Tas notika pavasarī. Kļuva siltāk – kā jau parasti pavasarī – un pamanīju, ka daba atdzīvojas – protams, kā parasti pavasarī. Taisnību sakot, domāju – eh, nu atkal vajadzēs pļaut zāli. Tomēr priecājos, ka kaut kādi putniņi čivina un vispār ir priecīgāk.

Padomāju, ka varbūt būtu jauki apskatīt, kas tur notiek brīvā dabā. Mums te, Liepājā ir mežs Karaostā – varbūt atceries. Devos uz Karaostas mēžu – laikam jau, kā parasti. Atcerējos par divām dīvainām tikšanās reizēm, kas notika rudenī un ziemā, tas nozīmē, atcerējos vien to, ka tur bija kāds dīvains cilvēks un viņš man kaut ko stāstīja, bet tikai kā pa miglu atcerējos par ko mēs runājām.

Staigāju pa mežu, gāju pa citu cilvēku izstaigāto taciņu, baudīju svaigu gaisu un skatījos kā daba mostas jaunai dzīvei. Kaut kur pamanīju stirnu bariņu, bija arī lapsa, bet lielākā interese man bija par skudrām. Vienmēr mani ir fascinējis, ka šajā šķietamā skudru kustību haosā viss ir savā vietā, jo katra skudra zina savu uzdevumu. Eh, kaut mēs, cilvēki, tā spētu...

Turpināju manu pastaigu un izgāju cauri egļu bariņam un atkal ieraudzīju šo dīvaino cilvēku. Viņš stāvēja pie kāda liela koka, bet blakus tam bija neliela eglīte. Viņš ļoti cītīgi kaut ko pētīja. Kad viņam tuvojos izdzirdēju: “Sveiks, Ezīt!”. Padomāju: “Kāds vēl ezīt?”, bet viņš uzreiz turpināja: “Kad pirmo reizi tikāmies rudens miglā, pats piekriti, ka varu tevi tā saukt – vai atceries?” Neatcerējos, un viņam pateicu, ka atceros tikai par kaut kādām dīvainām tikšanām un gandrīz neko no sarunām tajās.

Viņš teica: “Jā, tā ir, ka principā mēs atceramies tikai to, kas mums šķiet svarīgs. Katram sava dzīve, katram savas rūpes, katram savi mērķi un domas. Par laimi, mērķus un domas var pilnveidot. Es tev jau teicu, ka varu tev dažas lietas paskaidrot.” Sarunājoties ar mani, viņš visu laiku turpināja cītīgi kaut ko pētīt. “Nāc tuvāk.” – viņš teica un piebilda – “Šoreiz es kontemplēju zirnekļa tīklu, vienkārši apbrīnoju to.”

Sāku atcerēties, ka iepriekšējās reizēs viņš arī kaut ko runāja par kontemplāciju un apbrīnas procesu. Tad viņš apbrīnoja, ja pareizi atceros, miglu un sniegu, bet tagad zirnekļa tīklu – “Viņš ir tiešām dīvains.” – nodomāju un pajautāju – “A ko tur brīnīties par šādu lietu? Ir daudzi zirnekļi, kas taisa dažādus tīklus, bet ja šādi tīkli ir mūsu mājās, tad mēs tos ātri novācam.” “Novācat, saki, hmm” – viņš teica.

“Protams, kad tīrām māju, tad visu lieko ņemam nost” – ātri piebildu, bet viņš teica: “Zini, centies saprast, lūdzu – es zinu, ka jūsu laikos ir visādi tīkli. No tiem jums redzamākie ir tirdzniecības un soc–tīkli. Ir arī vēl daaaudzi citi. Iespējams, ka jūsu laiku internets jeb iekšējais–tīkls ir laba lieta, bet droši vien jau arī pats pamanīji, ka tajā ir daudz indīgas lietas. Labi – vienkārši uzmanies un skaties 'kas, ko un priekš kam' šajos tīklos saka”.

Taisnību sakot, sāku atcerēties, ka kaut kādu līdzīgu domu kaut kur jau lasīju. Viņš turpināja: “Paskaties, šis zirneklis brīnišķīgi spēja izmantot attālumus un izveidoja tīklu starp koku un mazo eglīti – apbrīnojami kā viņš to visu saskaitīja – tāds maziņš un tik daudz spēja saredzēt! Te, koka stumbrs, bet te, mazas egles zari, un viņš spēja visu saskaitīt un izveidot tādu tīklu – ak, Dieva radībiņa!” “Atzīšos,” – es viņam atbildēju – “ka vēl nekad nedomāju par zirnekli un viņa tīklu matemātikas kontekstā.” “Zini,” – viņš teica – “visa pasaule ir matemātiska, bet par to varbūt citreiz parunāsim.”

“No zirnekļiem daudz ko var iemācīties”, – viņš turpināja – “piemēram, manā dzimtajā zemē joprojām mīt tāds indīgs zirneklis, kuru sauc tarantula. Ļaudis stāstīja, ka pēc šī zirnekļa kodiena, cilvēks skrien kā traks uz priekšu sev tikai zināmā virzienā. Ar veseliem cilvēkiem gan tā nenotika, bet vājiem gadījās būt saindētiem. Tomēr tajos laikos dzīvoja tur arī kāds cilvēks, kuru varētu salīdzināt ar šādu tarantulu. Ja vēlies, tad tev kaut ko pastāstīšu.” “Ja, protams,” – noteicu – “jūsu teiktajā ir interesanti ieklausīties.”

“Es piedzimu vietā,” – viņš saka stāstu – “kas atrodas apmēram pusceļā starp Romu un Neapoli. Kad man bija ap 14–15 gadi, uzsāku studijas jaundibinātā Neapoles universitātē. Faktiski tajā laikā nebija universitātes mūsdienu izpratnē, bet bija tā saucamie studium generale. Tur mēs mācījāmies no visādām filozofiskām grāmatām. Bet, šo universitāti dibināja Vācijas impērijas ķeizars Frīdrihs II.” “Bet kāds sakars Vācijas valdniekam un Neapolei? – iespraudu.

“Lieta ir tāda,” – viņš turpināja – “ka tolaik Sicīlija un Dienviditālija, ieskaitot Neapoli, veidoja Sicīlijas karalisti, bet šīs karalistes karalis bija tieši Frīdrihs II. Tādi mums bija laiki. Manas dzimtas zemes robežojās ar šo karalisti. Frīdrihs II bija ļoti labi izglītots cilvēks, uzturēja kontaktus ar dažādiem zinātniekiem, krusta kara laikā saskārās ar arābu zinātni un atklāja, ka bija tāds gudrs cilvēks, kuru sauc Aristotelis. Šeit jāpiebilst, ka tolaik Baznīcas mācības filozofiskais pamats bija, kaut gan modificētas, tomēr Platona un viņa sekotāju idejas. Aristoteļa mācības elementi bija gan jau zināmi, bet tolaik “zināt” nozīmēja izlasīt un atcerēties oriģinālus tekstus vai vismaz tulkojumus. Frīdrihs II lika pārtulkot visus viņam pieejamos Aristoteļa darbus un atklāja, ka tajos ir idejas, kas varētu kalpot cilvēku prātu indēšanai un cīņai ar Baznīcu.” “Aa, tātad viņš bija šis savā veidā tarantula,” – atkal viņu pārtraucu – “Bet kādai cīņai? Priekš kam?”

“Izklausās, ka neesi vakarējais, nu tad tuvāk pie lietas,” – viņš mierīgi skaidroja tālāk – “vienkārši sakot, Frīdriham II bija kā sakām ne pa ceļam ar pāvestiem – strīdi bija, protams, par varu, bet pats Frīdrihs II bija divas reizes ekskomunicēts, kas nozīmēja automātisko valdīšanas varas aizturēšanu. Tomēr pats svarīgākais bija tas, ka viņa izveidotajā mācību iestādē gatavoja augstākā līmeņa domātājus cīņai ar Baznīcas mācību. Varētu pat teikt, ka tā bija spec–aģentu sagatavošanas perēklis.” “Hmm, dīvaini” – pateicu un izteicu savas aizdomas – “Jā, tagad atcerējos kā toreiz mūsu tikšanās reizē miglā, jūs tā noslēpumaini teicat, ka esat: Akvinietis, Toms Akvinietis.”

“Neuztraucies,” – viņš iesmējās – tomēr izklausījās, ka viņš iesmējās labvēlīgi – un teica – “studiju laikā sastapos ar baltiem tēviem, latvieši tieši šādi mūs sauca, un šie baltie man palīdzēja palikt veselam prātā un vēl vairāk attīstīt manas dotības, bet pateicoties apmācībai Neapolē, vēlāk ļoti labi spēju atspēkot visādas Aristoteļa maldīgās idejas. Par īsto spec–aģentu es kļuvu vēlāk, pateicoties maniem brāļiem ordenī, bet īpaši skolotājam Albertam, kuru vēlāk nosauca par Lielo un doctor universalis – viņš bija to laiku tāda 'staigājošā enciklopēdija'.

Labi, šai dienai pārdomu pietiks” – viņš teica – “es turpināšu apbrīnot savas lietas, bet tu dodies mājās un, ja vēlies, tad kaut ko pārdomā. Attaa, Ezīt.” – izskanēja, un viņš pazuda no manam acīm. Gāju mājās un mēģināju kaut ko iegaumēt no šīs tikšanās reizes – tīkli, uzmanība, inde, skaties 'kas, ko un priekš kam' kāds saka, un tāds dīvains skrējiens pēc tarantulas kodiena ...