Tas notika ziemā, laikam uzreiz pēc tā rudens, par kuru jau iepriekš rakstīju, bet varbūt gadu vēlāk – eh, švaki man ar atmiņu. Tomēr atceros, ka šajā ziemā arī pie mums uzsniga diezgan bieza sniega kārta. Vēl atceros, ka rudenī, pirms ziemas, bija ļoti daudz visādu darbu, vajadzēja gan lapas grābt, gan jumtu sataisīt, jo bija stipri lieti un vēji, un man te jau gandrīz plūdi bija. Izdevās man paveikt arī daudz citus, vismaz manuprāt, ļoti steidzīgus un ārkārtīgi svarīgus darbus. Netērēju laiku nekādos soctīklos, jo tajos vienkārši neesmu, bet tik un tā, šajā darbu un visādu pienākumu laikā, sen jau biju aizmirsis par šo tikšanos miglā. Aaa – tomēr paspēju arī kaut ko interesantu palasīt par Higsa bozonu.

Sniega tiešam bija daudz, un tomēr izdevās man kaut kā iztīrīt no tā visas manai mājai pieguļošās ietves – pavisam tādas ir trīs – uzmini nu, kā tas ir iespējams, hehe. Nu labi, biju vienkārši noguris un nolēmu doties atpūtā. Zini, mums te, Liepājas Karaostā, pie jūras ir skaists mežs – eh, laikam jau par to iepriekš rakstīju – tiešām švaki man ar to atmiņu. Tātad devos uz šo mežu.

Daži ceļi bija jau notrīti, bet bija redzams, ka arī citi cilvēki te staigāja. Nolēmu ieiet dziļāk mežā un pabrist svaigā sniegā, tas ir tādā, kurā nebija nekādu pēdu zīmes, lai tas ir tikai man – un baudīju skaistu pasauli. Bridu un bridu tālāk, dažreiz bija pagrūti, jo vietām bija dziļas sniega kupenas.

Pēkšņi ieraudzīju, ka no nekurienes parādījās kādi cilvēka pēdu iespiedumi. Nu tiešām, kā sakām, no zila gaisa. Dīvaini – padomāju – un sāku sekot šīm pēdām, un aiz kādām eglītēm ieraudzīju viņu – nu, to Pingvīnveidīgo. “Atkal viņš?” – padomāju – un sāku viņam tuvoties.

“Sveicināti, ko jūs te darāt?” – pavaicāju. “Kontemplēju sniegu” – viņš atbildēja, un piebilda – “Jā, jā – esmu apbrīnas procesā – vai atceries? Šoreiz kontemplēju sniegu”. Kā pa miglu sāku atcerēties mūsu iepriekšējo sarunu. “Tev laikam patīk būt brīvā dabā? Vai pārdomāji par ko iepriekš runājām? Vai izlasīji, ko lūdzu?” – viņš mani apbēra ar jautājumiem. Apmulsu un sāku just, ka mani vaigi kļuva sarkani.

Viņš to pamanīja un teica: “Tu nosarki, tātad tev parādījās kaut kādas jūtas. Izjūti dusmas vai kaunu?” – un negaidot manu atbildi turpināja – “Jūtu pasaule ir ļoti interesanta, iespējams, ka kādreiz par to parunāsim, bet tagad vienkārši atbild, lūdzu, uz maniem iepriekšējiem jautājumiem.” Sākotnēji padomāju, ka atbildēšu: “Ja, protams, ka visu pārdomāju un izlasīju”, bet īstenībā man bija kauns, jo taču, kā jau stāstīju, biju aizmirsis par šo tikšanos miglā, un teicu: “Būt brīvā dabā gan man patīk, bet jūsu lūgto neizdarīju. Kad jūs iegrimāt miglā, es tiešām iegrimu pārdomās, bet pēc tam atgriezos reālajā dzīvē un vienkārši biju ļoti aizņemts ar citām lietām.”

Viņš teica: “Tātad, tu saki, ka atgriezies reālā dzīvē. Hmm, zini, es labprāt Tev palīdzēšu saprast kāda ir īstā reālā dzīve, bet kas to zin vai tu to gribēsi uzzināt. Pastāsti man, lūdzu, ko tu darīji tajā tavā reālā dzīvē?” Es viņam pastāstīju, ko darīju, par ko jau šajā stāsta sākumā uzrakstīju. “Hmm, prieks, ka tomēr kaut ko palasīji” – viņš teica un pajautāja: “Un ko tu par to Higsa bozonu izlasīji?”

“Nu, tas ir tāds jaunums saistīts ar vienu teoriju par pasaules uzbūvi.” – sāku skaidrot – “Mūsu zinātnieki sadalīja atomu un sāka pētīt visādas izveidotas daļiņas, ko dabūja, bet kāds, laikam šis Higss, pamanīja, ka viņu teorijas kopumam, trūkst viena daļiņa, un to nosauca par Higsa bozonu. Es neesmu speciālists šajā jomā, bet kaut kas uz šo pusi bija. Ziniet, man interesanti bija uzzināt, ka sākotnēji viņi šo daļiņu – nu, tāda sīka un netverama – sauca par 'velnišķīgo', jo viņi it kā runāja: 'velns viņu parauj, kur tā ir?', bet pēc tam viņi sāka runāt, ka, – nu zinātnē runāt par kaut kādu velnu kaut kā nepieklājas, un izdomāja, ka tomēr šo daļiņu sauks par 'dievišķo', jo labāk skanēs”.

Viņš iesmējās, – dīvaini, man izklausījās, ka tomēr labvēlīgi iesmējās, un teica: “Interesanti” – un turpināja – “vai tu nezināji, ka tieši it kā sīkumi ir ārkārtīgi svarīgi? Vai tu kādreiz dzirdēji tādu, kaut kādas tautas gudrību, ka 'velns slēpjas sīkumos'? Nu labi, varbūt vēlāk to pārdomāsi. Bet, tu pieminēji arī par kaut kādu pasaules uzbūves teoriju – ja vēlies, tad tev pamēģināšu kaut ko paskaidrot”. Spītīgs gan esmu, un viņam atbildēju: “Mums arī visādas tautas gudrības. Viena no tām saka: 'Mēģināts – nav zaudēts'. Labi, paskaidrojiet, lūdzu.”

“Zini”, – viņš iesāka savu skaidrojumu – “ir dažas lietas, kuras pat tavu-dienu zinātniekiem nav pa prātam. Varbūt tu doma, ka es tagad esmu augstprātīgs – tas nekas. Laipni lūdzu, ieklausies tālāk. Vai tu zini, kas ir teorija? Interesanti ir saredzēt kādas saistības starp dažiem vārdiem. Lūk, vārdu 'teorija' mēs pārņēmām no grieķu valodas, bet šim vārdam ir tāda pati sakne kā vārdam 'theos', tas nozīmē – dievs. Protams, sengrieķu domāšanā visas teorijas runā par dievu, jo sengrieķiem principā bija panteistiski uzskati, proti, viņi visu šo pasauli uzskatīja par dievu. Tomēr šeit jāpamana pati ideja, ka pilnīgi visas teorijas, pēc būtības, runā par kaut ko saistītu ar Dievu.” – Viņš pasmaidīja un teica: “Vai kaut ko saproti?”

Atbildēju: “Mūsdienās, vārdu 'teorija' reti kad saista ar Dievu, jo mācībai par Dievu tiek dots nosaukums teoloģija. Bet tas tiešām ir interesanti, ka zinātnieki it kā neapzināti norāda uz Dievu.” Tad viņš turpināja: “Tieši tā, jo katrā cilvēkā ir kaut kas ierakstīts. Tagad šos vārdus laikam nesaproti, bet tas nekas. Zini" – viņš runāja tālāk – "Es tev gribu vēl kaut ko paskaidrot.

Tev patīk brist sniegā. Pats pamanīji, ka caur sniega kupenām reizēm ir grūti brist. Bet varbūt labi būtu tev pamēģināt arī briest – briest intelektuāli, emocionāli un morāli. Prāta, jūtu un spēju pasaules ir patiešam ļoti interesantas. Es tagad iešu turpināt kontemplēt sniegu, bet tu pamēģini padomāt. Ataa.” – viņš atvadījās.

Devos ceļā uz mājām. Bridu sniegā un domāju par savu dzīvi: brist vai tomēr briest, brists savā vaļā vai tomēr sākt briest. Viens burts un tāda atšķirība. Viņš teica, ka “velns slēpjas sīkumos”, hmm