami, lai būtu vairāki dievi.
Turklāt neiespējami ir, lai tas, kas konkretizē vispārējo būtību, būtu kopīgs daudziem. Tāpēc, kaut gan var būt
daudz cilvēku, tomēr ir neiespējami, lai par šo konkrēto cilvēku būtu kāds cits nekā tieši viņš pats. Tātad, ja
būtība konkretizējas pati par sevi nevis caur kaut ko citu, ir neiespējami, lai tā būtu kopīga daudziem. Lūk,
Dieva būtība konkretizējas pati par sevi, jo Dievā Viņa būtība nav kaut kas cits nekā tas, kas Viņš ir; jau
parādījām (sk. 10.), ka Dievs ir sava būtība. Tātad ir neiespējami, lai Dievs būtu citādāk, kā tikai viens.
Papildus tam, forma var vairoties divējādi. Pirmkārt caur diferenciāciju. Šādā veidā vispārīgā forma, piemēram,
krāsa, (vairojas) dažādās krāsas sugās. Otrkārt, pateicoties subjektiem, piemēram, baltums. Tātad, katra forma,
kas nevar vairoties caur diferenciāciju, ja tā nav forma, kas pastāv subjektā, nevar vairoties. Piemēram, ja
baltums nebūtu īstenots substancē, tad tas būtu tikai viens. Lūk, Dieva būtība ir pati esamība, kas nevar pieņemt
(sugas) atšķirības, kā jau to noskaidrojām (sk. 13.). Tātad, ja pati Dieva esamība ir it kā forma, kas pastāv
pati no sevis, jo taču Dievs ir sava esamība, neiespējami ir, lai Dieva būtība nebūtu tikai viena. Neiespējami
ir, tātad, lai eksistētu vairāki dievi.
16. Dievs nevar būt ķermenis
Beidzot ir skaidrs, ka Dievs nevar būt ķermenis. Jo katrā ķermenī pastāv kāds salikums, jo katrs ķermenis
sastāv no daļām. Bet tas, kas ir pilnīgi vienkāršs, nevar būt ķermenis.
Papildus tam, ķermenis nevar kustēties citādāk, kā vien ka pats ir kustināts, uz ko vispārēji norāda indukcija.
Tātad, ja pirmais iekustinātājs ir pilnīgi neiekustināms, tad neiespējami ir, lai tas būtu ķermenis.
17. Dievs nevar būt ķermeņa forma
Nav iespējams arī tas, lai Viņš būtu ķermeņa forma vai kaut kāds spēks ķermenī. Tāpēc ka katrs ķermenis ir
pakļauts pārmaiņām, tad pie ķermeņa kustības jābūt kustinātam visam, kas tajā ir, vismaz akcidentāli. Lūk,
pirmais iekustinātājs nevar tikt iekustināts ne būtiski, ne akcidentāli, jo tam jābūt pilnīgi neiekustināmam,
kā to jau izsecinājām (sk. 4.). Tātad ir neiespējami, lai Viņš būtu forma vai spēks ķermenī.
Turklāt, kustinātājam, lai kustinātu, jābūt varai pār lietu, kuru var kustināt. Jo mēs redzam, ka, jo vairāk
kustinātāja spēks pārspēj kustinātā spēku, jo ātrāka ir kustība. Tātad tam, kas ir pirmais no visiem kustinātājiem,
vajadzētu visspēcīgāk valdīt pār kustināmām lietām. Bet tas nebūtu iespējams, ja tas kaut kādā veidā būtu saistīts
ar kustināto, kas notiktu, ja tas būtu viņa forma vai spēks. Tātad vajag, lai pirmais iekustinātājs nebūtu ne
ķermenis, ne spēks ķermenī, ne forma ķermenī. Tādēļ Anaksagors pieņēma, ka prāts nav (ne ar ko) samaisīts,
lai varētu valdīt un visu kustināt.
18. Dievs savā būtībā ir bezgalīgs
No tā var arī secināt, ka Viņš ir bezgalīgs, tomēr nevis trūkuma dēļ – kā tas notiek ar daudzumu, kuram tā
veida dēļ ir kaut kas dabisks sasniegt galu, bet tāda nav –, bet negatīvi, tas nozīmē: saucam Viņu par bezgalīgu,
jo nekādā veidā Viņam nav gala. Jo aktu neierobežo nekas cits, kā vien potencialitāte, kas pieņem šo aktu;
šādā veidā matērijas potencialitāte nosaka formām robežas. Tātad, ja pirmais iekustinātājs ir akts bez potencialitātes
piemaisījuma un tas nav ne neviena ķermeņa forma, ne spēks formā, tad tam jābūt bezgalīgam.
Uz to norāda arī kārtība, kādu ieraugām lietās. Jo, ja kāda esme citu vidū ir cēlāka, tad ir savā veidā lielāka.
Un tā, elementu vidū tas, kas augstāks, ir lielāks gan daudzuma, gan vienkāršības ziņā. Uz to norāda elementu
veidošana, jo uguns veidojas – palielinātā daudzumā – no gaisa, gaiss no ūdens, bet ūdens no zemes; toties debesu
ķermenis skaidri pārspēj visu elementu daudzumu. Tātad tam, kas ir pirmā no visām esmēm, par kuru nekas cits nevar
būt agrāks, jābūt bezgalīgam pēc sava daudzuma veida.
Un tas nav nekas dīvains, ka to, kas ir vienkāršs un kam nav ķermeniskā daudzuma, uzskatām par bezgalīgu un tādu,
kas ar savu neizmērojamību ir pāri jebkādam ķermeņa daudzumam. Arī mūsu prāts, kas ir bez ķermeņa un vienkāršs, ar
savas domas spēku ir pāri visu ķermeņu daudzumam un tos visus aptver. Tātad, vēl jo vairāk, tas, kas ir pirmais
attiecībā uz visiem, ar savu neizmērojamību ir pāri visai radībai, visu aptverot.
19. Dieva spēks ir bezgalīgs
No tā izriet, ka Dievam ir bezgalīgs spēks. Jo spēks izriet no lietas būtības, jo katra (esme) var darboties
saskaņā ar to, kas viņa ir. Tātad, ja Dievs pēc savas būtības ir bezgalīgs, tad Viņa spēkam jābūt bezgalīgam.
Tas kļūst skaidrs arī tad, kad uzmanīgi paskatīsimies uz lietu kārtību. Jo, ja kaut kas ir potencialitātē, tad
tam ir pasīvs jeb uzņemošs spēks; bet, ja kaut kas ir aktā, tad tam ir aktīvs spēks. Tātad tam, kas ir vienīgi
potencialitātē, ir bezgalīgs spēks uzņemšanai un tam nav nekādas daļas aktīvajā spēkā. Bet, jo vairāk kaut kas
pārspēj (tīru potencialitāti) ar formu, jo vairāk pārpildīts ar darbošanās spēku; tādēļ uguns ir aktīvākais no
elementiem. Tātad Dievs, kurš ir tīrs akts, nesamaisīts ne ar kādu potencialitāti, bezgalīgi un pāri visam ir
pārpildīts ar aktīvo spēku.
20. Bezgalība Dievā neizraisa nepilnības
Lūk, kaut gan bezgalība, kas saistīta ar daudzumu, liecina par nepilnību, tomēr Dieva nosaukšana par bezgalīgu
norāda uz Viņa visaugstāko pilnību. Jo bezgalīgs daudzums attiecas uz matēriju, tad kad tai nav robežu. Lūk,
lietu nepilnība izriet no tā, ka matērijai kaut kas ir atņemts, bet jebkāda pilnība ir, pateicoties formai.
Lūk, Dievs tāpēc ir bezgalīgs, jo Viņš ir vienīgi pati forma jeb akts, bez kādas matērijas vai potencialitātes
piejaukuma. Tātad Viņa bezgalība norāda uz Viņa visaugstāko pilnību.
To var izsecināt arī no citām lietām. Jo, kad viens un tas pats no nepilnīga pārvēršas pilnīgā, tad agrāk ir tas,
kas nepilnīgs, nekā tas, kas pilnīgs, piemēram, puika ir agrāk nekā vīrietis. Neskatoties uz to, tomēr viss,
kas nepilnīgs, sākas no tā, kas pilnīgs. Jo netiks ieņemts puika citādāk kā no vīrieša, bet sēklu var dot tikai
dzīvnieks vai augs. Tātad tam, kas pēc dabas ir agrākais no visa, jābūt pilnīgākam par visu.
21. Dievā ir visa pilnība, kāda ir lietās, un vēl lielāka
No tā izriet arī tas, ka visām pilnībām, kādas atrodam visu veidu lietās, ir jābūt pārpilnam sākumam Dievā.
Jo visam, kas kustina kādu (esmi) uz pilnību, iepriekš jau ir pilnība, kuru sniedz otram. Piemēram, skolotājam
ir iepriekšējas zināšanas, kuras viņš nodot citiem. Tātad, ja Dievs, kas ir pirmais iekustinātājs, visu citu
kustina uz savām pilnībām, tad visām lietu pilnībām iepriekš jābūt Viņā pārpilnībā.
Papildus tam, visam, kam ir kāda pilnība, ja tam trūkst citas pilnības, tas ir ierobežots ar kādu dzimtu vai
sugu. Jo katra lieta ir iekļauta dzimtā vai sugā, pateicoties formai, kas ir lietas pilnība. Bet, ja kaut
kas ir pakļauts dzimtai vai sugai, tad tā būtība nevar būt bezgalīga. Jo pēdējā atšķirība, pateicoties kurai
lieta tiek iekļauta sugā, nosaka tās būtību. Tāpēc arī teikumu, kas norāda uz sugu, saucam par definīciju jeb
apzīmējumu (finis). Tātad, ja Dieva būtība ir bezgalīga, tad neiespējami, lai tai ir tikai kādas dzimtas vai
sugas pilnība, bet tai nebūtu citu (pilnību); tātad Viņā jābūt visu dzimtu un sugu pilnībām.
22. Dievā visas pilnības ir viens (un tas pats)
Lūk, ja savākt visu to, ko jau runājām, tad kļūs acīmredzams, ka Dievā, visas pilnības ir viens (un tas pats).
Jau iepriekš (sk. 9.) parādījām, ka Dievs ir vienkāršs; bet tur, kur ir vienkāršība, nevar būt iekšējas dažādības.
Tātad, ja Dievā ir visu (esmju) pilnības, tad neiespējami, lai tās Viņā būtu dažādā veidā. Tātad paliek pieņemt,
ka tās visas Viņā ir viens.
Par to nav šaubu tam, kurš skatās uz izziņas spējām. Jo augstākā spēja, vienā un tādā pašā (veidā) izzina visu,
ko dažādos veidos izzina zemākās spējas: taču visu to, ko pieņem redze, dzirde un citi maņu orgāni, prāts
apspriež ar vienu un vienkāršu spēju. Līdzīgi ir zinātnēs: kad zemākas zinātnes vairojas sakarā ar lietu
dažādību, tad viena zinātne, kas ir augstākā pār tām, nodarbojas ar visu, un to sauc par pirmo filozofiju.
Līdzīgi ir varas (struktūrās): jo karaļa varā, kas ir viena, ir iekļauta jebkura vara, kas, karaļa pārvaldīšanā,
tiek dalīta dažādās pārvaldēs. Tātad līdzīgi ir ar pilnībām, kas zemākās lietās vairojas attiecīgi lietu dažādībai;
(tomēr) tām ir jāapvienojas pašā realitātes virsotnē, tas nozīmē, Dievā.
23. Dievā nav nekāda akcidenta
No tā arī izriet, ka Dievā nevar būt nekāda akcidenta. Jo, ja Viņā visas pilnības ir (kaut kas) viens, bet pilnības
ir būt, spēt, darboties u. tml., tātad Viņā visam jābūt tam pašam, kas Viņa būtība. Tātad nekas no tā, kas Viņā ir, nav akcidents.
Tālāk, nekas nevar būt bezgalīgs savā pilnībā, ja pie tā pilnības var kaut ko pielikt. Ja kāda (esmes) pilnība ir
akcidents, tad no tā izriet, ka tās būtībai var pielikt kādu citu pilnību, jo katrs akcidents ir pielikts būtībai;
tātad, tās (esmes) būtībā nav bezgalīgās pilnības. Tomēr izsecinājām, ka Dievs savā būtībā ir bezgalīgi pilnīgs.
Tātad Viņā nevar būt nekādas akcidentālas pilnības, bet vienalga, kas Viņā ir, ir Viņa substance.
Šo secinājumu viegli ir izsecināt arī no Viņa augstākās vienkāršības: no tā, ka Viņš ir tīrs akts, un no tā, ka
Viņš ir pirmais no esmēm. Jo akcidents (ienāk) kaut kādā salikšanas veidā ar subjektu. Tāpēc subjekts nevar būt
tīrs akts, jo akcidents ir kaut kāda forma subjektam. Vienmēr arī tas, kas ir pēc būtības, ir agrāks nekā tas,
kas akcidentāli. No tā visā var izsecināt, ka Dievā nekas nevar būt nosaukts par akcidentu.
24. Daudzi nosaukumi neatņem Dievam vienkāršību
No tā izriet pamatojums nosaukumu daudzumam, kurus attiecinām uz Dievu, neatkarīgi no tā, ka Viņš pats sevī ir
pilnīgi vienkāršs. Jo mūsu prāts nespēj uztvert Viņa būtību pašu sevī, tāpēc paceļas tās pazīšanai, balstoties
tveramās lietās; bet tajās ir dažādas pilnības, kurām viena sakne un avots ir Viņā, kā jau to parādījām (sk. 22.).
Bet, tāpēc ka tikai tādā mērā mēs varam kaut ko nosaukt, kādā mēs to saprotam – jo nosaukumi ir jēdzienu zīmes –,
mēs nevaram Dievu nosaukt citādāk, kā vien balstoties pilnībās, kas atrodas citās lietās, kuru avots ir Viņš. Bet,
tā kā to (pilnību) ir daudz, tad daudzus nosaukumus attiecinām uz Dievu. Bet, ja mēs skatītu Dieva būtību pašu
sevī, tad mums nebūtu vajadzīgi daudzi nosaukumi, bet Viņa pazīšana būtu tikpat vienkārša, cik vienkārša ir
(Viņa) būtība; Zaharija grāmatā lasām: “Šajā dienā būs viens Kungs un viens Viņa vārds.” (Zah 14,9)
|