3. Par to, ka Dievs ir
Sakarā ar dievišķās būtības vienotību, vispirms vajag atzīt par patiesību to, ka Dievs ir. Saprātīgam cilvēkam
tas ir pašsaprotams (quod ratione conspicuum est). Jo mēs pamanām, ka visu, kas kustas, kaut kas cits iekustina:
to, kas zemāk, kustina tas, kas augstāk, piemēram (ķermeņus), kas veidoti no elementiem, kustina debesu ķermeņi,
bet (ķermeņos), kas veidoti no elementiem, tas, kas stiprāks, kustina to, kas vājāks; līdzīgi debesu ķermeņos –
zemākus kustina augstākie. Bet tas nav iespējams bez kādām robežām. Lūk, viss, kas tiek kustināts, ir it kā rīks
pirmajam iekustinātājam – ja nebūtu pirmā iekustinātāja, tad viss, kas kustas, būtu kā rīks. Tātad, ja kustināto
un kustinātāju ķēde ietu bezgalībā, tad nebūtu pirmā iekustinātāja; tātad visas neskaitāmās (esmes), kas kustina
un tiek kustinātas, būtu par rīkiem. Bet, pat priekš nemācītiem ļaudīm smieklīgi ir pieņemt, ka ir rīki, kas
kustas bez galvenā darbinieka. Tas būtu tā, it kā kāds pieņemtu, ka zāģis vai cirvis bez galdnieka veido laivu
vai gultu. Tātad jābūt pirmajam iekustinātājam, kas ir augstāks par visiem; un mēs Viņu saucam par Dievu.
4. Dievs ir nemainīgs
No iepriekš teiktā neizbēgami izriet, ka Dievs ir pilnīgi nemainīgs. Jo, ja pastāv pirmais iekustinātājs, tad,
ja viņš būtu mainīgs, viņam būtu jābūt vai nu sevis paša kustinātam, vai arī būtu kāds cits viņa kustinātājs.
Lūk, kāds cits nevar viņu kustināt, jo tad būtu jābūt citam kustinātājam, kas agrāks par viņu, kas ir pretrunā
ar pirmā iekustinātāja jēdzienu. Bet, ja viņš kustinātu pats sevi, tad jāņem vērā divas iespējas: vai nu tādā
pašā veidā ir kustināts un kustina, vai nu kaut kādā veidā kustina, bet citā tiek kustināts. Lūk, šī pirmā iespēja
ir neiespējama, jo viss, kas tiek kustināts, ja vien ir kustināts, atrodas potencialitātes stāvoklī, bet, kas
kustina, ir akta stāvoklī. Tātad, ja (pirmais iekustinātājs) būtu tādā pašā veidā kustinātājs un kustināmais,
tad viņam vajadzētu būt tādā pašā veidā gan potencialitātes, gan akta stāvoklī, kas nav iespējams. Jo, ja
(pirmajā iekustinātājā) tas, kas kustina, būtu kaut kas cits nekā kustināmais, tad viņš nebūtu pirmais iekustinātājs
pēc savas būtības (per se), bet gan šīs daļas dēļ, kas kustina. Lūk, tas, kas ir pēc būtības, ir agrāks par to,
kas tāds nav. Tātad (šāda esme) nevarētu būt pirmais iekustinātājs, ja tas viņam būtu dots kādas daļas dēļ.
Tātad pirmajam iekustinātājam jābūt pilnīgi neiekustināmam.
To pašu var spriest, ja mēs par izejas punktu ņemtu (esmes), kas tiek kustinātas un kustina. Jo katra kustība
šķiet izejoša no kaut kā, kas noteiktā kustības veidā ir nekustināms. Tādā veidā pārmaiņām, kā arī veidošanai
un sadalīšanai, kas notiek zem mēness sfēras (in istis inferioribus), ir pirmais iekustinātājs, tas ir, debesu
ķermenis, kas šajā kustības veidā ir pilnīgi neiekustināms, jo tas nav pakļauts ne veidošanai, ne sadalīšanai,
ne arī pārmaiņām. Tātad tam, kas ir jebkādas kustības pirmais princips, jābūt neiekustināmam.
5. Dievs ir mūžīgs
No tā tālāk izriet, ka Dievs ir mūžīgs. Jo viss, kam ir sākums vai beigas, saņem to caur kustību vai pārmaiņām.
Lūk, jau parādījām, ka Dievs ir pilnīgi neiekustināms. Tātad ir mūžīgs.
6. Ir nepieciešams, lai Dievs pastāvētu pats no sevis
Balstoties iepriekš parādītajā, tiek secināts, ka tas, ka Dievs pastāv, ir nepieciešama lieta. Jo viss, kas
var būt vai nebūt, ir pakļauts pārmaiņām. Bet Dievs ir pilnīgi neiekustināms, kas tika parādīts. Tātad nav
iespējams, lai Dievs būtu un nebūtu. Lūk, ja kaut kas pastāv un nav iespējams, lai nepastāvētu, tad tam jābūt,
jo „jābūt” un „nespēt nebūt” nozīmē to pašu.
Papildus tam, visam, kas var pastāvēt vai nepastāvēt, ir vajadzīgs kas cits, kas padarīs to par pastāvošu,
jo pats no sevis tas ir atvērts (se habet) uz vienu vai otru iespēju. Tas, kas padara kaut ko par esošu, ir
agrāks par to. Tātad ārpus tā, kas var pastāvēt vai nepastāvēt, kaut kas pastāv agrāk. Bet nekas nepastāv
agrāk nekā Dievs: tātad Viņš nevar pastāvēt un nepastāvēt, bet Viņam jābūt. Pat ja pastāv nepieciešamas (esmes),
kurām ir savas nepieciešamības cēlonis, kas ir agrāks nekā tās (esmes), tad Dievam, kurš ir pirmais no visām
(esmēm), nav savas nepieciešamības cēloņa. Tātad ir nepieciešams, lai Dievs pastāvētu pats no sevis.
7. Dievs ir vienmēr
No tā skaidri izriet, ka Dievs ir vienmēr. Jo viss, kas pastāv nepieciešami, ir vienmēr, jo, kā nav iespējams,
lai tas nepastāvētu, tā neiespējams ir tam nepastāvēt; tātad nav brīža, kurā tas nepastāvētu. Lūk, ir nepieciešams,
lai Dievs pastāvētu, kā mēs to tikko parādījām. Tātad Viņš ir vienmēr.
Papildus tam, tikai pateicoties kustībai vai izmaiņai, kaut kas sāk vai beidz pastāvēt. Dievs, kā to parādījām
(sk. 4.), nav pakļauts nekādām izmaiņām. Tātad nav iespējams, lai Viņš sāktu vai beigtu pastāvēt.
Tālāk, visam, kas nebija vienmēr, ir nepieciešams pastāvēšanas cēlonis, lai sāktu pastāvēt. Jo nekas nevar sevi
pašu vest no potencialitātes līdz aktam vai no nebūšanas līdz būšanai. Lūk, nekas nevar būt par cēloni Dieva
pastāvēšanai, jo Viņš ir pirmā esme; jo cēlonis ir pirms tā, kam dod cēloni. Tātad ir nepieciešams, lai Dievs būtu vienmēr.
Beidzot, ja kaut kas kaut kam pienākas ne ārējā cēloņa dēļ, tad tas pienākas pats par sevi. Lūk, pastāvēšana
pienākas Dievam nevis kāda ārējā cēloņa dēļ, jo tad šis cēlonis būtu pirms Dieva. Tātad, Dievam ir pastāvēšana
pašam no sevis. Bet taču tas, kas ir pats no sevis, ir vienmēr un nepieciešami. Tātad Dievs ir vienmēr.
8. Dievā nav nekādu (brīžu) secību
No iepriekš teiktā skaidri izriet, ka Dievā nav nekādu (brīžu) secību, bet visa Viņa pastāvēšana notiek vienlaicīgi.
(Brīžu) secību mēs varam noteikt tikai tajās (esmēs), kuras kaut kādā veidā tiek pakļautas kustībai; jo to, kas
kustībā pirmais un kas vēlāks, nosaka laika secība. Bet Dievs, kā to jau parādījām (sk. 4.), nekādā veidā nav
pakļauts kustībai. Tātad Viņā nav nekādas (laika) secības, bet Viņa pastāvēšana ir visa vienlaicīgi.
Papildus tam, ja kaut kā pastāvēšana nav visa vienlaicīgi, tad šī (esme) var kaut ko zaudēt un kaut ko iegūt;
jo zaudē kaut ko, kas paiet, bet var iegūt kaut ko, kas gaidāms nākotnē. Tomēr Dievs nezaudē un neiegūst, jo
ir neiekustināms. Tātad Viņa pastāvēšana ir visa vienlaicīgi.
No abiem šiem argumentiem izriet, ka Dievs ir mūžīgs pēc savas dabas (proprie). Jo mūžīgs pēc savas dabas
ir tas, kas ir vienmēr, bet tā pastāvēšana ir visa vienlaicīgi; saskaņā ar to, ko runāja Boēcijs, ka „mūžība
ir vienlaicīgi uzreiz visas bezgalīgās dzīves pilnīgs iemantojums”. (Par mierinājumu filosofijā, V grām.,
6 nod. (proza), 124. lpp. Minerva 2009.).
9. Dievs ir vienkāršs (nesalikts)
Tālāk secinām, ka pirmajam iekustinātājam (t. i., Dievam) jābūt vienkāršam. Jo katrā salikumā jābūt divām
(sastāvdaļām), kuras attiecībā viena pret otru ir kā potencialitāte pret aktu. Lūk, pirmajā iekustinātājā,
tāpēc ka Viņš ir pilnīgi neiekustināms, nevar pastāvēt potencialitāte kopā ar aktu, jo, ja kaut kas ir
potencialitātes stāvoklī, tas mainās. Tātad nav iespējams, lai pirmais iekustinātājs būtu salikts (no akta un potencialitātes).
Turpinot, saliktai (esmei) jābūt kaut kam par sevi agrākam, jo pēc dabas sastāvdaļas ir agrākas nekā tas,
ko veido. Tātad, tas, kurš ir pirmais attiecībā uz visām esmēm, nevar būt salikts. Mēs varam arī pamanīt,
ka tas, kas ir vienkāršs, ir pirms tā, kas salikts. Jo elementi pēc dabas ir pirms nekā saliktās esmes. Arī
pašu elementu vidū pirmais ir uguns kā smalkākais. Bet visiem elementiem pirmais ir debesu ķermenis, kas
radīts īpašā vienkāršībā, jo tas nav samaisīts ne ar kādu pretējo (elementu). Tātad paliek pieņemt, ka pirmajai
esmei jābūt pilnīgi vienkāršai.
10. Dievs ir sava būtība
No iepriekšējā tālāk secinām, ka Dievs ir sava būtība. Katras lietas būtība ir tas, uz ko norāda tās definīcija.
Toties būtība identificējas ar definētu lietu, izņemot (to, kas viņā ir) akcidentāli. Jo gadās, ka definētā
(lietā) ir kaut kas, ko tās definīcija neaptver, piemēram, gadās cilvēkam būt baltādainam, neatkarīgi no tā,
ka viņš ir saprātīga un mirstīga radība (animal), tāpēc saprātīga un mirstīga radība identificējas ar cilvēku,
bet neidentificējas ar baltādaino cilvēku kā ar baltādaino. Tātad, ja kādā (esmē) nav iespējams atrast divas
(sastāvdaļas), no kurām viena ir būtiski, bet otra akcidentāli, tad šīs esmes būtībai ir pilnībā jāidentificējas
ar pašu esmi. Lūk, Dievā – tāpēc, ka Viņš ir nesalikts, kā to parādījām (sk. 9.) – nav iespējams atrast divas
(sastāvdaļas), no kurām viena ir būtiski, bet otra akcidentāli. Tātad Viņa būtība pilnīgi identificējas ar Viņu pašu.
Papildus tam, katrā (esmē), kuras būtība neidentificējas pilnīgi ar lietu, kurai ir par būtību, ir iespējams
atrast kaut ko potencialitātes vai akta veidā. Jo formāli būtība tā attiecas uz lietu, kurai ir par būtību,
kā cilvēciskums uz cilvēku. Lūk, Dievā nav iespējams atrast potencialitātes un aktu, bet Viņš ir tīrs akts.
Tātad Viņš ir sava būtība.
11. Dieva būtība nav kaut kas cits nekā Viņa esamība
Nepieciešams arī tas, lai Dieva būtība nebūtu kaut kas cits nekā Viņa esamība. Jo, ja kādā (esmē) kaut kas
cits ir būtība, bet cits esamība, tad kaut kā cita dēļ šī (esme) pastāv, bet cita dēļ ir kā kaut kas: tas
nozīmē, ka, pateicoties esamībai, var par šo (esmi) teikt, ka tā ir, bet, pateicoties būtībai, var teikt,
kas tā ir. Tāpēc definīcija, skaidrojot lietas būtību, apraksta kas ir šī lieta. Lūk, Dievā nav tā, ka kaut
kas cits ir tas, kas Viņš ir, bet kaut kas cits – tas, pateicoties kam Viņš ir kā kaut kas; jo Viņā nav
salikuma, kā jau to parādījām (sk. 9.). Tātad Viņa būtība nav kaut kas cits nekā Viņa esamība.
Papildus tam, kā jau parādījām (sk. 9.), Dievs ir tīrs akts bez nekāda potencialitātes piejaukuma. Tātad
Viņa būtība ir galējais akts, jo jebkāds akts, kas nav galējais, ir potencialitātē attiecībā uz galējo aktu.
Bet galējais akts ir pati esamība. Tā kā katra izmaiņa ir pāriešana no potencialitātes uz aktu, tad galējais
akts ir tas, uz ko virzās jebkāda izmaiņa. Turpretī, tā kā dabiska izmaiņa virzās uz to, kas pēc dabas vēlēts,
tad galējais akts ir tas, pēc kā tiecas visas (esmes): bet tā ir esamība. Tātad Dieva būtība, kas ir tīrs un
galējais akts, ir Viņa esamība.
12. Dievs nepieder nekādai dzimtai
No iepriekšēja izriet, ka Dievs nepieder nekādai dzimtai. Jo sugu veido kāda (sugas) atšķirība, kas pielikta
pie dzimtas, tāpēc katras sugas būtībai ir vairāk (satura) nekā dzimtas (satura). Lūk, Dieva esamībai, kas ir
Dieva būtība, nav sevī nekā, ko varētu pielikt kaut kam otram. Tātad Dievs nav kaut kādas dzimtas suga.
Tālāk, tāpēc ka katra dzimta potenciāli ietver sevī (sugu) atšķirības, tad katrs (akts), kas salikts no dzimtas
un (sugas) atšķirībām, ir akts, sajaukts ar potencialitāti. Bet jau parādījām (sk. 9.), ka Dievs ir tīrs akts,
bez potencialitātes piejaukuma. Tātad Viņa būtība nav salikta no dzimtas un (sugu) atšķirībām, tas nozīmē, ka
Viņš nepieder nekādai dzimtai.
13. Dievs nav dzimta
Tagad jāparāda, ka nav arī iespējams, lai Dievs būtu dzimta. No dzimtas izriet tas, kas ir dota lieta, nevis
tas, ka šī lieta ir, jo lieta saņem savu esamību, pateicoties sugu atšķirībām. Lūk, to, kas Dievs ir, nosaka
Viņa esamība. Tātad nav iespējams, lai Viņš būtu dzimta.
Turklāt, katra dzimta ir iedalīta kādu atšķirību dēļ. Bet Viņa esamība nepieņem nekādu atšķirību, jo atšķirības
piedalās dzimtā tikai akcidentāli, par cik sugas, veidotas atšķirību dēļ, piedalās dzimtā. Lūk, nevar pastāvēt
atšķirība, kas nepiedalās esamībā, jo neesme nav nekādas (sugas) atšķirība. Tātad nav iespējams, lai Dievs būtu
dzimta, kas spriesta par daudzām sugām.
14. Dievs nav suga, kas spriesta par daudzām (vienībām)
Nav arī iespējams, lai Dievs būtu suga, kas spriesta par daudzām vienībām. Jo dažādas vienības, kuras apvieno
viena sugas būtība, atšķiras dēļ kaut kā, kas neietilpst sugas būtībā. Tādā veidā cilvēkus vieno cilvēciskums,
bet viņi savstarpēji atšķiras dēļ kaut kā, kas neietilpst cilvēciskuma būtībā. Tomēr tas nevar attiekties uz
Dievu, jo Viņš pats ir sava būtība, kā to parādījām (sk. 10.). Tātad nav iespējams, lai Dievs būtu suga, kas
spriesta par daudzām vienībām.
Papildus tam, daudzas vienības, kas sastāda vienu sugu, atšķiras ar esamību, bet tās vieno tikai viena sugas
būtība. Tātad, ja daudzas vienības tiek pieskaitītas vienai sugai, tad jābūt tā, ka kaut kas cits ir esamība,
bet cits – sugas būtība. Lūk, Dievā esamība un būtība ir viens un tas pats, ko jau parādījām. Tātad ir neiespējami,
lai Dievs būtu suga, kas spriesta par daudzām (vienībām).
|