Tas laikam bija rudenī, bet vairs neatceros kurā gadā. Kādudien nolēmu pavadīt laiku brīvā dabā. Mums te, Liepājas Karaostā, pie jūras ir skaists mežs un devos uz turieni. Elpoju svaigu, atspirdzinošu gaisu, kas ar nelielu vēju pūta no jūras puses. Virs jūras bija migla, kura lēnām sāka pārklāt arī mežu. Ar laiku šī migla apņēma arī mani, un pasaule apkārt palika tāda noslēpumaina. Tad, pasmaidīju, jo atcerējos par Ezīti miglā. Padomāju, ka joka pēc varu kaut ko izdarīt, un sāku saukt: “U-uu! U-uu!”

Bet tad sadzirdēju it kā atbalsi: “U-uu! U-uu!” Biju pārsteigts. Visu laiku domāju par sevi, ka esmu normāls cilvēks, un taču zinu, ka mežā atbalss efekta nav. Vēl reiz iesaucos: “U-uu! U-uu!” Atkal sadzirdēju it kā atbalsi, bet jau it kā tuvāk man. Skatos miglā un redzu, ka no tās lēnām kaut kas izlien. Pirmajā brīdī drusku izbijos, jo padomāju, ka tas ir ļoti liels pingvīns, bet nē, tas bija cilvēks apģērbts tādā dīvainā tērpā, ka viņš tikai izskatījās kā pingvīns.

“Sveicināti”, teicu, bet viņš atbildēja: “Nu sveiks, beidzot atnāci brīvā dabā”. “Kā beidzot?” – pārsteigts pajautāju. Viņš atbildēja: “Jau kādu laiku tevi gaidu, bet vispār man ir ko darīt, tāpēc arī vienkārši gaidīju.” “A, ko jūs te darāt?” – pavaicāju. “Kontemplēju miglu” – viņš atbildēja. “Ko jūs darāt?” – pārjautāju, jo nesapratu, ko viņš runā. “Tas nozīmē, ka esmu apbrīnas procesā par miglu” – viņš atbildēja. Vēl vairāk pārsteigts teicu: “A, ko tur brīnīties par miglu? Migla ir kāda ir, un traucē skaidri redzēt.” “Eh, – viņš nopūtas – jauns vēl esi un dažas lietas vari nesaprast. Ja gribi, tad labprāt tev palīdzēšu saprast tās dažas lietas.”

Un viņš turpināja – “Vai tu kādreiz esi domājis par miglas būtību, par dabu un par to, ka tā patiešam ir brīvā? Droši vien ikdienā esi ļoti aizņemts ar saviem darbiem un visādām rūpēm, bet labi ir dažreiz aizdomāties par dažām lietām. Zini, dzirdēju tavu saucienu un es arī zinu šo pasaku, un ja piekritīsi, tad saukšu tevi Ezītis miglā.”

Padomāju, nu gan – joks pārtapa dīvainā sarunā, – bet kāpēc gan ne, un teicu: “Labi, varbūt tiešam tāds esmu. Bet, kas jūs esat, kā jūs sauc?” Viņš atbildēja ļoti noslēpumainā balsī: “Akvinietis. Toms Akvinietis.” – nu gan – padomāju, – laikam filmas par Bondu skatījās, bet viņš turpināja: “Savējiem vienkārši esmu Toms”.

Tad viņš ļoti veikli paspēja noķert, laikam kļavas, lapu, kas tikko bija atrāvusies no zara. “Zini, – viņš teica – šī ir lapa.” “Protams, to pat bērni zina” – atbildēju. Viņš turpināja – “Ieklausies, lūdzu, šī ir parasta lapa, tomēr no tās var daudz iemācīties, vēlāk tev varbūt par to paskaidrošu. Bet dzirdēju, ka tagad jums pasaulē ir arī kaut kāds internets un tur arī esot kaut kādas lapas.”

Tad viņš paskatījās uz augšu un norādot man uz kaut kādu kokā esošo lapu teica: “Ja es labi redzu, tad uz šīs lapas, nu paskaties drusciņ uz augšu pa kreisi, ir uzraksts “Ievads” – vai redzi? – viņš pavaicāja. Taisnību sakot, kā jau pieminēju bija migla, bet pamēģināju ieskatīties ciešāk un tiešām ieraudzīju šādu uzrakstu. Dīvaini – padomāju, bet viņš turpināja – “Zinu, ka tev mājās ir dators un arī internets, un arī to, ka tev tur atvērta kāda interneta lapa. Ja tu gribi drusku uzzināt par mani un par manu domāšanas veidu, tad vēlāk tiešām paskaties drusciņ uz augšu pa kreisi un izlasi, lūdzu, visu, kas tur ir iekšā.”

Viņš aizdomājās un vēl piebilda: “Zini, man vismaz pāris reizes dzīvē gadījās, esot kaut kur viesībās, meklēt piemēram trauku ar sāli pa visu lielo galdu, bet vienlaikus nepamanot, ka tas stāv tieši pie mana šķīvja. Esmu arī redzējis, ka citiem cilvēkiem tā gadās. Varbūt tev arī? Redzi, ir dažas lietas saistītas ar mani, kuras, manuprāt, vajadzētu tev sīkāk paskaidrot, lai nerastos nevajadzīgi pārpratumi. Klausies uzmanīgi, lūdzu.

Pirmkārt, tas tev laikam skanēs banāli, bet... – es esmu ticīgs cilvēks. Neapšaubu ticības lietas. Nesatricināmi ticu, ka ir viens Dievs Trīsvienībā, ka šis Dievs atklājas cilvēkiem Jēzū Kristū, ka Svētie Raksti ir Dieva iedvesmoti, tātad nekļūdīgi, ka Dievs gribēja un dibināja Baznīcu, ka Dievs sargā Baznīcu un Tās mācību no maldiem un, ka Baznīcai ir autoritāte pateikt gala vārdu potenciālo problēmu risināšanā. Es dzīvoju sabiedrībā, kas bija katoliska. Zini, tajā laikā, Eiropā, nebija citu kristiešu. Tiesa gan, ka bija tādi, kurus tad sauca Grieķu Baznīca, bet tagad pareizticīgie, un Armēņi. Tomēr, ja kāds zin vēsturisko kontekstu, tad saprot, ka starp mums bija tikai mazas “tehniskas” problēmas sakarā ar grieķu un latīņu valodu atšķirībām un mazas disciplināras problēmas. Cita lieta, ka bija samēra lielas politiskās problēmas, bet par to tev varbūt citreiz pastāstīšu.

Otrkārt, es esmu dominikāņu ordeņa brālis, bet dominikāņi tika izveidoti, lai cīnītos ar maldu mācībām un lai novērstu potenciālus maldus. Dominikāņu galvenais lozungs ir Veritas – tas nozīmē Patiesība. Otrs dominikāņu lozungs ir contemplare et contemplata aliis tradere, tas nozīmē – kontemplēt un kontemplācijas augļus nodot citiem. Kontemplēt nozīmē cītīgi ieskatīties, apskatīt, būt sajūsmā; un dominikāņi saprot to sekojoši – ieskatīties Dievā un Viņa darbos, tai skaitā miglā, bet it īpaši ieskatīties cilvēkā.

Treškārt, es esmu “katoliskās patiesības skolotājs” (doctor veritatis catholicae). Sakarā ar to arī filozofs un teologs, kalpoju Baznīcai kā filozofs un teologs un labi zinu kādi ir mani uzdevumi un robežas. Es skaidroju “katolisko patiesību” nevis izgudroju kaut ko jaunu.”

Tad viņš teica: “Labi, šoreiz laikam pietiek. Es tagad eju turpināt apbrīnot miglu, bet tu, ja vēlies, tad pārdomā manis teikto un, kas to zin, varbūt vēl kādreiz tiksimies.”

Viņš paslēpās arvien biezākā miglā, bet es iegrimu pārdomās par mūsu sarunu. Manā galvā skanēja vārdi: miglas būtība, daba, daba ir brīva, patiesība, Dievs...