Ticības mācības kongregācija
VĒSTULE AUGSTI GODĀJAMAJIEM EPISKOPATU KONFERENČU BĪSKAPIEM
PAR VATIKĀNA II KONCILA DOKUMENTU INTERPRETĀCIJU (SKAIDROŠANU)
Nesen noslēgtais Vatikāna II koncils izsludināja gudrības pilnus dokumentus, kas attiecas uz doktrinālām un disciplinārām lietām, ar mērķi sekmīgi attīstīt Baznīcas dzīvi.
Visā Dieva tautā gulstas šodien nopietns pienākums iesaistīties visa tā uzņemšanā, ko – Svētā Gara iedvesmā – piedāvāja un noteica Bīskapu vispārīgā sanāksme, kuru vadīja Svētais tēvs.
Hierarhijā gulstas tiesības un pienākums gādāt par Koncila iesākto atjaunotnes kustību, vadīt to un virzīt tā, lai Koncila Dokumenti un Dekrēti būtu pareizi skaidroti un
ieviesti dzīvē, saskaņā ar to mērķi un garu. Tātad Bīskapiem jāsargā Koncila mācība, jo – Pētera vadībā – tie pilda autentisko mācīšanas misiju. Uzslavas cienīgā veidā daži
bīskapi jau uzsāka skaidrot Koncila mācību.
Tomēr ar sāpēm jāsaka, ka no dažādām pusēm nonāk pie mums skumīgas ziņas par nelikumībām, kas izriet no Koncila mācības interpretācijas, kā arī no dažiem šur tur parādījušamies
kļūdīgiem uzskatiem, kuri ticīgajos izsauc lielu satraukumu. Vērā ņemamas ir studijas un pūles, kas tiecas pēc patiesības dziļākas izzināšanas, pareizi izšķirot to, kas pieder pie
ticības būtības, un to, kas ir uzskata priekšmets. No dokumentiem, ko izanalizēja Ticības mācības kongregācija tomēr izriet, ka runa ir par daudziem formulējumiem, kuri viegli pārejot
pāri hipotēžu un uzskatu robežām, šķiet kaut kādā mērā skart ticības pamatus.
Tātad būs pienācīgi norādīt uz šādu uzskatu un kļūdu piemēriem, kuriem pievērš uzmanību kompetento personu ziņojumi, un kuri ir publiski pieejami.
1) Pirmkārt tas ir saistīts ar svēto Atklāsmi: ir tādi, kuri atsaucas uz Svētajiem Rakstiem, pilnīgi atstājot novārtā Tradīciju, vienlaikus sašaurinot bibliskās
iedvesmas rāmjus un spēku, un brīvību no kļūdām, kā arī nepareizi saprotot vēsturisko tekstu vērtību.
2) Sakarā ar ticības mācību, tiek pieņemts, ka dogmatiskas formulas tik tālu ir pakļautas vēsturiskai evolūcijai, ka arī pati to objektīva nozīme mainās.
3) Baznīcas Maģistērija, it īpaši Pāvesta, parasta mācība, dažreiz nav novērtēta un pazemināta līdz tādam līmenim, it kā tā piederētu pie brīvo uzskatu jomas.
4) Daži it kā neatzīst absolūtas, pastāvīgas un nemainīgas objektīvas patiesības, kā arī visu pakļauj savā veidā relatīvismam, par ieganstu izmantojot ideju,
ka katra patiesība neizbēgami attīstās evolūcijas ziņā, sekojot apziņas un vēstures evolūcijai.
5) Tiek aizskarta mūsu Kunga Jēzus Kristus persona, kad izstrādājot hristoloģisko doktrīnu, dabas un personas jēdzieniem tiek izmantoti jēdzieni, kas ir pārāk
attālināti no Koncila mācības, kas iekļauta dogmatiskajos formulējumos. Parādās savā veidā hristoloģiskais humānisms, kas Kristu reducē līdz parastam cilvēkam,
kas saņēma pašapziņu par to, ka Viņš ir Dieva Dēls. Ir runāts par Viņa jaunavīgo ieņemšanu, brīnumiem un pašu augšāmcelšanos, bet tas viss šādos izteicienos tiek
reducēts līdz tīri dabiskai kārtībai.
6) Līdzīgā veidā, daži sakramentālas teoloģijas aspekti vai nu ir ignorēti, vai nu nav uztverti pareizā veidā; tas attiecas īpaši uz Euharistiju. Attiecībā uz
reālo klātbūtni zem maizes un vīna zīmēm, netrūkst tādu, kuri saka par to, sliecoties uz pārspīlēto simbolismu, ka it kā pārvēršanas spēkā maize un vīns nemainītos
mūsu Kunga Jēzus Kristus Miesā un Asinīs, bet vienkārši tie mainītu nozīmi. Ir arī tādi, kuri runājot par Svēto Misi pārāk daudz nosliecas uz jēdzienu agape,
ar kaitējumu jēdzienam upuris.
7) Daži nepareizi skaidro Gandarīšanas sakramentu, uzskatot to par samierināšanas ar Baznīcu līdzekli, nepietiekami izsakot samierināšanas ar apvainotā Dieva ideju.
Tie pieņem arī, ka šī sakramenta celebrēšanai nav nepieciešama personīga atzīšanās grēkos, apmierinoties ar šī sakramenta sabiedriskās samierināšanas ar Baznīcu funkcijas izteikšanu.
8) Netrūkst arī tādu, kuri vai nu neņem pareizi vērā Tridentes koncila mācību par iedzimto grēku, vai nu skaidro to tādā veidā, ka Ādama pirmdzimtā vaina un viņa
grēka tālāk nodošana paliek stipri aptumšota.
9) Ne mazākas kļūdas tiek izplatītas morālteoloģijā. Daudzi uzdrošinās pat atmest morāles objektīvo kritēriju; citi neatzīst dabas likumu, pieņemot toties tā
saucamo situācijas ētiku. Tiek izplatīti kaitīgi uzskati, kas attiecas uz morāli un atbildību seksualitātes un laulības jomā.
10) Tam visam jāpieliek pāris vārdi par ekumenisma tēmu. Svētā Galvaspilsēta patiešām uzslavē tos, kas Koncila Dekrēta par ekumenismu garā uzsāk darbības,
kas tiecas uz mīlestības attīstību pret atdalītiem brāļiem un viņu pietuvināšanu Baznīcai; tomēr izjūt sāpes dēļ tā, ka ir arī tādi, kuri – skaidrojot Koncila
dekrētu patvaļīgi – atbalsta ekumenisko kustību, kas apvaino ticības un Baznīcas vienotību, kā arī sludina bīstamo irenismu un indeferentismu, kas pilnīgi sveši Koncila garam.
Šīs bīstamās kļūdas, izplatītas šādā vai citādā vietā, tika apkopotas summariskā veidā šajā Vēstulē diecēžu Ordinārijiem, lai katrs, saskaņā ar savu misiju un
savu amatu, uzņemtos tās likvidēt vai tām pretdarboties.
Ticības lietu kongregācija ļoti lūdz Ordinārijus, kas sapulcināti Episkopātu konferencēs, lai tie apdomātu šīs tēmas, un attiecīgus secinājumus nodotu Svētai
Galvaspilsētai, nosūtot tos līdz šā gada Kristus dzimšanas svētkiem.
Ordināriji un visi tie, kuriem viņi atzīs par pareizo uzrādīt šo vēstuli, lai sargā to stingrā noslēpumā, jo apdomīgu iemeslu dēļ nav ieteicams to publicēt.
Roma, 1966. gada 25. jūlijs
A. kard. Ottaviani
P.S. Pašlaik šī vēstule ir pieejama Vatikāna interneta vietnē - Ezītis
|