Svētīgais apustulis Pēteris, kurš no Kunga saņēma apsolījumu, ka uz viņa ticības būs uzbūvēta Baznīca, kuru nepārvarēs elles vārti, tādā veidā uzrunā Kristum ticīgos, lai viņam uzticētas Baznīcas ticība paliktu neaizskartā šo elles vārtu priekšā: “uzskatiet Kungu Kristu par Svēto savās sirdīs!” (1Pēt 3,15a), – tas nozīmē caur ticības pastāvīgumu. Ja šo pamatu ieliksim mūsu sirdīs, tad varam būt nodrošināti pret visiem jebkādiem pārmetumiem vai izsmiekliem no neticīgo puses. Tāpēc apustulis Pēteris turpina: “vienmēr esat gatavi aizstāvēties pret katru, kas prasa no jums pamatojumu tai cerībai, kura ir jūsos!” (1Pēt 3,15b)

Kristīgā ticība balstās vispirms tajā, ka atzīstām Svēto Trīsvienību, toties īpaši lepojamies ar mūsu Kunga Jēzus Kristus krustu, jo kā saka Pāvils: “Jo tiem, kas iet pazušanā, mācība par krustu ir neprātība, bet tiem, kas tiek pestīti, tas ir, mums tā ir Dieva spēks”. (1Kor 1,18) Arī mūsu cerībai ir divi balsti: tā ir saistīta ar to, kas notiks pēc nāves gaidām, un ar Dieva palīdzību, kas stiprina mūs šajā dzīvē, lai mēs caur brīvprātīgiem darbiem nopelnītu nākamo godību.

Tieši šīs patiesības – kā tu saki – apkaro un izsmej neticīgie. Tie Saracēni ņirgājas par to – kā tu saki – ka Kristu mēs saucām par Dieva Dēlu, bet taču Dievam nav sievas. Viņi arī uzskata mūs par trakiem, jo mēs Dievā atzīstām trīs Personas, un viņi doma, ka mēs atzīstām trīs dievus. Viņi arī izsmej mūsu mācību, ka Kristus, Dieva Dēls, tika krustā sists cilvēces pestīšanai, jo – ja Dievs ir visvarenais – tad Viņš varēja bez sava Dēla ciešanām atpestīt cilvēci, un varēja arī rādīt cilvēku tā, lai tas nevarētu sagrēkot. Viņi pārmet kristiešiem arī to, ka šie katru dienu pie altāra ēd savu Dievu, bet ja šī Kristus miesa būtu liela kā kalns, tad tai jau vajadzētu būt noēstai līdz galam.

Bet sakarā ar to, kas attiecās uz dvēselēm pēc nāves, tu saki, ka Grieķi un Armēni maldīgi māca, ka it kā dvēseles līdz pat tiesas dienai būtu ārpus balvas un sodam, ka tās it kā atrastos aizķeršanā, jo – ja tām nav miesas, tad – tās nevar saņemt ne balvu ne sodu. Tu saki, ka, lai attaisnotu savu maldu mācību, viņi atsaucas uz Kunga vārdiem Evaņģēlijā: “Mana Tēva namā daudz mājokļu”. (Jņ 14,2)

Toties, attiecībā uz nopelnu, kas atkarīgs no brīvas gribas, tu saki, ka gan Saracēni gan citās tautas, saka, ka cilvēku darbi ir spiestā (kārtā darīti), jo tas izriet no iepriekšējas Dieva gribas vai Viņa lēmuma. Viņi saka, ka cilvēks nevar nomirt vai pat sagrēkot, ja vien Dievs šo te nenoteica. Viņi saka, ka katram cilvēkam uz pieres ir ierakstīts viņa liktenis.

Šajā lietā, tu lūdzi morālus un filozofiskus atspēkojumus, kurus atzītu Saracēni. Šķiet, ka veltīgi ir atsaukties uz autoritātēm, kuras viņi neatzīst. Tātad, vēlos izpalīdzēt tavam lūgumam, kas šķiet izrietot no dievbijīgas vēlmes, lai saskaņā ar apustulisko mācību būtu gatavam atbildēt katram, kas prasa izskaidrojumu, pasniegšu tev par šīm tēmām dažus viegli saprotamus – par cik tēmas atļauj – paskaidrojumus. Taču, šīs tēmas plašāk izklāstīju citur. (tas ir – Summa contra gentiles)