Pāvesta Pāvila VI vēstule sv. Akvīnas Toma nāves 700. gadadienai

Lumen Ecclesiae
(Baznīcas gaisma)

III daļa

21. 700. sv. Toma nāves gadadienas sakarā gribam vēlreiz izteikt, ko Baznīca domā par teoloģisko un filozofisko studiju uzdevumu un metodi, un tādā veidā noskaidrosies, kāpēc Baznīca nolēma, lai katoliskās skolas atzītu Akvīnieti par Kopīgo Doktoru un sekotu viņa mācībai šajās jomās.

Ar savu autoritāti pāvesti atbalstīja sv. Toma mācību vēl viņa dzīves laikā, aizstāvēja pašu Meistaru un viņa mācību pretinieku priekšā. Arī pēc viņa nāves, kad dažus viņa izteikumus nolādēja vietēja vara [Parīzē], Baznīca nepārstāja godināt savu uzticīgo patiesības sniedzēju, apstiprināja viņa kultu, pieskaitot viņu svēto pulkam 1323. g. 18. jūlijā un piešķirot viņam Baznīcas doktora titulu 1567. g. 11. aprīlī.

22. Tādā veidā Baznīca vēlējās ar sv. Toma mācības starpniecību ieteikt gan savu mācību, kas formulēta cēlā, pilnā un uzticīgā veidā, gan visas Dieva tautas “ticības izjūtu” [sensus fidei], kas atklāta visu vajadzīgo dotību apdāvinātajā cilvēkā [Tomā], kura mācība tagad ir ļoti aktuāla. Īsi sakot, Baznīca ar savu autoritāti apstiprināja Eņģeliskā Doktora mācību un izmanto to kā īpaši noderīgu rīku, izplešot pār viņu [Tomu] – vairāk nekā pār citiem slavenajiem Doktoriem – savas mācīšanas varas starus. To secināja mūsu priekštecis Pijs XII enciklikā Studiorum Ducem [Studēšanas vadonis], kurā rakstīts: “Visai kristīgajai pasaulei cienīgi jāsvin šī gadadiena (Toma 600. pasludināšanas par svēto gadadiena), jo sv. Toma godināšanā paužam kaut ko vairāk nekā cieņu pret viņu pašu – cieņu pret Baznīcas, kas māca, autoritāti.”¹

23. Pārāk ilgi būtu uzskaitīt visas Baznīcas un Pāvestu liecības sv. Toma slavai, tāpēc aprobežosimies ar atgādinājumu, ka iepriekšējā [XIX] gadsimta beigās, tātad tieši tad, kad atklājās šķelšanās starp ticību un prātu sekas, Baznīca no jauna ieteica sv. Toma piemēru un viņa mācību tās vērtības dēļ, lai jaunos veidos, kas pielāgoti jaunajiem laikiem, atgūtu harmoniju starp reliģisko ticību un kultūru, kā arī sabiedrisko dzīvi.

Apustuliskais Krēsls ar savu pamudinājumu un uzslavēšanu panāca tomisko studiju atdzimšanu un jaunu uzplaukumu. Mūsu priekšteči, sākot ar Leonu XIII un viņa spēcīgo uzmundrinājumu, ko viņš sniedzis enciklikā Aeterni Patris, ieteica iemīlēt studēšanu un sv. Toma mācību, norādot uz tās saskaņu ar Dieva Atklāsmi², draudzīgo harmoniju starp ticību un prātu, vienlaikus saglabājot to tiesības³, kā arī uz to, ka cēlās Toma mācības nozīmes atzīšana neapslapē pētījumus patiesības meklējumos, bet drīzāk tos pamodina un droši vada⁴. Vēl vairāk – Baznīca ir devusi priekšroku sv. Toma mācībai un atzinusi to par savējo⁵ (tas nekādā gadījumā nenozīmē, ka nedrīkst sekot kādai citai Baznīcas atzītai skolai⁶), izvēloties to arī tās gadsimtiem senās tradīcijas dēļ⁷. Arī šodien Toms un viņa mācība, droši kalpo par teoloģiskās izglītošanas pamatu tiem, kas aicināti stiprināt brāļus ticībā un nostiprināt to viņos⁸.

24. Vatikāna II koncils divas reizes ieteica sv. Tomu katoliskām skolām. Runājot par priesteru izglītību, koncils izteicās šādi: “Lai pēc iespējas dziļāk izprastu pestīšanas noslēpumus, audzēkņiem, sekojot Akvīnas Toma paraugam, ir jāmācās iedziļināties šajās dogmās un ar spekulatīvo metožu palīdzību atklāt to savstarpējās sakarības.”⁹

Šis pats koncils Deklarācijā par kristīgo audzināšanu aicina, lai [katoliskās] augstskolās “ejot ceļu, kuru atklājuši Baznīcas doktori, īpaši svētais Akvīnas Toms, var skaidrāk apjaust, ka ticība un prāts vada pie vienas patiesības”¹⁰. Tas bija pirmais gadījums, kad Ekumeniskais koncils ieteica konkrētu teologu, un sv. Toms bija tas, kurš izpelnījās šo godu. Ja runa ir par Mums, tad pietiek pieminēt to, ko nesen teicām: “Tie, kuriem uzticēts mācīšanas pienākums, lai ar cieņu klausās Baznīcas doktoru balsi, kuru priekšgalā stāv sv. Toms, jo Eņģeliskais Doktors izceļas ar tādu prāta ģēniju, tik īstu patiesības mīlestību, tik lielu gudrību visaugstāko patiesību pētīšanā un to skaidrošanā, ka viņa mācība ir visefektīvākais rīks ne tikai ticības pamatu nodrošināšanai, bet arī veselīgā progresa augļu lietderīgai un nekļūdīgai novākšanai.”¹¹

25. Tagad tiek jautāts, vai sv. Toms no Akvīnas, kurš – kā jau to izklāstījām – atstāja savu iespaidu uz gadsimtiem, var kaut ko piedāvāt mūsu laikiem. Šodien daudzi cilvēki atklātāk nekā jebkad agrāk noliedz vai apšauba, ka evaņģēliskā sūtība varētu attiekties uz viņiem. Šādu jautājumu uzdod ne tikai tie, kas nav kristieši: arī dažu katoļu prātos, kuri salīdzina savu ticību ar mūsdienu civilizāciju un laicīgās zinātnes varenību, mutuļo šis jautājums. Bieži šāda veida šaubas un pārmetumi tiek izvirzīti mūsdienu valodas kritikas dēļ, un cilvēkiem patīk sludināt, ka ticības vārdi esot zaudējuši savu skaidrību un nozīmi. Jāpiebilst, ka šiem noliegumiem pievienojas bieži atkārtoti uzbrukumi lielajiem darbiem, kuros iekļauts sholastiskās mācības ieskicējums. Ne vienmēr arī tiek atšķirti ticība un teoloģiskie iztirzājumi, jo bieži pašas sholastiskās teoloģijas valoda tiek uzskatīta par nesaprotamu un nepieņemamu, tāpēc ka tai ir saistība ar senatnes filozofiju un novecojušiem uzskatiem par pasauli un cilvēku attiecībām, kas tik citādāki nekā mūsdienās. Daži domā, ka nevar būt citādāk, jo dabaszinātne, tehnika, sociālas attiecības, kultūra, politika un tml. izraisīja lielas pārmaiņas. Mainījās prātošanas veids un veids, kādā tiek izvirzīti filozofijas un ticības jautājumi, kuri uztverti tīri cilvēciskiem spēkiem. Mūsdienu kultūrai šķiet neatbilstošas viduslaiku teoloģiskās sistēmas, to lietas vai vārdi, kurus to laiku sistēmu autori izmantoja lietu apzīmēšanai. No tā izrietētu, ka sv. Toma teoloģiskā doma, līdzīgi kā jebkura cita autora, kas saistīta ar viduslaikiem atbilstošu mentalitāti, ir grūtāka un prasa daudz darba un laika tiem, kas grib to iepazīt. Tāpēc tā, vairāk nekā agrākos laikos, ir speciālistu lauciņš, kuri nododas tās studēšanai. Tāpēc Vatikāna II koncils, apzinoties notikušās pārmaiņas, pārdomās par sevi pašu un mūsdienu pasauli, kuras jaunumu attapīgi novērtēja, mērķtiecīgi nostādīja Baznīcu jaunā perspektīvā. Tātad vai drīkst sv. Tomu pieskaitīt cilvēkiem, kas nenes labumu ne ticībai, ne kristīgās patiesības sludināšanai, bet ir tai šķērslis?

Ja kāds negribētu ņemt vērā šo jautājumu un tā svarīgumu, tas pazeminātu paša sv. Toma no Akvīnas ģenialitāti, jo viņš centās atklāt katru zināšanas avotu. Mēs nešaubāmies, ka mūsdienās Akvīnietis censtos tikpat cītīgi izpētīt lietas, kas maina cilvēkus, viņu dzīves apstākļus, domāšanas veidu un dzīvi. Viņš priecātos par visu to, kas palīdzētu runāt par Dievu vēl cienīgāk un vēl pārliecinošāk nekā kādreiz, tomēr viņš neatkāptos no tās cēlās pārliecības, kuru cilvēka prātam spēj dot tikai ticība. Baznīcas bērni, kas nododas studijām augstskolās – izņemot profesorus un zinātniekus svētajās mācībās [teoloģijā] –, vairāk nekā senāk apzinoties, cik lielas un svarīgas pārmaiņas notika un cik svarīga ir cītīga mūsdienu salīdzināšana ar to, kas gadsimtiem pastāvēja kā it kā kristīgās reliģijas dzīvība, sliecas mazāk klausīties sv. Tomu. Tāpēc vajag, kā Mums šķiet, lai godam, kas pienākas šim ģēnijam, pievienotu dažas norādes par to, kā mūsdienās pareizā veidā izmantot viņa darbu saskaņā ar Toma garu un domu.

26. Nav jādomā (kā tas dažreiz notiek), ka sholastiskā mācība ir viegli pieņemama, kā tas bija agrāk, jo nepietiek to pasniegt kopā ar tās formulu “materiālo” struktūru, kopā ar tās iztirzājumu kopu un izklāstu tā, kā to darīja agrāk. Šāds pasniegšanas veids ne tikai nenodrošinātu uzticību Autora īstajai mācībai, bet izraisītu pretestību un izkropļotu tās izpratni, kas tik nepieciešama un – jo vairāk – apslapētu veidošanas spēku tiem jēdzieniem, kuri prātam jāattīsta. Tāpēc vispirms visi tie, kuriem uzticēts teoloģijas studēšanas un pasniegšanas pienākums, lai arī ārpus skolu mūriem labprāt uzņemas darbu, kas nepieciešams Eņģeliskā Doktora mācības izpratnei tā, lai viņi kļūtu par vadītājiem tiem, kuri, nevarot personīgi nodoties šīs mācības izdibināšanai, vēlas uzzināt tās galvenās iezīmes, tās zinātnisko līdzsvaru, bet it īpaši tās garu, kas caurstrāvo un dzīvina visus Akvīnieša darbus. Protams, šis mūsdienām pielāgotā zinātniskā mantojuma, kā sholastikas, tā sv. Toma, atjaunošanas darbs jāpaveic saskaņā ar plašāku programmu, kas izcili pasniegta Vatikāna II koncila pieminētajā dekrētā Optatam totius (Nr. 16), tas nozīmē, dogmatisko teoloģiju vairāk iekšēji barot ar Svēto Rakstu pārpilno barību, darīt pieejamu Austrumu un Rietumu tēvu mācību bagātību, iepazīstināt viņus ar dogmu iekšējo vēsturi, pilnīgāk iesaistīt Baznīcas dzīvē un liturģijā, darīt viņus jūtīgākus pret mūsdienu cilvēku vajadzībām pārmaiņu laikos.

27. Otrais pienākums tiem, kas mūsdienās vēlas būt sv. Toma mācekļi, ir vērīgi pētīt, kas ir visvairāk vajadzīgs tiem, kas meklē ticības labāku izpratni, bez kuras šī mācība nespētu ne uzmundrināt, ne ieinteresēt prātu. Bez mūsdienu zinātņu cītīgas izzināšanas nav iespējams ne izvirzīt, ne paskaidrot kādu tēzi, rūpīgi sastādot un salīdzinot tēžu atšķirības un līdzības, teoloģijas gaismā.

Ar mūsdienu zinātnes nezināšanu un ar prāta noslēgšanos šaurās pagātnes robežās tiek nodarīts liels zaudējums zināšanām par Dievu un cilvēku. Tomēr to pašu var teikt par zinātnes vai lielo Doktoru mācības atmešanu apriori un zināšanu gūšanu vienīgi no mūsdienu zinātnes, kas reizēm ir tikai šķietami skaista. Patiesie sv. Toma mācekļi nekad neizvairījās no šīs konfrontācijas. Cik daudzi no viņiem, īpaši tie, kas bija speciālisti Svētajos Rakstos, filozofijā, vēsturē, antropoloģijā, dabaszinātnēs, ekonomiskajās un sociālajās mācībās, atklāti atzina, ka savas specialitātes jomā ļoti daudz ieguva no šī Doktora.

28. Šiem diviem norādījumiem pieliekam trešo, tas ir, pastāvīga dialoga un dzīvas vienotības ar pašu sv. Tomu nepieciešamību, jo mūsdienās viņš atklājas kā meistars izcila veida prātošanā, spējot nonākt pie paša lietas kodola, pie tā, kas būtisks; meistars katras patiesības, vienalga no kurienes tā nāktu, pazemīgā un draudzīgā pieņemšanā; meistars, kas ir īpašs piemērs, kā saskaņot cilvēka prāta bagātību un tā augstākās prasības ar cēlākām patiesībām, kas iekļautas Dieva vārdā. Viņš mūs māca būt pilnīgi un drosmīgi prātīgiem ticībā. Pateicoties tādai nostājai, prāts pieaug jaunos ieguvumos, jo prāts, nododot sevi kalpošanai visiem cilvēkiem, kā lieliem, tā maziem (mācītiem un nemācītiem – tulk. piez.), kuriem teologs caur ticību ir brālis, pateicoties šīs garīgas sūtības un no tās izrietošās Dieva godības vadībai, par godu saņem godu, par gaismu saņem gaismu.

29. Kā jau paskaidrojām, lai mūsdienās būtu par uzticīgu sv. Toma mācekli, nepietiek ar mūsdienīgiem līdzekļiem gribēt paveikt to, ko viņš izdarīja savā laikā. Tas, kas gribētu sekot viņam, ejot ceļu, kas paralēls viņa ceļam, neko no viņa nepieņemot, tas ar grūtībām nonāktu līdz jēdzīgiem rezultātiem vai arī nesniegtu Baznīcai un pasaulei vajadzīgo atbalstu, jo nav patiesas un auglīgas uzticības, ja netiek pieņemti it kā no sv. Toma rokām viņa principi, kas ir it kā degošas lāpas, kas izgaismo svarīgākus filozofiskos iztirzājumus un ticības uztveres mēģinājumus mūsdienās, kā arī pamattēzes un jēdzienus dinamiskajā – kā gribam teikt – paša sv. Toma mācībā. Tādā veidā Eņģeliskā Doktora mācība, sasaistīta ar laicīgo zinātņu attīstību, pateicoties savstarpējai bagātināšanai, plaukst ar vienmēr jaunu auglīgumu. Kā nesen izteicās Kardinālu kolēģijas izcils teologs, “vislabākais sv. Toma pagodināšanas veids ir arvien iedziļināties patiesībā, kurai viņš pats kalpoja, un iespēju robežās parādīt, ka tā spēj pieņemt tos ieguvumus, kurus cilvēces ģēnijs sasniedzis gadsimtu gaitā”¹².

30. Lūk, ko sv. Toms brīnišķīgi paveica un ko atzinām par pareizu pieminēt sakarā ar šo gadadienu cerībā, ka tas var ļoti noderēt Baznīcai. Tomēr mēs negribam noslēgt šo vēstuli bez uzmanības pievēršanas tam, ka svētais Baznīcas Doktors – kā par to liecina pirmais viņa biogrāfs – “vairāk nekā citi pamudināja zinātnes iemīlēšanai ne tikai ar skaidrību mācīšanā”¹³, bet arī ar svētumu, kurā viņš bija izcils paraugs gan to laiku, gan vēlākajām paaudzēm. Pietiek atgādināt viņa paša vārdus, kurus viņš izteica pirms šī īsā svētceļojuma zemes virsū beigām, un kas ir it kā viņa dzīves apzīmogošana: “Es pieņemu Tevi, kas esi manas dvēseles atpirkšanas maksa; pieņemu Tevi kā mana svētceļojuma [pēdējo] 'ceļa maizi'. Aiz mīlestības uz Tevi studēju, biju nomodā, strādāju; sludināju par Tevi, mācīju par Tevi, nekad nerunāju pret Tevi, bet, ja es pateicu kaut ko nepareizi, tad tas tikai nezināšanas dēļ un nespītējos pie sevis teiktā. Bet, ja es kaut ko slikti pateicu par Sakramentu [Euharistiju] vai par citām lietām, tad es to atdodu pielabošanai svētajai Romas Baznīcai, paklausībā kurai es eju no šīs pasaules.”¹⁴

Bez šaubām, tieši tāpēc, ka Akvīnietis bija “svētākais starp zinošajiem un zinošākais starp svētajiem” – kā par viņu ir teikts¹⁵ – mūsu priekštecis Leons XIII ne tikai ieteica viņu kā meistaru un vadoni mācīšanā, bet arī pasludināja viņu un noteica par debesu aizbildni visām, neatkarīgi no pakāpes, katoliskajām skolām¹⁶, un Mēs ar prieku šo titulu apstiprinām.

Tātad vēlot, lai šīs jubilejas svinības tik liela vīra godam nestu svētīgus augļus ne tikai Sludinātāju ordeņa labumam, bet arī Vispārējās Baznīcas labumam un attīstībai, Tev, mīļais dēls, Taviem mīļajiem līdzbrāļiem, kā arī visiem katolisko skolu profesoriem un studentiem, kuri izpildīs Mūsu vēlmes, labprāt dodam Mūsu Apustulisko svētību līdz ar Dieva gaismas un garīgā spēka novēlējumiem.

Romā, pie sv. Pētera, 1974. gada 20. novembrī, Mūsu pontifikāta 12. gadā.

Pāvests Pāvils VI

© OJOP; web © DETA 2018