Pāvesta Pāvila VI vēstule sv. Akvīnas Toma nāves 700. gadadienai

Lumen Ecclesiae
(Baznīcas gaisma)

II daļa

14. Akvīnieša vārds spīd ne tikai uz vēsturisko un zinātnisko apstākļu fona, kādos viņam bija dots dzīvot, bet arī pašas viņa mācības dēļ, kas paceļas pāri visiem laikposmiem, sākot ar XIII gs., līdz pat mūsdienām. Gadsimtiem ilgi Baznīca ir atzinusi tomiskās mācības mūžam slaveno vērtību, īpaši saistībā ar tādiem svinīgiem notikumiem kā Florences, Tridentes vai Vatikāna I Ekumeniskais koncils¹, Kanonisko tiesību kodeksa pasludināšana² (1917), kā arī Vatikāna II koncils, par ko vēl parunāsim.

Mūsu priekšteči daudzkārt atzina sv. Toma autoritāti, līdzīgi arī mēs darījām to vairākas reizes. Ir pašsaprotams, ka šeit nav runas par piesardzīgo nostāju pret tradicionālo zinātni – nostāju, kas neredz vēstures gaitas un baidās no progresa, bet par izvēli, kas balstās objektīvos pamatojumos, kuriem nostiprinājums ir Akvīnieša filozofiskajā un teoloģiskajā mācībā un kuri ļauj viņu atzīt par cilvēku, kas ir Dieva dots Baznīcai, lai kristīgā mācība, pateicoties viņa radošā darba oriģinalitātei, ieietu jaunā savas vēstures ceļā, īpaši sakarā ar prāta un ticības attiecībām.

15. Īsi izsakot mūsu domas, pietiek pieminēt gnozeoloģisko un ontoloģisko reālismu, kas ir pirmā un galvenā sv. Toma filozofijas pazīme. Šo reālismu var arī nosaukt par kritisku, jo, balstoties uz izziņu ar maņu orgāniem un uz lietas objektivitāti, Toms dod esmes jēdzienam patiesu un solīdu nozīmi, tādā veidā paverot ceļu tālākiem iztirzājumiem, kuros no maņu orgānu pamanītā tiek secināti vispārīgie jēdzieni, nesaraujot saiknes ar maņu orgānu pamanīto. Pateicoties tam, sv. Toms neiegremdējās subjektīvismā, kas neizbēgami noved pie mazāk vai vairāk absolūta agnosticisma. “Prāts vispirms tver esmi,” saka slavens Eņģeliskā Doktora teiciens³. Uz šī pamatprincipa balstās sv. Toma gnozeoloģija, kuras galvenais jaunums ir maņu orgānu un autentisku apziņas datu līdzsvarota uztvere un vērtējums izziņas procesā, kas ir veselīgas ontoloģijas un tālāk arī visas teoloģijas mācības celtnes avots. Tāpēc sv. Toma mācību bija iespējams nosaukt par esmes filozofiju – esmes, kas tverta gan no vispārīga skatpunkta, gan no tās eksistenciālo faktoru skatpunkta. No šīs filozofijas Akvīnietis paceļas pie Dieva Esmes teoloģijas, pārdomājot Viņa pašesamību un Viņa Atklāsmi caur Viņa Vārdu, caur pestīšanas plāna gaitām, bet īpaši caur Iemiesošanās noslēpumu.

Mūsu priekštecis Pijs XI slavēja šo gnozeoloģisko un ontoloģisko reālismu savā uzrunā universitāšu studentiem ar šādiem vārdiem: “Var teikt, ka tomismā ietverts it kā dabiskais evaņģēlijs un visdrošākais fundaments, uz kura balstās visu zinātņu celtnes. Tomisma iezīme vispirms ir objektivitāte, jo tas neceļ tīri abstraktas domu konstrukcijas, bet ceļ domu celtnes, balstītas esošā realitātē. (..) Tomiskās mācības vērtība un spēks nekad nezudīs, jo pretējā gadījumā pazustu pašas realitātes vērtība un spēks.”⁴

16. Neapšaubāmi, lai varētu īstenot šī veida filozofiju un teoloģiju, noteikti ir jāpiešķir cilvēka prātam spēja uzzināt patiesību. Šis prāts principā ir vesels un aprīkots it kā ar kādu esmes priekšnojautu, kā arī tieksmi vienoties ar esmi kādā zemākā vai augstākā esošas realitātes pakāpes pieredzē, pieņemot šo realitāti kopumā un attīstot pētījumus, lai atrastu galīgos pamatojumus un cēloņus, kuri definitīvi skaidro šo realitāti. Patiešām, sv. Toms, kas ir kristīgais filozofs un teologs, katrā esmē atklāj kaut kādu līdzdalību absolūtā Esmē, kura visu rada, uztur un ar savu spēku no augšienes pamudina darbībai visu radīto pasauli, jebkādu dzīvību, jebkādu izzināšanu un katru ticības aktu.

Akvīnietis, izejot no šādiem principiem, piešķirot cilvēka prātam augstāko cieņu, aprīkoja teoloģiskos pētījumus ar varenu rīku, kas ļāva attīstīt un dziļāk saprast daudzus zinātnes jautājumus, kurus viņš tvēra ar savu ļoti vērīgo intuīciju. Pie šādiem jautājumiem pieder, piemēram, esmes analoģijas transcendentālās īpašības; esmes, kas salikta no būtības un esamības, struktūra; radības attiecība uz Dieva Esmi; cēlonības nozīme radītās esmēs, kas dinamiski saistīta ar Dieva cēlonību; ontoloģiskā kārtībā organisko esmju darbības nekļūdīga realitāte, kas atklājas filozofijas un teoloģijas, kā arī ētikas un askētikas jomā; visuma sakārtotības organiska struktūra un cēlonība. Sv. Toma mācība ir jāvērtē tikpat augstu, paceļoties augstāk – pie patiesībām par Dievu, piemēram, par Dievu kā pašesošu esmi, par kura noslēpumaino iekšējo dzīvi var uzzināt no Dieva Atklāsmes; par Dieva īpašībām; par Dieva transcendenci – lai varētu atspēkot jebkādu panteisma formu; par radīšanu un Dieva Apredzību, kurā sv. Toms, pārvarot valodas izteikumu tēlu un pusēnu antropomorfismus, pateicoties savas ģenialitātes un ticības gara līdzsvaram, paveica to, ko mēs šodien varētu nosaukt par demitoloģizāciju, bet šeit drīzāk ir jārunā par prātīgo, ticības vadīto un tās iedvesmoto to patiesību iztirzāšanu, kuras attiecas uz kristīgās atklāsmes būtību. Šajā ceļā un šādā veidā sv. Toms, no vienas puses, paaugstināja cilvēka prātu, bet, no otras, iespējami auglīgāk kalpoja ticībai tā, ka mūsu priekštecis Leons XIII nebaidījās teikt par Eņģelisko Doktoru: “Pareizi atšķirot prātu no ticības un tos harmoniski apvienojot, viņš ievēroja kā prāta, tā ticības tiesības un to cieņu, bet prāts, kas ar Toma ģenialitāti pacelts augstākās virsotnēs, gandrīz vai nevar pacelties augstāk. Toties ticība nevar gaidīt no prāta bagātāku un stiprāku barību nekā tā, kuru saņēma, pateicoties sv. Tomam.”⁵

17. Ir vēl cits iemesls tam, ka sv. Toma mācībai ir pastāvīga vērtība un nozīmīgums. Viņš pieņēma augstāko principu universalitāti un transcendenci par it kā kodolu savā filozofijā (esme) un teoloģijā (Dieva esme), tomēr negribēja veidot kādu noslēgtu un pabeigtu zināšanu sistēmu, bet izstrādāja tādu metodi, kas ļauj pastāvīgi papildināt šo sistēmu un zinātnes progresu. To, ko viņš pats paveica, savācot senatnes un viduslaiku filozofijas augļus, kā arī dažus dabaszinātņu sasniegumus, vienmēr var atkārtot attiecībā uz visiem patiesi svarīgiem filozofijas un dabaszinātņu sasniegumiem. Par to liecina daudzu autoru pieredze, kuri sv. Toma mācībā atrada daudz ļoti labu dīgļu, no kuriem savos filozofiskajos un zinātniskajos pētījumos varēja daudz ko izsecināt un ievietot to vispārīga pasaules uzskata kontekstā un vīzijā.

18. Šeit vēlreiz ir skaidri jāsaka, ka Baznīcai nav ne mazāko šaubu par to, ka sv. Toma mācībai ir savas robežas, īpaši, kad runā par tām viņa domām, kuras ir viduslaiku kosmoloģisko un bioloģisko uzskatu ietekmētas, tomēr Baznīca pievērš uzmanību tam, ka ne visas filozofiskās un zinātniskās teorijas drīkst tikt uzskatītas par kristīgo pasaules uzskatu vai pieprasīt sev nosaukumu “kristīgā”. Patiešām, sv. Toms neatzina par kristīgiem seno laiku filozofus, no kuriem visvairāk iemīlēja Aristoteli; viņš nepieņēma viņu uzskatus pilnībā un bez jebkādas kritikas. Viņš turējās pie principa, kas svarīgs arī mūsdienās sakarā ar jautājumu par to, vai kristieši drīkst pieņemt kādus mūsdienu filozofiskos vai zinātniskos uzskatus, – kaut gan pēc nepieciešamo labojumu ieviešanas un attiecīgas pielāgošanas ir iespējams pieņemt Aristoteļa un citu filozofu mācību, pateicoties viņu principu vispārējai vērtībai, cītīgām rūpēm par objektīvu realitāti, viena Dieva, kas ir atšķirīgs no pasaules, atzīšanai, tomēr to nevar teikt par katru filozofiju vai zinātnisko teoriju, kuru principus nevar savienot ar ticību vai nu monisma, uz kura tās balstās, pēc, vai transcendentālo esmju noliegšanas pēc, vai arī subjektīvisma vai agnosticisma pēc.

Patiešām skumīgi, ka daudzas mūsdienu teorijas un sistēmas nav iespējams saskaņot ar kristīgo ticību un teoloģiju. Bet, neskatoties uz to, sv. Toms mūs pamāca, ka pat šajā gadījumā no šīm sistēmām var pieņemt kādus elementus, kas noderīgi, lai pilnveidotu un turpinātu attīstīt tradicionālo mācību vai vismaz lai uzmundrinātu pētījumiem par problēmām, kas līdz šīm bijušas nezināmas vai nepietiekami izskaidrotas.

19. Metode, kuru sv. Toms izmantoja citu cilvēku uzskatu vērtēšanā un pielāgošanā, var būt paraugs arī mūsdienu zinātniekiem. Kā zināms, viņš uzsāka it kā mentālu dialogu ar visiem senatnes un savu laiku domātājiem, kā kristīgiem, tā nekristīgiem; pētīja viņu tēzes, uzskatus, šaubas, grūtības, cenšoties izzināt to iemeslus, to ideoloģiskos avotus, bet reizēm arī to sociālos un kultūras apstākļus. Tad viņš izklāstīja viņu uzskatus, īpaši Quaestiones [‘iztirzājumi’] vai Summās. Viņš neapstājās pie grūtību atrisināšanas vai pārmetumu atspēkošanas, bet problēmu uzstādīšanā un to atrisināšanā izmantoja dialektikas metodi. Dažreiz kādas pagānu vai pretinieku kļūdas viņš apkaroja ar pozitīvi noskaņotu un cēlsirdīgu garu (Contra errores, Contra gentes, Contra impugnantes). Turklāt katrā šādā gadījumā viņš veica šo dialogu tādā sava gara nostājā, ka vienmēr bija gatavs atzīt un pieņemt patiesību, vienalga, kurš to izteiktu; daudzkārt viņš pat teikumus, kas diskusijas laikā izrādījās kļūdaini, ar izpratni skaidroja tiem par labu. Pateicoties šai metodei, sv. Toms izveidoja brīnišķīgu un harmoniski sakārtotu zinātnisku sintēzi, kurai ir vispārējs raksturs un kura padara sv. Tomu par meistaru arī mūsu laikiem.

20. Vēlamies arī norādīt uz vēl vienu slavējamu sv. Toma mācības īpašību, kas pasvītro šīs mācības lietderību un lielumu, tas ir, uz viņa valodas skaidrību, izteiksmību un saturību mācībā, diskusijā un darbu rakstīšanā. Šajā ziņā pietiek pieminēt senas dominikāņu liturģijas vārdus sv. Toma svētkiem: “Stils kodolīgs, mīļi izteiksmīgs, bet domas cēlas, dziļas un skaidras.”⁶ Bet tas nav pēdējais iemesls, kura dēļ lietderīgi pievēršamies sv. Tomam mūsdienās, kad tā vietā, lai varētu atpazīt domu gaišumu un saikni starp tiem, kas ir aicināti piedalīties patiesībā un nodot to tālāk citiem, bieži tiek lietota pārāk sarežģīta, līkumota vai rupja un vulgāra valoda, vēl jo vairāk, kad tā ir daudznozīmīga.

************************

1 - Sal. Leons XIII, Enciklika Aeterni Patris, Leonis XIII Acta I, Romae 1881, lpp. 255-284.

2 - Kanonisko tiesību kodekss (1917), kan. 1366 2; sal. kan. 589 1.

3 - Sal. Questiones disputatae. De veritate, q. 1, a. 1.

4 - Sal. Discorsi di Pio XI, 1. sēj., Torino 1960, lpp. 668-669.

5 - Leons XIII, Enciklika Aeterni Patris, Leonis XIII Acta I, Romae 1881, lpp. 274.

6 - Sv. Toma no Akvīnas svētkiem II nokturns, IV responsorijs. Sal. J. Pieper, Einfuhrung uz Thomas von Aquin, Munich 1958, p. 116.

© OJOP; web © DETA 2018